Kā sarunāties ar pusaudzi

PROBLĒMA

Kad bērns bija mazs, viņš jums stāstīja visu. Kopš viņš ir kļuvis par pusaudzi, viņš jums vairs nestāsta neko. Kad jūs mēģināt runāt ar viņu, viņš kaut ko strupi izgrūž vai arī aizsvilstas un uzsāk asu ķīviņu.

Tomēr ar pusaudžiem ir iespējams sarunāties. Vispirms pievērsīsim uzmanību diviem faktoriem, kas var izraisīt problēmu.

KAS TO IZRAISA

Tieksme būt neatkarīgam. Pusaudzim pakāpeniski ir jāiemācās uzņemties aizvien vairāk atbildības — tēlaini runājot, viņam no pasažiera jākļūst par šoferi un pašam jāiemācās sekmīgi atrast ceļu un izbraukt dzīves līkumus. Protams, daļa pusaudžu grib, lai viņiem tiktu piešķirta lielāka brīvība, nekā viņiem pienāktos, bet daļa vecāku ierobežo bērnus mazliet par daudz. Katra puse uzstāj uz savu, un rodas nemitīga rīvēšanās, kas sagādā galvassāpes gan vecākiem, gan bērniem. ”Vecāki cenšas kontrolēt katru manu soli,” sūdzējās 16 gadu vecais Bredsa. ”Ja man arī 18 gadu vecumā neļaus būt patstāvīgākam, es pametīšu mājas!”

Abstraktā domāšana. Mazu bērnu domāšanai ir raksturīgs konkrētums, viņi domā kategorijās ”melns” un ”balts”, bet daudzi pusaudži prot izšķirt arī ”pelēko”. Tā ir svarīga abstraktās domāšanas iezīme, un tā palīdz analizēt un izdarīt plašākus secinājumus. Piemēram, mazam bērnam priekšstats par taisnīgumu ir vienkāršs: ”Māmiņa pārlauza cepumu uz pusēm un iedeva pusi man un pusi brālim.” Šādā gadījumā taisnīgumu var izteikt ar matemātisku formulu. Taču pusaudzis saprot, ka taisnīguma jēdziens nemaz nav tik vienkāršs. Izturēties taisnīgi ne vienmēr nozīmē izturēties pret visiem vienādi, un vienāda izturēšanās pret visiem ne vienmēr ir taisnīga. Tieši abstraktā domāšana ir tā, kas palīdz pusaudzim risināt sarežģītus jautājumus. Diemžēl medaļai ir arī otra puse — viņš vairs tik viegli nepiekrīt vecāku viedoklim.

KO JŪS VARAT DARĪT

Kad vien rodas iespēja, vienkārši aprunājieties. Izmantojiet situācijas, kādas rodas ikdienā. Piemēram, daži vecāki ir pamanījuši, ka pusaudži mēdz būt atklātāki, kopā ar vecākiem veicot kādus mājas darbus vai braucot automašīnā, kad viņi var atrasties vecākiem blakus, nevis tieši pretī. (Bībeles princips — 5. Mozus 6:6, 7.)

Nerunājiet gari. Nav par katru jautājumu jādiskutē tik ilgi, kamēr esat galīgi sanīdušies. Pasakiet savu viedokli un pārtrauciet runāt par šo tēmu. Lielāko daļu no jūsu teiktā pusaudzis ”sadzirdēs” labu brīdi vēlāk, kad būs palicis viens un varēs pārdomāt jūsu vārdus. Dodiet viņam šādu iespēju. (Bībeles princips — Salamana Pamācības 1:1—4.)

Uzklausiet pusaudzi un esiet gatavi pielāgoties. Uzmanīgi klausieties, kad bērns runā, un nepārtrauciet viņu, lai gūtu pilnīgu priekšstatu par problēmu. Kad kaut ko sakāt, aplieciniet saprātīgumu. Ja jūs nelokāmi turēsieties pie noteikumiem, pusaudzis meklēs izdevību tos neievērot. Grāmatā Staying Connected to Your Teenager (Kā saglabāt kontaktu ar pusaudzi) ir brīdināts: ”Šādos gadījumos bērni sāk dzīvot divējādu dzīvi: vecākiem viņi saka to, ko tie vēlas dzirdēt, bet, tiklīdz ir prom no vecāku acīm, dara tā, kā grib.” (Bībeles princips — Filipiešiem 4:5.)

Saglabājiet mieru! ”Ja kādā lietā man ar mammu domas nesakrīt, tad, lai ko es teiktu, mamma saskaišas,” stāstīja kāda pusaudze, vārdā Kerija. ”Mani tas tracina, un mūsu saruna pāraug strīdā.” Tāpēc neatbildiet asi, bet gan centieties izteikt vārdos to, kā bērns jūtas. Piemēram, nevajag teikt: ”Par to nu gan nav jāuztraucas!” Labāk sakiet: ”Jā, es redzu, ka tas tevi patiešām uztrauc.” (Bībeles princips — Salamana Pamācības 10:19.)

Cik vien iespējams, sniedziet vadību, nevis diktējiet. Tāpat kā ir jāvingrina muskuļi, arī pusaudža spēja domāt abstrakti ir jāvingrina, lai tā attīstītos. Tāpēc, kad pusaudzis atrodas sarežģītas izvēles priekšā, nepildiet ”vingrinājumu” viņa vietā. Pārrunādami jautājumu, ļaujiet viņam pašam izdomāt varbūtējos risinājumus. Tad, kad ir izkristalizējušies vairāki varianti, sakiet: ”Tie ir daži veidi, kā rīkoties. Padomā par tiem kādu dienu vai divas, un tad parunāsim, kura no šīm iespējām tev šķiet vislabākā un kāpēc.” (Bībeles princips — Ebrejiem 5:14.)