”Kaujas iznākums ir Jehovas ziņā”

1999. gadā Francijas valdība aplika ar nodokli ziedojumus, ko Francijas Jehovas liecinieku filiāle bija saņēmusi no 1993. līdz 1996. gadam. Mēs centāmies panākt taisnību Francijas tiesās, bet bez panākumiem. Kad bijām zaudējuši apelācijas instances tiesā, valsts konfiscēja filiāles bankas kontā esošos četrarpus miljonus eiro. Mūsu pēdējā cerība bija ECT. Šī tiesa pieprasīja, lai mēs un juristi, kas pārstāv Franciju, vispirms tiktos ECT sekretariāta amatpersonas klātbūtnē un censtos panākt mierizlīgumu.

Mēs paredzējām, ka tiksim aicināti vienoties ar Francijas valdību un samaksāt daļu pieprasītās summas. Bet mēs skaidri apzinājāmies, ka, piekrizdami samaksāt kaut vienu eiro, mēs pārkāptu Bībeles principus. Mūsu ticības biedri bija ziedojuši līdzekļus ar mērķi atbalstīt labās vēsts sludināšanu, tātad valstij nebija tiesību uz viņu ziedojumiem. (Mat. 22:21.) Tomēr aiz cieņas pret procesuālo kārtību mēs devāmies uz šo tikšanos.

Tā notika skaistā konferenču telpā. Diemžēl tās sākums nesolīja neko labu. Savos ievadvārdos ECT sekretariāta amatpersona paziņoja, ka daļa pieprasītās summas Jehovas lieciniekiem noteikti būs jāmaksā. Pēkšņi mums ienāca prātā viņai pavaicāt: ”Vai jums ir zināms, ka valsts jau ir noņēmusi no mūsu konta vairāk nekā četrarpus miljonus eiro?”

Šī informācija viņu acīmredzami pārsteidza. Kad Francijas puses juristi apstiprināja, ka tāds solis patiešām ir sperts, sekretariāta amatpersonas attieksme pret lietu pilnībā mainījās. Viņa izteica asu nosodījumu par tādu rīcību un tikšanos tūlīt pat izbeidza. Tajā brīdī es sapratu, ka Jehova negaidītā veidā ir pavērsis lietas gaitu pretējā virzienā. No tiesas ēkas mēs devāmies ārā pacilāti un saviļņoti, nespēdami noticēt tam, kas bija noticis.

2011. gada 30. jūnijā ECT vienbalsīgi lēma mums par labu. Tiesa pasludināja, ka Jehovas lieciniekiem nav jāmaksā strīdīgais nodoklis un ka Francijas valstij jāatdod Jehovas lieciniekiem konfiscētā summa ar procentiem. Šis vēsturiskais spriedums Francijā joprojām sargā mūsu tiesības uz reliģijas brīvību. Mūsu uzdotais vienkāršais, iepriekš nesagatavotais jautājums bija pavērsiena punkts. Tas bija kā akmens, kas ietriecās Goliātam pierē. Kāpēc mēs guvām uzvaru? Tāpēc, ka, runājot Dāvida vārdiem, ”kaujas iznākums ir Jehovas ziņā”. (1. Sam. 17:45—47.)

Šī nav mūsu vienīgā uzvara. Kaut arī pret Jehovas lieciniekiem vēršas gan ietekmīgi politiskie spēki, gan reliģiskas organizācijas, līdz šim 70 valstu Augstākajās tiesās un vairākās starptautiskajās tiesās ir pieņemti 1225 Jehovas lieciniekiem labvēlīgi lēmumi. Uzvaras, kas gūtas šajās tiesās, aizsargā mūsu pamattiesības, piemēram, tiesības iegūt valstī oficiālu reģistrāciju, paust savus reliģiskos uzskatus, nepiedalīties patriotiskās ceremonijās un atteikties no asins pārliešanas.

Kā sanāca, ka es biju starp tiem juristiem, kas aizstāvēja Jehovas liecinieku tiesības Eiropā, ja es kalpoju Jehovas liecinieku galvenajā pārvaldē, kas atrodas ASV?

MANI IESPAIDO VECĀKU DEDZĪGUMS KALPOŠANĀ

Mani vecāki, ko sauc Džordžs un Lusīla, bija mācījušies Gileādas skolā (viņi bija iekļauti 12. grupā). 1956. gadā, kad piedzimu es, viņi dzīvoja Etiopijā. Vecāki mani nosauca par Filipu, domājot par Apustuļu darbos minēto evaņģēlistu. (Ap. d. 21:8.) Gadu vēlāk Jehovas liecinieku darbība Etiopijā tika aizliegta. Es vēl biju diezgan mazs, bet skaidri atceros, kā mūsu ģimene tajā laikā gāja uz sapulcēm un sludināja. Man tas likās aizraujoši! Diemžēl 1960. gadā mani vecāki ar visiem trim bērniem — manu vecāko māsu Džūditu, mani un jaunāko brāli Lesliju — bija spiesti pamest Etiopiju.

Mēs pārcēlāmies uz ASV, kur apmetāmies Kanzasas štata pilsētā Vičitā. Vecāki nebija zaudējuši misionāriem raksturīgo dedzību kalpošanā, un viņi darīja visu, lai ieaudzinātu mīlestību pret patiesību savos bērnos. 13 gadu vecumā es kristījos. Pēc trim gadiem mūsu ģimene pārcēlās uz Peru, jo tur bija vajadzīgi sludinātāji, un apmetās Arekipā.

1974. gadā, kad man bija tikai 18 gadu, mani iecēla par speciālo pionieri. Jehovas liecinieku Peru filiāle mani kopā ar vēl četriem brāļiem nosūtīja uz tādu teritoriju Andu kalnos, kur vēl nebija sludināts. Tur mēs daudz sludinājām kečviem un aimariem. Mēs visi pieci dzīvojām autofurgonā, ko izskata dēļ bijām iesaukuši par Noasa šķirstu. Man patika iepazīstināt vietējos iedzīvotājus ar Bībelē lasāmajiem Jehovas solījumiem par to, ka vairs nebūs nabadzības, slimību un nāves. (Atkl. 21:3, 4.) Daudzi uzklausīja labo vēsti un sāka kalpot Jehovam.

UZ GALVENO PĀRVALDI

1977. gadā Peru bija ieradies Vadošās padomes loceklis Alberts Šrēders. Kad mēs ar viņu tikāmies, viņš mani mudināja pieteikties kalpošanai Bētelē. Es tā arī izdarīju, un mani uzaicināja kalpot galvenajā pārvaldē, kas atradās Ņujorkā, Bruklinā. Tur es sāku kalpot 1977. gada 17. jūnijā. Pirmos četrus gadus es uzkopu telpas un veicu ēku tehnisko apkopi.

1978. gada jūnijā Luiziānas štata pilsētā Ņūorleānā notika starptautisks kongress, kurā es iepazinos ar Elizabeti Avalloni. Arī viņas vecāki bija Jehovas liecinieki. Elizabete jau četrus gadus bija pioniere, un pilnas slodzes kalpošana viņai bija ļoti dārga. Pēc kongresa mēs turpinājām sazināties, un jau drīz mēs viens otru iemīlējām. 1979. gada 20. oktobrī mēs apprecējāmies un kopš tā laika kalpojam Bētelē kopā.

Mēs piederējām pie Bruklinas spāņu valodas draudzes, un mums izveidojās ļoti sirsnīgas attiecības ar šīs draudzes brāļiem un māsām. Gadu gaitā mēs esam piederējuši vēl pie trim draudzēm un ikkatrā esam izjutuši brāļu un māsu mīlestību. Ticības biedru atbalsts ir bijis ļoti svarīgs, lai mēs varētu kalpot Bētelē. Mēs augstu vērtējam arī radinieku atbalstu. Gan draugi, gan tuvinieki mums ir palīdzējuši rūpēties par mūsu vecākiem.

MAN UZDOD STRĀDĀT JURIDISKAJĀ NODAĻĀ

Man par lielu pārsteigumu, 1982. gada janvārī mani pārcēla uz juridisko nodaļu. Pēc trim gadiem mani palūdza studēt tiesību zinātnes, lai es kļūtu par kvalificētu juristu. Studiju laikā es uzzināju, ka Jehovas liecinieku gūtās uzvaras tiesas prāvās gan Amerikas Savienotajās Valstīs, gan citviet pasaulē ir palīdzējušas nostiprināt pamattiesības, kuras daudzi uzskata par pašsaprotamām. Tas mani patīkami pārsteidza. Daudzas no šīm lietām mācību procesā tika sīki analizētas.

1986. gadā mani iecēla par juridiskās nodaļas pārraugu. Tā kā man bija tikai 30 gadu, es jutos pagodināts, ka man ir uzticēts tāds uzdevums. Bet es biju arī noraizējies, jo apzinājos, ka nebūs viegli.

1988. gadā es ieguvu jurista kvalifikāciju. Bet es vēl neapjautu, ka studiju dēļ ir cietis mans garīgums. Augstākā izglītība var veicināt cilvēkā ambīcijas un likt domāt, ka viņš ir pārāks par tiem, kuriem nav tādas izglītības kā viņam. Elizabete saprata, kas ar mani notiek, un nāca man talkā. Ar viņas palīdzību man pakāpeniski izdevās atjaunot visus labos paradumus, kādi man bija pirms studijām. Es atkal kļuvu garīgi stiprs, lai gan tas nenotika vienā dienā. Galva, piebāzta ar visādām gudrībām, dzīvē nav galvenais, to nu es varu teikt no savas pieredzes. Patiesu gandarījumu dod tikai tuvas attiecības ar Jehovu un mīlestība pret viņu un viņa kalpiem.

”AIZSTĀVU UN LIKUMĪGI NOSTIPRINU LABO VĒSTI”

Pēc studijām es pilnībā pievērsos savam darbam Bētelē un Jehovas liecinieku tiesību aizstāvēšanai tiesās. Darbs juridiskajā nodaļā ir sarežģīts, bet interesants, jo visu laiku kaut kas mainās. Piemēram, Jehovas liecinieki ilgu laiku savu literatūru piedāvāja par ziedojumiem, bet deviņdesmito gadu sākumā organizācija nolēma šo kārtību mainīt. Juridiskajai nodaļai palūdza iedziļināties šajā jautājumā un ieteikt, kā to labāk izdarīt. Pieņemtais lēmums tika sekmīgi īstenots, un kopš tā laika Jehovas liecinieki izplata literatūru bez maksas. Tas atviegloja dzīvi sludinātājiem un vienkāršoja darbu Bētelē, kā arī palīdzēja izvairīties no varbūtējām problēmām ar nodokļiem. Daži uztraucās, ka organizācijai vairs nepietiks līdzekļu literatūras izdošanai un tas atsauksies uz sludināšanu. Bet ir noticis tieši pretējais. Kopš 1990. gada Jehovas liecinieku skaits ir vairāk nekā divkāršojies, un garīgais uzturs ikvienam cilvēkam tagad ir pieejams bez maksas. Es esmu pārliecinājies: gan šo, gan daudzas citas izmaiņas ir bijis iespējams ieviest tikai tāpēc, ka Jehova ir palīdzējis un ir sniedzis vadību ar uzticamā un gudrā kalpa starpniecību. (2. Moz. 15:2; Mat. 24:45.)

Reti ir tā, ka mūsu uzvaras ir tikai un vienīgi labu advokātu nopelns. Bieži vien tiesnešus un augstus ierēdņus labvēlīgi ietekmē Jehovas kalpu nevainojamā uzvedība. Piemēram, kad 1998. gadā Kubā tika organizēti kongresi, uz turieni atbrauca trīs Vadošās padomes locekļi. Mēs jau pirms tam ne reizi vien bijām tikušies ar varas iestāžu pārstāvjiem, lai kliedētu viņu nepareizos uzskatus par Jehovas lieciniekiem un viņus pārliecinātu par Jehovas liecinieku politisko neitralitāti. Vadošās padomes locekļu un viņu sievu laipnā un cieņpilnā izturēšanās panāca daudz vairāk nekā viss, ko mēs bijām teikuši oficiālajās tikšanās reizēs.

Dažkārt, lai ”aizstāvētu un likumīgi nostiprinātu labo vēsti”, ir jāvēršas tiesā. (Filip. 1:7.) Lūk, kāds piemērs. Vairākas Eiropas valstis un Dienvidkoreja gadu desmitiem negribēja atzīt Jehovas liecinieku tiesības atteikties no militārā dienesta. Šī iemesla dēļ apmēram 18 tūkstoši brāļu Eiropā un vairāk nekā 19 tūkstoši Dienvidkorejā ir bijuši ieslodzīti.

2011. gada 7. jūlijs bija vēsturiska diena, jo ECT pasludināja mums labvēlīgu spriedumu lietā ”Bajatjans pret Armēniju”. Tiesas lēmums par iespēju veikt alternatīvo dienestu ir jāņem vērā visām Eiropas Padomes dalībvalstīm. Līdzīgu lēmumu 2018. gada 28. jūnijā pieņēma Dienvidkorejas Konstitucionālā tiesa. Neviena no šīm uzvarām nebūtu bijusi iespējama, ja kaut daži gados jaunie brāļi būtu atteikušies no savas pārliecības.

Galvenās pārvaldes juridiskā nodaļa un juridiskās nodaļas, kas darbojas filiālēs, iegulda daudz pūļu, lai aizstāvētu Jehovas liecinieku tiesības uz reliģiskās pārliecības brīvību. Mēs uzskatām par lielu godu pārstāvēt ticības biedrus, kas sastopas ar varas iestāžu negatīvo attieksmi. Neatkarīgi no tā, vai mēs gūstam tiesā uzvaru vai ne, ikkatra prāva dod iespēju ”pārvaldniekiem”, ”ķēniņiem” un ”tautām” dzirdēt labo vēsti. (Mat. 10:18.) Tiesneši un citas amatpersonas, kā arī žurnālisti un plašas sabiedrības pārstāvji iepazīstas ar Bībeles pantiem, uz kuriem atsaucamies dokumentos un debatēs. Tādā veidā cilvēki uzzina, kas ir Jehovas liecinieki un kas ir viņu uzskatu pamatā. Daži pat ir kļuvuši par mūsu ticības biedriem.

ESMU PATEICĪGS JEHOVAM

Jau vairāk nekā 40 gadu es sadarbojos ar dažādām Jehovas liecinieku filiālēm. Man ir bijusi iespēja uzstāties daudzās tiesās un tikties ar augstām amatpersonām. Es dziļi cienu un no sirds apbrīnoju ticības biedrus, kas darbojas visās mūsu organizācijas juridiskajās nodaļās. Man ir liels prieks un gandarījums par visu, ko Jehova man ir ļāvis paveikt.

Mana sieva Elizabete ir mans uzticamais draugs un biedrs jau 45 gadus, un viņa man sniedz nenovērtējamu atbalstu, kaut arī viņas spēkus laupa autoimūna slimība.

Ir pilnīgi skaidrs, ka mēs nevienu uzvaru nebūtu izcīnījuši saviem spēkiem. ”Jehova ir spēks savai tautai,” teica ķēniņš Dāvids. (Ps. 28:8.) Es daudzkārt esmu pārliecinājies: ”Kaujas iznākums ir Jehovas ziņā.”