No mūsu lasītājiem

Izsūtīti uz Sibīriju Vēlos sirsnīgi pateikties par Fjodora Kaļina stāstu rakstu sērijā ”Reliģija Krievijā. Kāda būs tās nākotne?” (2001. gada 22. aprīlis). Mani dziļi ietekmēja stāstījums par viņa ģimenes izsūtīšanu uz Sibīriju un par to, kā viņi palika uzticīgi un nezaudēja prieku pat visgrūtākajos apstākļos. Pirms dažiem gadiem man bija iespēja apciemot dažus brāļus Moldovā, un es nekad neaizmirsīšu, ko viņi stāstīja par deportāciju uz Sibīriju. Viņu paļaušanās uz Jehovu un ticība stiprināja manu vēlēšanos saglabāt uzticību Dievam.

G. F., Zviedrija

Neredzīga un nedzirdīga Paldies jums par rakstu ”Kaut arī nespēju ne redzēt, ne dzirdēt, es jūtos droši” (2001. gada 22. aprīlis), kurā stāstīts par Dženisu Edamsu. Es nekad nebiju iedomājusies, ka cilvēks, kas ir neredzīgs un nedzirdīgs, varētu mani tik ļoti uzmundrināt. Mēs ar vīru esam pārcietuši daudzas slimības — gan fiziskus, gan emocionālus traucējumus. Tādi raksti kā šis spēcina mūsu ticību un apņēmību izturēt līdz galam.

P. G., Amerikas Savienotās Valstis

Mēs bieži uzskatām par pašsaprotamu to, kas mums ir, un, iespējams, neapmeklējam kādu kristiešu sapulci, jo nedaudz sāp galva. Bet Dženisa, kaut arī depresija un nodarītās pārestības varētu būt iemesls, lai paliktu mājās, paļāvās uz Jehovu, kas viņai deva nepieciešamo spēku garīgi aktīvai dzīvei.

K. D., Itālija

Atšķirībā no Dženisas man ir ļoti laba veselība, tomēr es bieži jūtos nomākta nežēlīgās izturēšanās dēļ, kas man bija jāiztur pamatskolas laikā. Es daudz raudu un jūtos patiešām briesmīgi. Brāļi un māsas mani uzmundrina, un vecāki atbalsta. Tomēr es no visas sirds jums pateicos par Dženisas Edamsas dzīvesstāstu. Tas deva man drosmi.

M. T., Japāna

Vecvecāki Paldies par rakstu ”Kāpēc vecvecāki būtu augstu jāvērtē?”, kas bija publicēts rubrikā ”Jauniešu jautājumi” (2001. gada 22. aprīlis). Mūs ar vecmāmiņu vienoja ļoti īpaša pieķeršanās. Kad mani vecāki izšķīrās, man nedeva mieru daudzi jautājumi un es bieži raudāju. Vecmāmiņa vienmēr bija gatava man palīdzēt. Mēs devāmies kopā sludināt, tā viņa mani mācīja mīlēt kalpošanu. Es sekoju viņas piemēram un pirms četriem gadiem kļuvu par pilnas slodzes sludinātāju. Kaut arī, saslimusi ar Alcheimera slimību, vecmāmiņa mani vairs nepazina, viņas acis iemirdzējās, kad es lasīju no Bībeles par paradīzi. Viņa nomira 2000. gada septembrī. Paldies, ka jūs mācāt jauniešiem augstu vērtēt vecvecākus.

K. R., Amerikas Savienotās Valstis

Mani vecāki nu jau desmit gadus ir šķīrušies. Cenzdamās būt pilnīgi uzticīga mammai, es pārtraucu jebkādus kontaktus ar tēva ģimeni. Bet, izlasot šos rakstus, es sapratu, cik svarīgi un noderīgi ir uzturēt labas attiecības ar vecvecākiem. Šie raksti man deva uz Bībeli balstītus ieteikumus, kā nodibināt šādas attiecības.

G. V., Amerikas Savienotās Valstis

Kaut gan neviens no maniem vecvecākiem nav kristietis, mūsu attiecības ir labas. Man ir ”vecmāmiņa” arī draudzē — tā ir māsa, kurai drīz būs septiņdesmit gadu. Kad man ir kāda problēma, viņa man lasa priekšā Bībeli un uzmundrina mani. Dažreiz viņa vienkārši tur manu roku savējā vai arī apliek man roku ap pleciem. Bieži vien es nemaz nejūtu mūsu vecumu starpību.

M. K., Japāna