Bībeles viedoklis
Vai bērniem pašiem jāizvēlas sava reliģija?
KOPŠ bērna piedzimšanas līdz tam laikam, kad viņš jau ir pārsniedzis pusaudža vecumu, vecāki daudzos jautājumos izdara izvēli bērna vietā. Bet gudri vecāki saprot arī to, kuros brīžos viņiem jābūt piekāpīgiem, un vienmēr, kad ir iespējams, viņi ņem vērā bērna vēlmes.
Taču reizēm vecākiem varbūt ir grūti izlemt, cik liela izvēles brīvība bērnam būtu jāpiešķir. Protams, pastāv iespēja, ka bērni izvēlēsies pareizi un viņiem nāks par labu relatīva neatkarība, bet var notikt arī tā, ka bērnu izvēle būs nepareiza un sekas, iespējams, būs traģiskas. (2. Ķēniņu 2:23—25; Efeziešiem 6:1—3.)
Piemēram, bērni bieži dod priekšroku nepilnvērtīgam, nevis veselīgam uzturam. Kāpēc? Tāpēc, ka mazotnē viņi vēl neprot paši visu prātīgi izsvērt. Vai vecāki rīkotos gudri, ja viņi gluži vienkārši ļautu bērniem vaļu ēšanas ziņā, cerot, ka beigu beigās tomēr pienāks diena, kad bērni izvēlēsies veselīgus produktus? Nē. Vecākiem jārīkojas tieši pretēji: viņiem jāizdara izvēle bērnu vietā, rūpējoties par savu atvašu turpmāko labklājību.
Tātad vecāki ar pilnām tiesībām izdara izvēli bērnu vietā tādos jautājumos, kas saistīti ar pārtiku, apģērbu, sevis kopšanu un morāli. Bet kā ir ar reliģiju? Vai arī tā būtu jāizvēlas vecākiem?
Izvēle
Daži droši vien iebildīs: vecāki nedrīkst uzspiest bērniem savu reliģisko pārliecību. Vairāk nekā pirms 160 gadiem cilvēki, kas sevi sauca par kristietības piekritējiem, pat izvirzīja domu, ka ”bērniem nav jāmāca reliģija, jo pastāv briesmas, ka viņu prāti tiks noskaņoti par labu kādai noteiktai ticībai, bet bērni ir jāatstāj viņu pašu ziņā, līdz viņi būs spējīgi izvēlēties un nolems izdarīt izvēli”.
Tomēr šis uzskats nesaskan ar Bībeles viedokli. Bībelē uzsvērts, cik svarīgi ir no pirmajām dienām mācīt bērnam reliģiskos uzskatus. Salamana Pamācībās 22:6 sacīts: ”Māci savam bērnam viņa ceļu, no tā viņš neatstājas arī tad, kad viņš jau vecs kļuvis.”
Ebreju vārds, kas tulkots ”bērns”, apzīmē cilvēku no zīdaiņa vecuma līdz jaunības gadiem. Runājot par agrīnas mācīšanās svarīgumu, doktors Džozefs Hants no Ilinoisas universitātes (ASV), teica: ”Pirmajos četros piecos dzīves gados bērna attīstība ir visstraujākā un to visvieglāk var ietekmēt. [..] Iespējams, 20 procenti [bērna] pamatiemaņu tiek attīstītas līdz pirmajai dzimšanas dienai, un varbūt puse — pirms viņš sasniedz četru gadu vecumu.” Šie vārdi vēl vairāk izceļ, cik vērtīgs ir Dieva iedvesmotais Bībeles padoms, ka vecākiem katrā ziņā ir jānodrošina bērnam gudra vadība jau no pašas mazotnes un jāmāca viņu dzīvot pēc Dieva gribas. (5. Mozus 11:18—21.)
Svētajos rakstos dievbijīgiem vecākiem ir dots skaidrs norādījums ieaudzināt bērnos mīlestību pret Jehovu. 5. Mozus 6:5—7 teikts: ”Tev būs to Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku! Un lai šie vārdi, ko es tev šodien pavēlu, tev paliek ierakstīti tavā sirdī. Un tie tev jāpiekodina taviem bērniem un par tiem tev jārunā tavās mājās un tavos namos arī tad, kad tu esi apsēdies, vai kad tu eji pa ceļu, tev guļoties un tev ceļoties.” Ebreju darbības vārdā, kas šeit tulkots ”jāpiekodina”, ietverta doma par instrumenta asināšanu, piemēram, uz galodas. Instrumentu nevar uzasināt, pāris reizes patrinot to pret galodu, — šis darbs ir jāveic rūpīgi, asmens jātrin atkal un atkal. Bībeles izdevumā The New English Bible šis ebreju darbības vārds pārtulkots ”atkārtot”. Vārds ”piekodināt” nepārprotami norāda uz noturīga iespaida radīšanu. (Salīdzināt Salamana Pamācības 27:17.)
Tātad vecākiem, kas ir īsti kristieši, jāizturas nopietni pret pienākumu ieaudzināt bērnos savu reliģisko pārliecību. Viņi nedrīkst izvairīties no atbildības, atstājot izvēli bērnu pašu ziņā. Tas nozīmē, piemēram, ka viņiem jāņem savi ’mazie bērni’ līdzi uz sapulcēm. Tajās vecāki var sēdēt blakus bērniem un palīdzēt viņiem novērtēt garīgo labumu, ko vienota ģimene var gūt, uzmanīgi klausoties un piedaloties Rakstu apspriešanā. (5. Mozus 31:12, 13; Jesajas 48:17—19; 2. Timotejam 1:5; 3:15.)
Vecāku pienākums
Lai bērnam garšotu ēdiens, nepietiek viņam pateikt: tev jāēd, jo tas ir veselīgi. Tāpēc gudra māte māk pagatavot no pilnvērtīgiem produktiem pēc iespējas garšīgāku ēdienu, kas ierosinātu bērna apetīti un atbilstu viņa gaumei. Un, protams, māte gatavo ēdienu tā, lai bērns to varētu sagremot.
Tāpat ir arī ar reliģisko audzināšanu: sākumā bērns varbūt izrāda pret to nepatiku, un, kad vecāki ķeras pie saprātīgiem argumentiem, var gadīties, ka ar to nekas nav līdzēts. Taču Bībeles norādījumi ir nepārprotami — vecākiem jādara viss, kas viņu spēkos, lai mācītu savus bērnus no mazotnes. Tāpēc saprātīgi vecāki padara reliģisko audzināšanu pievilcīgu, mācot bērniem reliģiskus jautājumus tādā veidā, lai bērniem būtu interesanti, un ņemot vērā viņu uztveres spējas.
Mīloši vecāki skaidri apzinās savu pienākumu nodrošināt bērniem visu dzīvei nepieciešamo, un parasti neviens cits nezina bērna vajadzības tik labi kā viņa vecāki. Tāpēc Bībelē norādīts, ka rūpes par bērnu fizisko un garīgo labklājību pirmām kārtām ir jāuzņemas vecākiem — it īpaši tēviem. (Efeziešiem 6:4.) Vecāki nedrīkst izvairīties no saviem pienākumiem, mēģinot tos uzvelt kādam citam. Protams, viņi var izmantot palīdzību, ko piedāvā citi, bet šī palīdzība var tikai papildināt, nevis aizstāt vecāku sniegto reliģisko audzināšanu. (1. Timotejam 5:8.)
Katra cilvēka dzīvē pienāk brīdis, kad viņš izlemj, pie kādiem reliģiskiem uzskatiem turēties un vai viņam vispār tādi ir vajadzīgi. Ja kristīgi vecāki personiski rūpējas par savu bērnu reliģisko audzināšanu jau no tā laika, kad bērni vēl ir pavisam mazi, un ja vecāki māca bērnus spriest uz saprātīgu principu pamata, tad izvēle, ko šie bērni vēlāk izdarīs, visticamāk, būs pareiza. (2. Laiku 34:1, 2; Salamana Pamācības 2:1—9.)
[Norāde par attēla autortiesībām 26. lpp.]
The Doré Bible Illustrations/Dover Publications, Inc.