”Plaisa starp garīdzniekiem un lajiem kļūst arvien platāka”
”AMERIKAS evaņģēliskajās baznīcās plaisa starp garīdzniekiem un lajiem kļūst arvien platāka,” uzskata Roberts Džonstons, teoloģijas un kultūras profesors. Pasaules baznīcu padomes žurnālā Ministerial Formation viņš min vairākus apstākļus, kas izraisa šādu atsvešināšanos. Tā kā arvien vairāk laika un spēka prasa ģimene, mācītāji labprāt gribētu strādāt pēc grafika, kas līdzinās ”ārstu maiņu darbam nedēļas nogalēs”. Ja mācītājs ir strādājis virsstundas, viņš vēlas saņemt kompensāciju par savām pūlēm. Turklāt, kā norāda profesors, ”pieaugot spriedzei, ko izraisa ētiski un juridiski faktori”, teoloģiskajos semināros absolventiem tiek doti brīdinājumi izvairīties no problēmām un tiek ieteikts ”tuvāk draudzēties tikai ar tiem, kas pieder pie viņu pašu loka, tātad ar citiem garīdzniekiem”, bet pret draudžu locekļiem izturēties kā pret ”klientiem”. Nav nekāds brīnums, ka daudzi draudžu locekļi uzskata savus mācītājus par cilvēkiem, kas ietilpst elites grupā un nesaprot vienkāršo baznīcas apmeklētāju vajadzības un problēmas.
Kādam būtu jābūt mācītājam, lai plaisa starp garīdzniekiem un lajiem sašaurinātos? Kādā pētījumā, kurā tika analizēts, kāpēc mācītāju kalpošanai nav vēlamo rezultātu, tika noskaidrots, ka draudžu locekļi par izšķirošo neuzskata mācītāja akadēmiskās zināšanas un profesionālās iemaņas. Baznīcu apmeklētāji nealkst redzēt intelektuālu milzi, daiļrunīgu oratoru vai prasmīgu administratoru. Svarīgāk par visu pārējo viņiem ir tas, lai mācītājs būtu ”Dieva cilvēks”, kas dzīvo saskaņā ar saviem sprediķiem. Ja tā nav, atzīmē profesors Džonstons, ”nekāds nodotās informācijas daudzums un nekādas iemaņas” nespēs pārmest laipu pāri plaisai.
Kas Bībelē ir teikts par to, kādas prasības ir izvirzītas draudzes vecākajiem? Pārraugam ”pienākas būt nepeļamam, vienas sievas vīram, sātīgam, prātīgam, godīgam, viesmīlīgam, izveicīgam mācīšanā; ne dzērājam, ne kauslim, bet lēnīgam, ne ķildīgam, ne mantkārīgam; tādam, kas labi valda savu namu, kas bērnus tur paklausībā un pilnā godbijībā. [..] Bet viņam vajaga arī būt labā slavā pie tiem, kas ir ārpusē, lai viņš neiekristu neslavā un velna valgā.” (1. Timotejam 3:2—4, 7.)