Nemaldināsim paši sevi

”KO TU esi darījusi?” Dievs jautāja Ievai, kad viņa bija ēdusi no aizliegtā koka. ”Čūska mani pievīla, un es ēdu,” Ieva atbildēja. (1. Moz. 3:13.) Sātans — viltīgā čūska, kas Ievu mudināja nepaklausīt Dievam, — vēlāk tika nosaukts par ”veco čūsku.., kas pieviļ visu pasauli”. (Atkl. 12:9.)

Kā var redzēt no 1. Mozus grāmatas, Sātans vērpj melus, lai pieviltu tos, kas ir nepiesardzīgi. Ieva krita par upuri viņa meliem. Taču mums nebūtu jādomā, ka Sātans ir vienīgais, kas mūs var piemānīt. Bībelē ir brīdināts, ka mēs varam maldināt paši sevi. (Jēk. 1:22.)

Doma par to, ka mēs varētu paši sevi mānīt, var šķist absurda. Tomēr minētais Dieva brīdinājums nekādā gadījumā nav dots velti. Tāpēc mums jāapdomā, kā varētu notikt, ka mēs sāktu sevi maldināt. Apskatīsim kādu piemēru no Bībeles.

Pamācošs piemērs no pagātnes

Ap 537. gadu pirms mūsu ēras Persijas valdnieks Kīrs Lielais izdeva rīkojumu, kas Babilonijas gūstā nonākušajiem ebrejiem ļāva atgriezties Jeruzalemē un atjaunot templi. (Ezr. 1:1, 2.) Nākamajā gadā saskaņā ar Jehovas nodomu tauta lika jaunā tempļa pamatus. No trimdas pārnākušie priecājās un slavēja Jehovu par to, ka viņš bija svētījis šī nozīmīgā celtniecības projekta iesākumu. (Ezr. 3:8, 10, 11.) Taču drīz vien viņi sastapās ar pretestību un zaudēja drosmi. (Ezr. 4:4.) Aptuveni 15 gadus pēc tam, kad trimdinieki bija atgriezušies dzimtenē, Persijas varas pārstāvji aizliedza jebkādus celtniecības darbus Jeruzalemē. Lai panāktu, ka aizliegums tiek ievērots, Jeruzalemē ieradās valdnieka pārstāvji un ”ar varu un spēku lika.. pārtraukt darbu”. (Ezr. 4:21—24.)

Sastapušies ar šādu nopietnu šķērsli, ebreji ļāvās pašapmānam. ”Vēl nav pienācis laiks no jauna celt tā Kunga namu,” viņi sprieda. (Hag. 1:2.) Viņi secināja, ka Dievs nevēlas, lai templis tiktu uzbūvēts nekavējoties. Ebreji nevis meklēja iespēju, kā pildīt Dieva gribu, bet gan atstāja viņiem uzticēto svēto pienākumu un pilnībā nodevās savu māju labiekārtošanai. Tāpēc Dieva pravietis Hagajs viņiem jautāja: ”Vai tad jums ir pienācis laiks, lai jūs dzīvotu ar ciedru koku plāksnēm grezni izrotātos namos, bet šim namam [Jehovas templim] ir jāstāv drupās pamestam?” (Hag. 1:4.)

Ko no šī gadījuma var mācīties? Ja kādam izveidotos kļūdains viedoklis par laiku, kad jāīstenojas Dieva nodomam, viņš varētu atstāt novārtā garīgo darbību un pilnībā nodoties personiskajām interesēm. Lai to labāk saprastu, iztēlojieties, ka jūs gaidāt viesus. Apziņa, ka viesi drīz būs klāt, liek aktīvi darboties, lai paveiktu visu nepieciešamo līdz viņu atnākšanai. Taču tad jūs saņemat ziņu, ka viesi kavējas. Vai jūs sagatavošanās darbiem atmetīsiet ar roku?

Hagajs un Cakarija saviem tautiešiem palīdzēja saprast, ka Jehova joprojām vēlas, lai templis tiktu uzbūvēts bez kavēšanās. Hagajs viņus mudināja: ””Esi droša savā rīcībā, visa šīs zemes tauta!” — saka tas Kungs, — ”un strādājiet!”” (Hag. 2:4.) Viņiem bija jāturpina aizsāktais darbs pārliecībā, ka Dieva gars viņus atbalstīs. (Cak. 4:6, 7.) Kā šis piemērs mums palīdz izvairīties no aplamiem secinājumiem par Jehovas dienu? (1. Kor. 10:11.)

Spriedīsim skaidri

Savā otrajā vēstulē apustulis Pēteris runāja par laiku, kad Jehova nodibinās ”jaunas debesis un jaunu zemi”. (2. Pēt. 3:13.) Viņš minēja izsmējējus, kas apšaubīja to, vai Dievs jebkad iejauksies cilvēku dzīvē. Viņi aplami sprieda, ka nekas nenotiks, jo ”viss paliek tā, kā bija no radīšanas sākuma”. (2. Pēt. 3:4.) Pēteris vēlējās atspēkot šādu nepareizu domāšanu. Viņš rakstīja: ”Es cenšos ar atgādinājumiem uzturēt modru jūsu prāta skaidrību.” Viņš saviem ticības biedriem atgādināja, ka izsmējēji maldās. Dievs jau agrāk bija iejaucies zemes notikumos, sūtīdams pār zemi postošus plūdus. (2. Pēt. 3:1, 5—7.)

520. gadā pirms mūsu ēras līdzīgu domu izteica Hagajs, vērsdamies pie darba sparu zaudējušajiem tautiešiem. Viņš tos aicināja: ”Palūkojieties, kā jums ir līdz šim klājies jūsu ceļos!” (Hag. 1:5.) Lai rosinātu ebrejus uz pārdomām, Hagajs tiem atgādināja par Dieva nodomu un apsolījumiem, ko viņš savai tautai bija devis. (Hag. 1:8; 2:4, 5.) Nepagāja ilgs laiks, un, par spīti oficiālajam aizliegumam, tempļa būvēšana atsākās. Un atkal pretinieki mēģināja apturēt celtniecību, bet viņiem tas neizdevās. Aizliegums tika atcelts, un piecu gadu laikā templis tika pabeigts. (Ezr. 6:14, 15; Hag. 1:14, 15.)

Pārdomāsim savus ceļus

Vai arī mēs, rodoties grūtībām, varētu zaudēt drosmi, kā tas notika ar ebrejiem Hagaja laikā? Ja tā notiktu, mums būtu grūti saglabāt dedzību labās vēsts sludināšanā. Bet kas mums var laupīt drosmi? Iespējams, mēs ciešam no netaisnībām, kādas ir izplatītas šajā ļaunajā pasaulē. Arī Habakuks reiz jautāja: ”Cik ilgi, Kungs, es lai saucu pēc palīdzības, un Tu to nedzirdi? Cik ilgi lai tavās ausīs atskan mani saucieni par varmācību, un Tu nesniedz palīdzību?” (Hab. 1:2.) Ja kristietis ļautos domai, ka Dievs vilcinās, viņš varētu aizmirst, cik svarīgā laikā mēs dzīvojam, un sākt dzīties pēc ērtas dzīves. Vai tā nevarētu notikt arī ar jums? Ja mēs sāktu domāt, ka Dievs vilcinās, mēs sevi maldinātu. Cik gan svarīgi ir ņemt vērā Bībeles padomu pārdomāt savus ceļus un spriest skaidri! Mums būtu godīgi jāatbild uz jautājumu: vai man ir pamats iebilst, ka ļaunā pasaule pastāv ilgāk, nekā es biju domājis?

Laikposms, kas Bībelē bija paredzēts

Pievērsīsim uzmanību vārdiem, ko Jēzus teica par ļaunās pasaules pēdējām dienām. Marka evaņģēlijā pierakstītais Jēzus pravietojums atklāj, ka Jēzus atkal un atkal mudināja savus sekotājus palikt modriem. (Marka 13:33—37.) Brīdinājums neļauties garīgai snaudai ir atrodams arī pravietiskajā aprakstā par Jehovas lielo dienu — Armagedonu. (Atkl. 16:14—16.) Kāpēc šādi atkārtoti brīdinājumi Bībelē ir doti? Tie ir vajadzīgi tāpēc, ka, gaidot ilgāk, nekā bijām domājuši, mēs viegli varam zaudēt modrību.

Jēzus ar piemēru paskaidroja, kāpēc mums pastāvīgi ir jāsaglabā modrība, gaidot, kad šai pasaulei tiks darīts gals. Viņš stāstīja par nama kungu, kura māju kāds grasās apzagt. Kā nama kungam būtu jārīkojas, lai viņš netiktu aplaupīts? Viņam būtu jāpaliek nomodā visu nakti. Jēzus savu ilustrāciju pabeidza ar vārdiem: ”Esiet arī jūs gatavi, jo Cilvēka Dēls nāks tanī stundā, kuru jūs nedomājat.” (Mat. 24:43, 44, LB-65r.)

Šī ilustrācija uzsver, ka mums jābūt gataviem gaidīt, pat ja tas būs jādara ilgstoši. Mums nav pārāk jāraizējas par to, ka ļaunā pasaule pastāv ilgāk, nekā mēs varbūt esam domājuši. Mēs nedrīkstam kļūt kūtri un sevi mānīt, nospriežot, ka laiks ”vēl nav pienācis”. Šāda aplama domu gaita vājinātu mūsu vēlēšanos sludināt labo vēsti par Dieva Valstību. (Rom. 12:11.)

Pretosimies nepareizai domāšanai

Galatiešiem 6:7 ir minēts kāds princips, kas attiecas uz nepareizu domāšanu: ”Nepievilieties..! ..ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus.” Ja zemes gabals paliek neapsēts, to ātri vien pārņem nezāles. Līdzīgi arī, ja mēs nespriežam skaidri, mūsu prātā ātri var iesakņoties aplamas idejas. Piemēram, mēs varētu sevī domāt: ”Jehovas diena neapšaubāmi atnāks, taču ne jau tūlīt.” Ja mēs atliktu šo notikumu savā prātā, mums varētu izveidoties pavirša attieksme pret kristīgo kalpošanu, un ar laiku mēs pat varētu atstāt novārtā garīgo darbību. Ja tā notiktu, Jehovas diena mūs pārsteigtu nesagatavotus. (2. Pēt. 3:10.)

Aplami spriedumi neiesakņosies mūsu prātā, ja mēs pastāvīgi pārbaudīsim, ”kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs”. (Rom. 12:2.) Šajā ziņā mums ļoti palīdz regulāra Bībeles lasīšana. Dieva Raksti var stiprināt mūsu pārliecību, ka Dievs vienmēr rīkojas tieši noteiktajā laikā. (Hab. 2:3.)

Ja mēs iedziļināmies Bībelē, lūdzam Jehovu, uzticīgi apmeklējam sapulces, piedalāmies sludināšanā un darbos izpaužam mīlestību un laipnību, mums ir vieglāk cieši turēt prātā Jehovas dienu. (2. Pēt. 3:11, 12.) Jehova ievēro mūsu pastāvību. Apustulis Pāvils aicināja: ”Nepiekusīsim labu darīdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja nepagursim.” (Gal. 6:9.)

Tagad pilnīgi noteikti nav laiks ļauties pašapmānam, aplami nospriežot, ka Jehova ir atlicis savu dienu. Gluži pretēji, tagad ir laiks stiprināt savu ticību un paļāvību uz Jehovu, jo viņa diena jau ir pavisam tuvu.

[Attēls 4. lpp.]

Hagajs un Cakarija mudināja ebrejus turpināt celtniecību

[Attēls 5. lpp.]

Kā būtu, ja mājas saimnieks jau iepriekš būtu zinājis par gaidāmo ielaušanos?