Jauniešu jautājumi

Vai ir pareizi būt lepnam par savu rasi?

”Viens no maniem skolasbiedriem nepārtraukti spriedelē par citu cilvēku rasi un ādas krāsu,” žēlojas septiņpadsmitgadīgā Taņa. ”Viņš bieži apgalvo, ka esot pārāks par citiem.”

IR GLUŽI dabiski just lepnumu par savu ģimeni, kultūru, valodu vai dzimto pusi. ”Es esmu vjetnamiete,” saka 15 gadus vecā Fonga, ”un es lepojos ar savu kultūru.”

Diemžēl visai bieži lepnums par savu rasi ir cieši saistīts ar rasismu. Tāpēc šis lepnums mēdz būt kā ļaundabīgs audzējs, kas nemanāmi sagrauj cilvēku attiecības, pat ja tas tiek slēpts aiz laipnības maskas. Jēzus Kristus teica: ”No sirds pilnības mute runā.” (Mateja 12:34.) Dziļi iesakņojusies pārākuma apziņa vai nicinājums nereti izlaužas uz āru, sāpinot un aizvainojot citus.

Reizēm lepnums par savu rasi pat pamudina uz vardarbību. Pēdējos gados tas ir bijis dzinulis, kas ierosinājis karus, nemierus un asiņainas ”etniskās tīrīšanas”. Taču nav katrā ziņā jāpieredz asinsizliešana, lai pamanītu šī lepnuma atbaidošo pusi. Piemēram: vai tev ir gadījies sastapties ar tā izpausmēm skolā, darbavietā vai dzīvesvietā? ”Jā, noteikti,” saka jauna kristiete, vārdā Melisa. ”Daži no maniem skolasbiedriem izsmej bērnus, kas runā ar akcentu, un apgalvo, ka viņi esot par tiem pārāki.” Arī Taņa stāsta: ”Skolā es esmu dzirdējusi, kā daži bērni citiem skaidri un gaiši pasaka: ”Es esmu labāks nekā tu.”” Kādā ASV veiktā aptaujā gandrīz puse respondentu atbildēja, ka pēdējā gada laikā viņi personīgi ir piedzīvojuši kādu rasu aizspriedumu izpausmi. ”Manā skolā attiecības starp rasēm ir diezgan saspīlētas,” teica kāda meitene, vārdā Nataša.

Bet, pieņemsim, tu dzīvo tādā valstī vai apvidū, kur ieplūst daudz imigrantu, un šis pieplūdums ir radījis lielas pārmaiņas tavā skolā, dzīvesvietā un kristiešu draudzē. Vai tas izraisa tevī zināmu nepatiku? Tādā gadījumā ir iespējams, ka lepnums par savu rasi ietekmē tavu domāšanu dziļāk, nekā tu pats apzinies.

Pareizs un nepareizs lepnums

Vai tas nozīmē, ka jebkāds lepnums noteikti ir slikts? Nē, gluži tā nav. Bībelē parādīts, ka ir tādi gadījumi, kad ir pareizi justies par kaut ko lepnam. Apustulis Pāvils savā vēstulē Tesalonikas kristiešiem rakstīja: ”Mēs paši lepojamies ar jums citās Dieva draudzēs.” (2. Tesaloniķiešiem 1:4.) Tāpat ir pavisam dabiski un labi, ka cilvēkam vismaz kaut kādā mērā piemīt savas vērtības apziņa. (Romiešiem 12:3.) Tātad pats par sevi tas nav nekas nepareizs, ja cilvēks jūt zināmu lepnumu par savu rasi, ģimeni, valodu vai savu dzimto pusi. Dievs noteikti nevēlas, lai mēs par to visu kaunētos. Kad apustulis Pāvils aiz pārpratuma tika noturēts par kādu ēģiptiešu noziedznieku, viņš nevilcinādamies sacīja: ”Es esmu jūds, tarsietis, ievērojamās Kilikijas pilsētas pilsonis.” (Apustuļu darbi 21:39.)

Taču lepnums par savu rasi kļūst atbaidošs, ja tas rada pārspīlētu pašapziņu un pamudina cilvēku skatīties uz citiem no augšas. Bībelē teikts: ”Bijība tā Kunga priekšā ienīst nelāgo, ienīst tukšu iedomību, augstprātību un ikvienu ļaunu ceļu, — un manī mīt naids pret netaisnām un neīstām runām.” (Salamana Pamācības 8:13.) Salamana Pamācībās 16:18 rakstīts: ”Kam jākļūst pazudinātam, tas papriekšu kļūst lepns, — un augstprātība nāk priekš bojā ejas.” Tātad, ja cilvēks lielās, ka viņš pieder pie augstākas rases, Dievam viņa rīcība ir pretīga. (Sal. Jēkaba 4:16.)

Kur sakņojas lepnums par savu rasi

Kāpēc cilvēkos mēdz izveidoties pārspīlēts lepnums par savu rasi? Līzes Funderburgas grāmatā Black, White, Other (”Melnie, baltie, pārējie”) sacīts: ”Pašus pirmos (un pašus noturīgākos) priekšstatus par rasi daudzi iegūst no saviem vecākiem un citiem ģimenes locekļiem.” Diemžēl pārāk bieži tie priekšstati, ko saviem bērniem nodod vecāki, ir nelīdzsvaroti vai izkropļoti. Dažkārt jauniešiem varbūt klaji tiek pateikts, ka viņi pieder pie augstākas rases un ka cilvēki, kas pieder pie citām rasēm, atšķiras no viņiem un ir par viņiem zemāki. Tomēr daudz biežāk jaunieši gluži vienkārši novēro, ka viņu vecāki tikpat kā nekontaktējas ar citu rasu pārstāvjiem. Arī tas var spēcīgi ietekmēt viņu domāšanu. Kā liecina aptaujas, pusaudžu viedoklis par apģērbu un mūziku gan mēdz nesakrist ar vecāku domām, taču rasu jautājumā lielākā daļa jauniešu ir vienisprātis ar saviem vecākiem.

Nelīdzsvaroti uzskati rasu jautājumā cilvēkam var attīstīties arī apspiešanas un netaisnas izturēšanās dēļ. (Salamans Mācītājs 7:7, NW.) Piemēram, pedagogi ir novērojuši, ka bērniem, kas pieder pie tā dēvētajām minoritātēm, bieži vien trūkst pašcieņas. Cenzdamies labot stāvokli, daži pedagogi ir izveidojuši mācību programmas, lai mācītu bērniem viņu rases vēsturi. Turpretī citi kritizē šādu rīcību un apgalvo, ka ar rasiskā lepnuma uzsvēršanu tiek vienīgi veicināts rasisms.

Tāpat nelabvēlīga attieksme pret citām rasēm cilvēkam var izveidoties personiskās pieredzes dēļ. Nepatīkama sadursme ar kādas citas rases pārstāvi varbūt liek cilvēkam nospriest, ka visi, kas pieder pie šīs rases, ir neciešami vai aprobežoti. Negatīvas izjūtas var rasties arī tad, ja masu saziņas līdzekļi izvirza uzmanības centrā rasu konfliktus, policijas brutalitāti un protesta mītiņus vai attēlo noteiktas etniskās grupas negatīvā gaismā.

Mīts par augstāko rasi

Cik pamatots ir to cilvēku viedoklis, kuri apgalvo, ka viņu rases pārstāvjiem ir tiesības justies pārākiem par citiem? Pirmām kārtām jāatzīmē šāds fakts: ideja, ka cilvēkus tiešām var iedalīt skaidri izteiktās rasēs, ir apšaubāma. Žurnālā Newsweek bija sacīts: ”Zinātniekiem, kas pētījuši šo jautājumu, ir labi zināms, ka rase — tas ir visai slidens jēdziens, kuru nopietni definēt nevienam nav izdevies.” Tiesa, starp cilvēkiem pastāv ”redzamas atšķirības ādas krāsas, matu struktūras, kā arī acu un deguna formas ziņā”. Taču, kā rakstīts Newsweek, ”šīs atšķirības ir tikai virspusējas, un, lai kā zinātnieki censtos, visā visumā viņi nespēj formulēt nekādu zīmīgu īpatnību kopumu, kas atšķir dažādu rasu grupas.. [..] Kā spriež lielākā daļa zinātnieku, kas strādā šajā jomā, būtībā rase ir tikai ”sociāls priekšstats” — [nelāgs] aizspriedumu, māņticības un mītu maisījums.”

Pat ja izdotos zinātniski definēt rasu atšķirības, ideja par ”tīru” rasi ir pilnīgs izdomājums. Enciklopēdijā The New Encyclopædia Britannica atzīmēts: ”Tīru rasu vispār nav; visas tagad dzīvojošās rasu grupas ir ievērojami sajaukušās.” Lai kā tas būtu, Bībele māca, ka Dievs ”licis visām tautām celties no vienām asinīm”. (Apustuļu darbi 17:26.) Neatkarīgi no ādas krāsas, matu struktūras un sejas vaibstiem, īstenībā visi cilvēki pieder pie vienas saimes — pie cilvēces. Visus cilvēkus vieno radniecības saites, kas sākas ar mūsu kopīgo senci Ādamu.

Senie ebreji ļoti labi zināja, ka visām rasēm un tautībām ir kopēja izcelsme. Tomēr daži no viņiem, pat kļuvuši par kristiešiem, turējās pie uzskata, ka viņi ir pārāki par neebrejiem — arī par saviem ticības biedriem, kas bija cittautieši. Apustulis Pāvils apgāza viedokli par kādas rases vai tautības pārākumu ar vārdiem, kas rakstīti Romiešiem 3:9: ”Tiklab jūdi kā grieķi ir vainīgi un stāv zem grēka.” Tas nozīmē, ka neviena rase nevar lepoties ar īpašu stāvokli Dieva priekšā. Vienīgi ticība Jēzum Kristum dod cilvēkiem iespēju veidot attiecības ar Dievu. (Jāņa 17:3.) Un Dievs grib, lai ”visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas”. (1. Timotejam 2:4.)

Apziņa, ka Dieva acīs visas rases ir vienlīdzīgas, var dziļi ietekmēt tavu viedokli par sevi pašu un citiem. Tā var pamudināt tevi godāt un cienīt citus, atzīt un augstu novērtēt to, kas viņos ir atšķirīgs. Piemēram, jau pieminētā Melisa nepievienojas saviem skolasbiedriem, kad tie smejas par jauniešiem, kas runā ar akcentu. Viņa saka: ”Es uzskatu, ka tie, kas prot runāt divās valodās, ir inteliģenti cilvēki. Man arī gribētos prast kādu svešvalodu, bet es māku runāt tikai vienā valodā.”

Lai gan tavas rases un kultūras pārstāvjiem noteikti ir daudz kas, ar ko lepoties, tomēr neaizmirsti, ka to pašu var teikt arī par cilvēkiem no citām rasēm. Kaut arī varētu būt saprātīgi just zināmu lepnumu par savu kultūru un savu senču sasniegumiem, taču daudz lielāks gandarījums ir tad, ja tu vari lepoties ar to, ko esi panācis pats ar savām pūlēm un cītīgu darbu. (Salamans Mācītājs 2:24.) Ir pat kāds sasniegums, par ko Bībele mudina justies lepnam. Kā rakstīts Jeremijas 9:23, Dievs pats saka: ”Kas grib lielīties, lai lielās ar savu atziņu, ka viņš Mani pazīst un zina, ka Es esmu tas Kungs.” Vai arī tu vari ar to lepoties?

[Attēls 26. lpp.]

Zinādami Dieva viedokli par rasēm, mēs ar prieku pavadīsim laiku kopā ar cilvēkiem, kas pieder pie citām rasēm