Paviesosimies Kostarikā

PIRMS pieciem gadsimtiem šajā zemē ieradās spāņi. Viņi to nosauca par Costa Rica (”bagāto krastu”), domādami, ka tur varēs atrast daudz zelta, taču viņu cerības neīstenojās. Mūsdienās Kostarika ir slavena nevis ar bagātām dārgmetālu iegulām, bet ar savu bioloģisko daudzveidību, kas ir viena no iespaidīgākajām pasaulē.

Kostarikas iedzīvotājus dažreiz sauc par ticos, jo kostarikāņiem ir paradums pievienot vārdiem pamazināmās formas izskaņu -ico. Piemēram, viņi mēdz teikt nevis un momento (”acumirkli”), bet gan un momentico (”acumirklīti”). Ikdienā bieži tiek lietots teiciens ¡pura vida! (”Tīra dzīve!”) — ar to izsaka pateicību un piekrišanu, un ar šiem vārdiem arī sasveicinās un atvadās.

Viens no populārākajiem ēdieniem Kostarikā ir gallo pinto (”raibais gailis”) — rīsi un pupiņas, kas vispirms tiek gatavoti atsevišķi un pēc tam kopā, pievienojot garšvielas. Šo ēdienu var pasniegt gan brokastīs, gan pusdienās, gan arī vakariņās. Tradicionāls dzēriens ir café chorreado — kafija, kuras pagatavošanai izmanto auduma filtru, piestiprinātu pie statīva, kas visbiežāk ir darināts no koka.

Kostarikā ir aptuveni 450 Jehovas liecinieku draudžu. Sapulces notiek desmit valodās, to vidū kostarikāņu zīmju valodā un divās vietējo cilšu valodās: bribru un kabekaru.