Jesajas
13 Jesajam,+ Āmoca dēlam, parādībā atklājās šāda vēsts par Babilonu*:+
3 Es devu pavēli tiem, ko esmu izraudzījis,+
sasaucu savus karotājus, lai ļautu izpausties savām dusmām,
un tie lepni līksmo.
4 Klau! Vai kalnos nav ļaudis?
Izklausās pēc liela pulka!
Klau! Trokšņo sapulcētās tautas un valstis.+
Karapulku Pavēlnieks Jehova pulcina karaspēku.+
Tie šausmās skatās cits uz citu
ciešanu pārvērstām sejām.
9 Jehovas diena tuvojas,
un savās kvēlajās dusmās un bargumā viņš nesaudzēs nevienu.
Tad zeme kļūs par biedu+
un grēcinieki tajā tiks izskausti.
10 Debesīs vairs nespīdēs zvaigznes
un nemirdzēs zvaigznāji;+
saule uzlēks tumša,
un mēness nelies savu gaismu.
13 Es, karapulku Pavēlnieks Jehova,
savu kvēlo dusmu dienā savā bargumā likšu debesīm trīcēt
un satricināšu zemi, ka tā izkustēsies no vietas.+
14 Kā traucas vajāta gazele, kā izklīst ganāmpulks bez gana,
tā ikviens no viņiem metīsies atpakaļ pie savas tautas
un bēgs uz savu zemi.+
15 Tiks nodurts ikviens, kuru atradīs,
no zobena kritīs ikviens, kuru notvers.+
19 Un Babilona — dižākā no valstīm,+
haldiešu prieks un lepnums+ —
kļūs kā Sodoma un Gomora, ko Dievs iznīcināja.+
20 Tur nemūžam neviens vairs nedzīvos
un neapmetīsies paaudžu paaudzēs,+
tur arābi neslies teltis
un gani nevedīs lopus.
22 Tās torņos kauks zvēri,
greznajās pilīs gaudos šakāļi.
Noteiktais laiks ir tuvu, Babilonas dienas ir skaitītas.”+