Mācīsimies mierināt un stiprināt citus

1. Kāpēc mums jāsniedz emocionāls atbalsts ticības biedriem?

MĒS visi ”ciešam dažādu pārbaudījumu dēļ”, tāpēc mums visiem ik pa laikam ir vajadzīgs uzmundrinājums, mierinājums un stiprinājums. (1. Pēt. 1:6.) Mēs priecājamies, kad ticības biedri mums sniedz emocionālu atbalstu, bet mums pašiem arī nevilcinoties ir jāpalīdz tiem, kas cieš. (Mat. 7:12.) Jehova Bībelē ir saukts par ”visa mierinājuma Dievu”, un viņš ”mūs mierina visās mūsu bēdās”. Mēs varam sekot viņa paraugam un mierināt citus. (2. Kor. 1:3, 4; 1. Tes. 4:18.) Mūs uz to mudina mīlestība pret brāļiem un māsām. Šajā rakstā ir apskatīts, 1) ar ko ir saistīts mierinājums, 2) kā mēs varam stiprināt citus un 3) kā mums jārīkojas, kad jūtam, ka mums vajadzīgs emocionāls atbalsts.

AR KO IR SAISTĪTS MIERINĀJUMS

2. Ko nozīmē mierināt citus, kā izriet no Bībelē lietotā oriģinālvalodas vārda?

² Grieķu valodas vārdam, kas Pāvila 2. vēstules korintiešiem 1. nodaļā tulkots ”mierināt”, ir plaša nozīme. Atkarībā no konteksta tas Bībelē ir tulkots arī ”uzmundrināt”, ”iedrošināt”, ”mudināt”, ”lūgt” un vēl citādi. (Rom. 12:8.) Grieķu vārdu burtiski var skaidrot ”pasaukt [lai būtu] blakus”. Iztēlosimies cilvēku, kas vēlas, lai viņa draugs, ko māc bēdas, justos labāk, tāpēc viņš cenšas atrast īsto veidu, kā mierināt un atbalstīt savu draugu. Viņš nepamet draugu nelaimē, bet cenšas būt tam blakus.

3. Ko var mācīties no Barnabas? (Sk. arī attēlu.)

³ Bībelē ir stāstīts par kristieti, vārdā Jāzeps, kurš tā prata stiprināt ticības biedrus, ka apustuļi viņu iesauca par Barnabu (šis vārds tulkojumā nozīmē ”mierinājuma dēls”). (Ap. d. 4:36.) Tas tik labi raksturoja šo kristieti, ka savā īstajā vārdā viņš Bībelē ir saukts tikai tad, kad ir pieminēts pašu pirmo reizi. Barnaba daudz reižu palīdzēja ticības biedriem, kas pieredzēja grūtības. Kad Jeruzālemē bija ieradies Sauls, kas pirms neilga laika bija kļuvis par kristieti, tas gribēja satikt Kristus mācekļus. Bet mācekļi baidījās no viņa, jo zināja, ka Sauls kristiešus ir nikni vajājis. Taču Barnaba ticēja, ka Sauls neliekuļo, un iepazīstināja to ar apustuļiem. (Ap. d. 9:26—28.)

KĀ MIERINĀT UN STIPRINĀT CITUS

4. Ko mums jācenšas darīt, ja vēlamies uzmundrināt ticības biedrus? (Romiešiem 1:11, 12.)

⁴ Pēc iespējas centīsimies satikt ticības biedrus personiski. Kad pravietis Elija bija dziļi nomākts, Jehova lika kādam eņģelim doties pie Elijas un to stiprināt. (1. Ķēn. 19:4—7.) Apustulis Pāvils ilgojās redzēt ticības biedrus, jo apzinājās, ka, satiekoties personīgi, visi var gūt uzmundrinājumu. (Nolasīt Romiešiem 1:11, 12.) Ja esam satikušies ar kādu, lai tam sniegtu emocionālu atbalstu, tad nesteigsimies tik drīz projām — centīsimies pavadīt kopā kādu laiku! (1. Kor. 16:7.) Bet, ja nav iespējams satikties ar draugu personiski, tad piezvanīsim viņam, uzrakstīsim viņam vēstuli, kartīti vai īsziņu. Paturēsim prātā, ka Jehova ar mūsu starpniecību var kādu stiprināt grūtā brīdī.

5. Ar kādiem šķēršļiem mēs varam sastapties?

⁵ Kā jau bija pravietots, dzīve kļūst arvien grūtāka, tāpēc, kad gribēsim personiski satikt ticības biedrus, kam vajadzīgs stiprinājums, mums arvien biežāk būs jāpārvar kaut kādi šķēršļi. Šajā ziņā var mācīties no Onēsifora. Kad Pāvils Romā bija ieslodzīts cietumā, Onēsifors, kas bija ieradies no Efesas, sameklēja Pāvilu, kaut gan zināja, ka viņu pašu var apcietināt un pat sodīt ar nāvi. (2. Tim. 1:16—18.) Līdzīgi rīkojas daudzi mūsu ticības biedri Krievijā. Kad tiesā tiek izskatītas Jehovas liecinieku lietas, uz tiesas sēdēm ierodas viņu ticības biedri, lai paustu viņiem atbalstu, kaut arī tas nozīmē, ka pašus var apcietināt. Būsim gatavi rīkoties tikpat drosmīgi! Lai mūsu drosme vairotos, lasīsim par senatnē dzīvojušiem Jehovas kalpiem, kas nav baidījušies atbalstīt ticības biedrus pat ļoti bīstamās situācijās, un lasīsim arī par tādiem Jehovas kalpiem, kas rīkojas drosmīgi mūsu laikos.

6. Kas mums jāmācās no Jehovas, lai stiprinātu ticības biedrus? (Sk. arī attēlu.)

⁶ Klausīsimies. Kad pravietim Elijam likās, ka viņa dzīvībai draud briesmas, viņš lūdza Jehovu un lūgšanā stāstīja, kā viņš jūtas. Jehova zināja, kādā situācijā atrodas Elija, un zināja, kas to uztrauc, tomēr viņš uzklausīja Eliju. Viņš pacietīgi klausījās pat tad, kad Elija divreiz teica vienu un to pašu. (1. Ķēn. 19:9, 10, 14.) Kad pravietim Habakukam bija pilna sirds, Jehova ļāva, lai tas brīvi runā par savām raizēm un pārdzīvojumiem, kaut arī varēja izklausīties, ka pravieša vārdos trūkst godbijības. (Hab. 1:2, 3.) Arī mūsu lūgšanas Jehova uzmanīgi klausās, kaut arī viņš tāpat zina, kas mums vajadzīgs. Mums jāmācās no Jehovas un uzmanīgi jāklausās, kad brāļi un māsas izkrata sirdi. Izturēsimies pret viņiem ar cieņu, būsim ”naski klausīties”, nepārtrauksim viņus un nedusmosimies, ja viņiem pasprūk neapdomīgi vārdi un ja viņi vairākas reizes saka vienu un to pašu. (Jēk. 1:19; Pulc. 7:9.)

7. Kā saprast, kas vajadzīgs cilvēkam, kurš par kaut ko ir uztraucies vai noraizējies?

⁷ Centīsimies saprast, kas cilvēkam vajadzīgs. Mēs nevaram ieskatīties cilvēka sirdī, kā to spēj Jehova, līdz ar to vienīgais veids, kā saprast, ko teikt bēdu nomāktam cilvēkam, ir uzmanīgi viņā klausīties. Cilvēki ir tik dažādi, un pat līdzīgās situācijās katram ir vajadzīgs kaut kas cits. Tāpēc nespriedīsim pēc sevis! Lai cik daudz laika tas prasītu, klausīsimies, ko draugs mums stāsta. Uzdosim taktiskus jautājumus, lai saprastu, kā draugs jūtas. (Sāl. pam. 20:5.)

8. Kā Jēzus mierināja Lācara māsas? (Sk. arī attēlus.)

⁸ Padomāsim, kā Jēzus mierināja Lācara māsas. Viņas abas bija zaudējušas savu brāli, taču Martu Jēzus mierināja citādi nekā Mariju. Uzklausījis Martu, Jēzus viņai apsolīja, ka Lācars celsies augšā, un stiprināja viņas ticību augšāmcelšanai. Bet, kad pie Jēzus raudādama pienāca Marija, Jēzus, pēc visa spriežot, nerunāja ar viņu par augšāmcelšanu. Redzēdams Marijas asaras, arī Jēzus sāka raudāt. Viņš vaicāja, kur Lācars ir guldīts. (Jāņa 11:20—35.) Ko mēs varam secināt? Katrā konkrētā gadījumā mums jāatrod īstais veids, kā mierināt un atbalstīt ticības biedru, nevis visos gadījumos jārīkojas vienādi.

9. Kas jāliek lietā, kad mierinām citus? (Romiešiem 15:4, 5.)

⁹ Liksim lietā Bībeli. Kad mēs ticības biedram, kas cieš, nolasām Bībeles pantus, mēs stiprinām viņa ticību Jehovas solījumiem. (Nolasīt Romiešiem 15:4, 5.) Tā savukārt nostiprinās cilvēka pārliecība, ka Jehova viņu mīl un noteikti parūpēsies par viņu. (Jes. 40:31.) Daudzi kristieši ir izrakstījuši pantus, ar kuru palīdzību stiprināt citus, tāpēc viņi vajadzīgajā brīdī var ātri atrast, ko nolasīt ticības biedram. Ir vērtīgi arī ieskatīties grāmatā Bībeles principi kristīgai dzīvei, šķirklī ”Negatīvas izjūtas”, — tur ir minēts daudz mierinošu pantu. Lūgsim, lai Jehova mums palīdz stiprināt un uzmundrināt brāļus un māsas! Viņš mums dos savu svēto garu, lai mēs īstajā brīdī atcerētos piemērotus Bībeles pantus. (Jāņa 14:26.)

10. Kāpēc mums jārunā laipni, kad cenšamies kādu stiprināt?

¹⁰ Runāsim laipni un sirsnīgi. Kā jau bija minēts, grieķu valodas vārds, kas tulkots ”mierināt”, nozīmē arī ”iedrošināt”, ”mudināt”, ”lūgt”. Reizēm cilvēkam, ko vēlamies stiprināt, ir jāpalīdz mainīt attieksmi pret viņa situāciju. Tādā gadījumā mums ir īpaši rūpīgi jāizvēlas, ko un kā teikt, lai mēs ticības biedru nesāpinātu un neaizvainotu. (Sāl. pam. 12:18.) Pravietim Elijam šķita, ka viņa darbs nav nesis augļus un ka pilnīgi visi izraēlieši ir novērsušies no Jehovas. Jehova palīdzēja Elijam mainīt savu viedokli, tieši nenorādīdams uz Elijas kļūdainajiem spriedumiem. (1. Ķēn. 19:15—18.) Arī mums jābūt iejūtīgiem un jārunā taktiski. Uzstājoties draudzes sapulcēs ar runām vai atbildot sapulcēs, izteiksimies pozitīvi un runāsim laipni, lai stiprinātu un uzmundrinātu brāļus un māsas.

11. Kas bieži vien ir vajadzīgs tiem, kas pieredz kādas grūtības? (1. Jāņa 3:18.)

¹¹ Palīdzēsim praktiskā ziņā. Brāļiem un māsām, kas pieredz kādas grūtības, bieži vien ir vajadzīgs kaut kas vairāk par sirsnīgiem vārdiem. (Nolasīt 1. Jāņa 3:18.) To labi saprata Barnaba. Viņš pārdeva viņam piederošu zemes gabalu un iegūtos līdzekļus ziedoja, lai finansiāli atbalstītu cilvēkus, kas nupat bija kļuvuši par kristiešiem. (Ap. d. 4:36, 37.) Arī mūsu laikos brāļi un māsas visdažādākajā veidā palīdz saviem ticības biedriem. Kāda mūsu māsa, vārdā Gabriela, kura dzīvo Polijā un kuras māja stipri cieta plūdos, pastāstīja: ”Es dzīvoju kopā ar vecākiem, un mēs bijām uztraukušies un noraizējušies, ko darīt. Bet tad ieradās tuvējo draudžu brāļi un vienā dienā daudz ko saveda kārtībā un salaboja. Šis notikums stiprināja manu pārliecību, ka Jehova pamudina savus kalpus steigties palīgā tiem, kas nonākuši grūtībās.”

12. Kā tas, ka mēs grūtībās saglabājam uzticību Jehovam, ietekmē citus?

¹² Paliksim nelokāmi. Pāvils Tesalonikas kristiešiem rakstīja, ka ziņas par viņu izturību pārbaudījumos viņam bija sniegušas mierinājumu un spēku. Tātad viņš Tesalonikā nebija pūlējies velti. (1. Tes. 3:5—8.) Pāvils apzinājās, ka tad, ja viņš pats par spīti visiem pārbaudījumiem paliks uzticīgs Jehovam, tas savukārt dos spēku viņa ticības biedriem, arī tiem, kuri viņu nebija satikuši. (Kol. 2:1, 2.) Tāpat ir mūsu dienās. Kad mūsu brāļi un māsas redz, ka mēs grūtībās saglabājam uzticību Jehovam, tas viņus ļoti stiprina un dod viņiem pārliecību, ka arī viņi to spēs.

13. Kā mums jārīkojas, lai stiprinātu ticības biedrus, ko māc bēdas un raizes?

¹³ Būsim pacietīgi. Mēs zinām, ka ir jācenšas ”uzmundrināt un stiprināt citam citu”. (1. Tes. 5:11.) Bet ne vienmēr mums izdodas jau ar pirmo reizi palīdzēt cilvēkam, ko māc raizes. Tāpēc mums jābūt pacietīgiem — mums jābūt gataviem sniegt emocionālu atbalstu ticības biedriem atkal un atkal. (1. Tes. 5:14.) Bet ko mēs varam darīt, kad paši jūtamies iztukšoti? Par to ir runa tālāk.

KAD MIERINĀJUMS IR VAJADZĪGS MUMS

14., 15. Kas mums jādara, kad jūtamies bēdīgi vai esam par kaut ko noraizējušies?

¹⁴ Runāsim ar Jehovu lūgšanās. Kad mēs jūtamies bēdīgi vai esam par kaut ko noraizējušies, lūgsim Jehovam, lai viņš mums dāvā sirdsmieru. (Ps. 94:19.) Atklāti stāstīsim viņam visu, kas mums uz sirds! (Ps. 62:8.) Lai gan Jehova jau zina, kā mēs jūtamies un kas mums konkrēti vajadzīgs, viņš vēlas, lai mēs dalītos ar viņu savās dziļākajās domās. Ja mēs tā darām, mēs apliecinām ticību tam, ka viņš mūs mīl un uzklausa mūsu lūgšanas. Jehova labprāt palīdz cilvēkiem, kas viņam tic un viņu lūdz, kaut arī palīdzība ne vienmēr ir tāda, kādu esam iedomājušies. (Marka 11:24.) Filipiešiem 4:6, 7 ir lasāms aicinājums: ”It visā dariet savus lūgumus zināmus Dievam.., un Dieva miers, kas pārspēj visu sapratni, sargās jūsu sirdi un prātu.”

¹⁵ Lūgsim palīdzību citiem. Aprunāsimies ar garīgi nobriedušu draugu vai kādu draudzes vecāko un pastāstīsim, kā jūtamies un kas mums vajadzīgs. Ticības biedri mūs var stiprināt tikai tad, ja viņi zina, kas mūs uztrauc un nomāc. (Sāl. pam. 14:10.) Mēs pat paši varam lūgt, lai draugs mūs uzklausa vai nolasa mums kādus uzmundrinošus Bībeles pantus, vai iesaka kādu vērtīgu rakstu.

16. Kas mums jāpatur prātā?

¹⁶ Būsim iecietīgi un piedosim. Brāļiem un māsām, kas grib mūs uzmundrināt, ne vienmēr izdodas atrast īstos vārdus. Daži, gribēdami labu, pasaka kaut ko tādu, kas mūs nevis stiprina, bet sāpina. Būsim iecietīgi pret viņiem! (1. Kor. 13:4, 7.) Neaizmirsīsim, kas teikts Jēkaba 3:2: ”Cilvēks, kas neklūp runā, ir pilnīgs.” Bet neviens no mums nav tāds. Ne velti Bībelē teikts: ”Gars gan ir apņēmīgs, bet miesa ir vāja.” (Mat. 26:41.) Atcerēsimies, ka brāļi un māsas no sirds grib mums palīdzēt.

17. Kā Jehovas kalpiem jārīkojas?

¹⁷ Jo tuvāk būs ļaunās pasaules gals, jo vairāk apstākļi pasliktināsies. Turklāt Dieva ienaidnieki kļūs arvien niknāki. Tātad mums visiem būs vajadzīgs uzmundrinājums, mierinājums un stiprinājums. Centīsimies vienmēr atbalstīt savus brāļus un māsas, lai mēs visi izturētu līdz galam!