Lasītāju jautājumi
Vai Ecēhiēla 18:20, kur ir teikts: ”Dēlam nav jānes sava tēva noziegums,” — ir pretrunā ar 2. Mozus 20:5, kur var lasīt, ka Jehova ”tēvu grēkus pie bērniem piemeklē”?
Starp šiem pantiem nav pretrunas. Pirmajā no tiem galvenā uzmanība ir pievērsta cilvēka personiskajai atbildībai, bet otrajā ir reālistiski atzīts, ka cilvēka pieļautajām kļūdām var būt sekas, kas ietekmē arī viņa pēcnācējus.
Kā liecina Ecēhiēla 18:20 konteksts, šajā nodaļā ir uzsvērta katra cilvēka personiskā atbildība. ”Kura dvēsele grēko, tai jāmirst,” teikts 4. pantā. Bet par cilvēku, kas ”ir dievbijīgs, turas pie patiesības un taisnības”, ir sacīts: ”Tas dzīvos.” (Ecēh. 18:5, 9.) Cilvēks, kas ir sasniedzis vecumu, kad viņš var atbildēt par savu rīcību, tiek tiesāts pēc saviem darbiem. (Ecēh. 18:30.)
Šo principu labi ilustrē tas, kas notika ar levītu Korahu. Laikā, kad izraēliešu tauta klejoja pa tuksnesi, Korahs pārstāja augstu vērtēt īpašo uzdevumu, kas viņam bija uzticēts kalpošanā Jehovam. Kārodams ieņemt priestera amatu, Korahs kopā ar citiem sacēlās pret Jehovas pārstāvjiem Mozu un Āronu. Tā kā Korahs un viņa atbalstītāji savā augstprātībā centās iegūt priekšrocības, kas viņiem nepienācās, Jehova viņus iznīcināja. (4. Moz. 16:8—11, 31—33.) Turpretī Koraha dēli nepievienojās savam tēvam dumpī, un Dievs neprasīja no viņiem atbildību par tēva pārkāpumu. Tā kā viņi bija uzticīgi Jehovam, viņi palika dzīvi. (4. Moz. 26:10, 11.)
Bet ko var teikt par brīdinājumu no 2. Mozus 20:5, kas bija iekļauts desmit baušļos? Arī šajā gadījumā ir jāņem vērā konteksts. Jehova bija noslēdzis bauslības derību ar izraēliešu tautu. Noklausījušies derības noteikumus, izraēlieši bija svinīgi apliecinājuši: ”Visu, ko tas Kungs ir runājis, to mēs pildīsim.” (2. Moz. 19:5—8.) Tā izraēliešu tauta bija nodibinājusi ar Jehovu īpašas attiecības. Ņemot to vērā, var secināt, ka vārdi no 2. Mozus 20:5 galvenokārt attiecās uz visu tautu kopumā.
Kamēr izraēlieši bija uzticīgi Jehovam, visai tautai klājās labi un viņi saņēma daudz svētību. (3. Moz. 26:3—8.) Savukārt tad, kad izraēliešu tauta atmeta Jehovu un pievērsās viltus dieviem, Jehova atņēma viņiem savu svētību un aizsardzību un tauta pieredzēja postu. (Soģu 2:11—18.) Protams, bija izraēlieši, kas palika uzticīgi Dievam un ievēroja viņa likumus, lai arī tauta kopumā pielūdza elkus. (1. Ķēn. 19:14, 18.) Šie dievbijīgie cilvēki acīmredzot pieredzēja kaut kādas grūtības tāpēc, ka pārējā tauta grēkoja, taču Jehova parādīja viņiem savu mīlestību un žēlastību.
Kad izraēlieši izturējās ar tik klaju necieņu pret Jehovas principiem, ka viņa vārds jau kļuva par izsmieklu citu tautu vidū, Jehova nolēma sodīt savu tautu, pieļaujot, ka babilonieši to aizved gūstā. Tā sodu saņēma gan atsevišķi cilvēki, gan tauta kopumā. (Jer. 52:3—11, 27.) Saskaņā ar Bībeles vēstījumu, izraēliešu tautas kolektīvā vaina bija tik liela, ka savu priekšteču pārkāpumu dēļ cieta trīs vai četras paaudzes un varbūt pat vēl vairāk, kā uz to ir norādīts 2. Mozus 20:5.
Dieva Rakstos ir minēti arī gadījumi, kad atsevišķu cilvēku nepareizā rīcība ietekmēja viņu pēcnācējus. Piemēram, augstais priesteris Ēlis apvainoja Jehovu, ļaudams saviem ”netiklajiem un bezgodīgajiem” dēliem turpināt priesteru kalpošanu. (1. Sam. 2:12—16, 22—25.) Tā kā Ēlis savus dēlus vairāk godāja nekā Jehovu, Jehova paziņoja, ka Ēļa pēcnācējiem tiks liegta iespēja būt par augstajiem priesteriem, un šie vārdi piepildījās, sākot ar Ēļa mazmazmazdēlu Abjatāru. (1. Sam. 2:29—36; 1. Ķēn. 2:27.) Principu no 2. Mozus 20:5 ilustrē arī notikumi ar Gehazi, pravieša Elīsas kalpu. Viņš ļaunprātīgi izmantoja savu stāvokli, lai gūtu materiālu labumu no sīriešu karavadoņa Naamana izdziedināšanas. Ar Elīsas starpniecību Jehova paziņoja spriedumu: ”Naāmana spitālība pielips tev un taviem pēcnācējiem uz mūžīgiem laikiem!” (2. Ķēn. 5:20—27.) Gehaža pēcnācēji izjuta viņa pārkāpuma smagās sekas.
Jehova, būdams Radītājs un Dzīvības devējs, ir tiesīgs nolemt, kāds sods katrā situācijā ir taisnīgs un piemērots. Iepriekš minētie piemēri parāda, ka cilvēka grēka sliktās sekas var izjust viņa pēcnācēji. Tomēr Jehova dzird ”apspiesto un nomākto kliegšanu”, un ikviens, kas no visas sirds viņu meklē, var saņemt viņa labvēlību un palīdzību. (Īj. 34:28.)
[Attēls 29. lpp.]
Koraham un viņa atbalstītājiem bija jāatbild par savu dumpīgo rīcību