Pretoriāņu gvarde dzird labo vēsti

Ir 59. gads. Pa Kapēnas vārtiem ceļa nogurdinātu kareivju uzraudzībā Romā ienāk grupa apcietināto. Palātija pakalnā slejas imperatora Nerona pils, kurā imperatoru apsargā pretoriāņu gvardi, paslēpuši zobenus zem savām togām.a Centurions Jūlijs apcietinātos ved garām Romas forumam augšup Vīmināla pakalnā. Viņi iet garām dārzam, kas ir pilns ar altāriem romiešu dievībām, un laukumam, kur parasti notiek karaspēka mācības.

Starp apcietinātajiem ir apustulis Pāvils. Pirms pāris mēnešiem, kad viņš atradās uz vētras mētāta kuģa, Dieva sūtīts eņģelis viņam bija teicis: ”Tev jāstājas imperatora priekšā.” (Ap. d. 27:24.) Vai tuvojas šis brīdis? Raugoties apkārt uz Romas impērijas galvaspilsētu, Pāvilam noteikti nāk prātā vārdi, ko Kungs Jēzus viņam bija sacījis, kad viņš atradās Antonija cietoksnī Jeruzālemē. ”Esi drosmīgs!” Jēzus toreiz bija teicis. ”Tāpat kā tu par mani esi plaši liecinājis Jeruzālemē, tev būs jāliecina arī Romā.” (Ap. d. 23:10, 11.)

Iespējams, Pāvila skatiens kādu brīdi kavējas pie castra praetoria jeb pretoriāņu nometnes — liela sarkanu ķieģeļu cietokšņa ar augstu robotu mūri un torņiem. Cietoksnī uzturas pretoriāņi, kas kalpo par imperatora miesassargiem, un pilsētas sargi. Tajā pietiek vietas 12 pretoriāņu kohortāmb un vairākām pilsētas sargu kohortām — tūkstošiem kareivju, ieskaitot kavalēristus. Pretoriāņu nometne ir kā atgādinājums par impērijas spēku un varenību. Tā kā par apcietinātajiem no provincēm ir atbildīgi pretoriāņi, Jūlijs apcietinātos pa vieniem no četriem galvenajiem vārtiem ieved cietoksnī. Pēc vairāku mēnešu ilga un bīstama ceļojuma viņš tos beidzot ir nogādājis galamērķī. (Ap. d. 27:1—3, 43, 44.)

PĀVILS SLUDINA, NEVIENA NEKAVĒTS

Pa ceļam uz Romu ar Pāvilu bija risinājušies apbrīnojami notikumi. Kad Pāvils atradās uz kuģa, Dievs viņam bija atklājis, ka viņš un viņa ceļabiedri piedzīvos kuģa katastrofu, bet visi paliks dzīvi. Vēlāk viņu sakoda indīga čūska, taču tas viņam nenodarīja ne mazāko ļaunumu. Maltas salā Pāvils izdziedināja slimus cilvēkus, un salas iedzīvotāji sāka uzskatīt viņu par dievu. Jādomā, ziņas par šiem notikumiem klīda starp māņticīgajiem pretoriāņiem.

Pirms ierašanās Romā Pāvils jau bija sastapis ticības biedrus, kas dzīvoja šajā pilsētā, jo tie bija atnākuši ”līdz Apija laukumam un Trim Tavernām [viņu] sagaidīt”. (Ap. d. 28:15.) Viņš vēlējās sludināt labo vēsti Romā, taču kā lai viņš to izdara, atrazdamies nebrīvē? (Rom. 1:14, 15.) Daži uzskata, ka apcietinātie vispirms tika sūtīti pie gvardes komandiera. Ja tā bija, Pāvils, jādomā, nonāca pie pretoriāņu prefekta Afrānija Burrac, par kuru ietekmīgāks bija varbūt tikai imperators. Lai kā arī būtu, Pāvilu Romā vairs neuzraudzīja centurions, bet gan viens pats ierindas kareivis no pretoriāņu gvardes. Pāvils drīkstēja īrēt mājokli, pieņemt apmeklētājus un sludināt tiem, un ”neviens viņu nekavēja”. (Ap. d. 28:16, 30, 31.)

PĀVILS LIECINA ”MAZIEM UN LIELIEM”

Pirms Burrs devās ar ziņojumu pie Nerona, viņš, iespējams, bija nopratinājis apustuli Pāvilu vai nu pretoriāņu nometnē, vai pilī. Pāvils nelaida garām īpašo izdevību ”liecināt maziem un lieliem”. (Ap. d. 26:19—23.) Nav zināms, vai Burrs atzina Pāvilu par vainīgu vai ne, bet Pāvils netika nogādāts cietumā, kas atradās pretoriāņu nometnē.d

Pāvila īrētais mājoklis bija pietiekami plašs, lai Pāvils tur varētu uzņemt ”jūdu ievērojamākos vīrus” un liecināt viņiem, kā arī visiem tiem, kas ”ieradās viņa mājvietā vēl lielākā skaitā”. Pāvila klausītāju vidū bija arī pretoriāņi, kas dzirdēja, kā viņš ”no rīta līdz vakaram.. plaši liecināja” jūdiem gan par Dieva valstību, gan par Jēzu. (Ap. d. 28:17, 23.)

Katru dienu pulksten divos kareivji no pretoriāņu kohortas, kas kalpoja pilī, nomainīja cits citu. Arī Pāvila sargi regulāri mainījās. Divos gados, ko viņš pavadīja apcietinājumā, kareivji dzirdēja viņu diktējam vēstules kristiešiem Efesā, Filipos, Kolosās, kā arī ebreju kristiešiem, un redzēja, kā viņš rakstīja vēstuli kristietim, vārdā Filemons. Atrazdamies ieslodzījumā, Pāvils pievērsa personisku uzmanību kādam aizbēgušam vergam, Onēzimam, ”par kura tēvu [viņš bija] kļuvis, būdams važās,” un kuru viņš sūtīja atpakaļ pie kunga. (Filem. 10.) Nav šaubu, ka Pāvils personiski interesējās arī par saviem sargiem. (1. Kor. 9:22.) Mēs varam tikai iztēloties, kā viņš izjautāja kareivjus par viņu bruņojuma dažādajām sastāvdaļām un vēlāk iegūto informāciju izmantoja trāpīgam salīdzinājumam. (Efes. 6:13—17.)

”BEZBAILĪGI RUNĀSIM DIEVA VĀRDU”

Pāvila ieslodzījums ”sekmēja labās vēsts izplatīšanos” — labo vēsti varēja dzirdēt gan visa pretoriāņu gvarde, gan citi cilvēki. (Filip. 1:12, 13.) Tiem, kas mitinājās pretoriāņu nometnē, bija sakari pa visu Romas impēriju, un viņi bija pazīstami arī ar imperatoru un viņa plašo saimi. Šajā saimē ietilpa ne tikai imperatora ģimenes locekļi, bet arī kalpi un vergi, un daži no šiem cilvēkiem kļuva par kristiešiem. (Filip. 4:22.) Pāvila apņēmīgā sludināšana brāļiem Romā iedvesa drosmi ”bezbailīgi runāt Dieva vārdu”. (Filip. 1:14.)

Pārdomas par to, kā Pāvils sludināja Romā, arī mūs var rosināt ”sludināt vārdu.. gan labvēlīgā, gan nelabvēlīgā laikā”. (2. Tim. 4:2.) Ir kristieši, kas nevar iziet no mājām, atrodas pansionātā vai slimnīcā vai pat ir nonākuši ieslodzījumā ticības dēļ. Tomēr, neatkarīgi no apstākļiem, mēs varam atrast iespēju liecināt tiem, kas ierodas mūs aprūpēt vai sniegt kādus pakalpojumus. Ja mēs drosmīgi sludinām katrā izdevīgā situācijā, mēs paši varam pārliecināties, ka ”Dieva vārdu nevar iekalt važās”. (2. Tim. 2:8, 9.)