Lasītāju jautājumi
Kāpēc 2. Samuēla 21:7—9 ir teikts, ka ķēniņš Dāvids ”saudzēja Mefibošetu”, bet pēc tam Mefibošets tika sodīts ar nāvi?
Tāds jautājums var rasties, ja šo Bībeles fragmentu nelasa uzmanīgi. Patiesībā tur ir runa par diviem cilvēkiem, vārdā Mefibošets. Iedziļināsimies vēsturiskajā kontekstā un noskaidrosim, ko var secināt no šiem notikumiem!
Izraēlas ķēniņam Saulam bija septiņi dēli un divas meitas. Saula vecākais dēls bija Jonatāns. Vēlāk Saula blakussieva Ricpa dzemdēja dēlu, kam tika dots vārds Mefibošets. Zīmīgi, ka arī Jonatāna dēlu sauca tieši tāpat. Tātad ķēniņam Saulam bija dēls Mefibošets un arī mazdēls Mefibošets.
Kādā savas valdīšanas posmā ķēniņš Sauls bija apņēmies iznīcināt gibeoniešus, kas dzīvoja Izraēlā, un acīmredzot daudzi no viņiem tika nonāvēti. Dieva acīs tas bija liels ļaunums, jo Jozuas laikā izraēliešu vadoņi bija noslēguši ar gibeoniešiem miera līgumu. (Joz. 9:3—27.)
Valdot ķēniņam Saulam, šis līgums joprojām bija spēkā. Tomēr Sauls to neņēma vērā un centās gibeoniešus iznīcināt. Tā Sauls un viņa dzimta kļuva ”vainīgi asinsizliešanā”. (2. Sam. 21:1.) Par nākamo Izraēlas ķēniņu kļuva Dāvids. Tie gibeonieši, kas bija palikuši dzīvi, sarunā ar Dāvidu norādīja uz pieredzēto netaisnību. Dāvids tiem jautāja, kā izlīdzināt vainu par Saula noziegumu, kura dēļ Jehova vairs nesvētīja Izraēlu un zemē bija izcēlies bads. Gibeonieši neprasīja naudu, bet lūdza Dāvidam ”izdot septiņus no viņa [Saula] pēcnācējiem”, lai tos sodītu ar nāvi. (4. Moz. 35:30, 31.) Dāvids piekrita izpildīt viņu lūgumu. (2. Sam. 21:2—6.)
Tajā laikā Sauls un Jonatāns jau bija miruši — viņi bija krituši kaujā. Bet Jonatāna dēls Mefibošets bija dzīvs. Viņam kopš bērnības bija sakropļotas kājas, un viņš nebija piedalījies vectēva īstenotajos uzbrukumos gibeoniešiem. Dāvids ar Jonatānu bija bijuši tuvi draugi, un viņi bija noslēguši vienošanos, ka vienmēr būs draugi. Tā attiecās arī uz viņu pēcnācējiem, tātad arī uz Jonatāna dēlu Mefibošetu. (1. Sam. 18:1; 20:42.) Bībelē ir rakstīts: ”Tā zvēresta dēļ, ko Dāvids un Jonatāns viens otram bija devuši Jehovas priekšā, ķēniņš saudzēja Mefibošetu, Saula dēla Jonatāna dēlu.” (2. Sam. 21:7.)
Taču gibeoniešu lūgums tika izpildīts. Dāvids izvēlējās divus Saula dēlus, no kuriem viens bija Mefibošets, un piecus mazdēlus. (2. Sam. 21:8, 9.) Tā Dāvids izlīdzināja vainu asinsizliešanā.
Šis nav tikai vēsturisku notikumu atstāsts — tam ir saistība ar kādu Dieva likumu. Bauslībā ir norādīts: ”Bērni lai netiek nonāvēti par tēvu grēkiem.” (5. Moz. 24:16.) Ja Saula divi dēli un pieci mazdēli nebūtu bijuši līdzvainīgi gibeoniešu nogalināšanā, Jehova nebūtu pieļāvis to, kas ar tiem notika. Vēl iepriekšminētajā pantā ir teikts: ”Cilvēku var nonāvēt tikai par viņa paša grēkiem.” Visticamāk, minētie Saula pēcnācēji, kas tika sodīti ar nāvi, kaut kādā veidā bija iesaistījušies gibeoniešu iznīcināšanā. Tāpēc visi septiņi samaksāja par savu ļaundarību.
Šie notikumi parāda, ka neviens nevar attaisnot savus ļaunos darbus, aizbildinoties: ”Es tikai pildīju pavēles.” Ikvienam ir jāuzņemas atbildība par savu rīcību. Kādā Bībeles sakāmvārdā var lasīt: ”Nolīdzini taku, pa kuru ej, tad visi tavi ceļi būs droši. Nenovērsies ne pa labi, ne pa kreisi un vairies no ļauna!” (Sāl. pam. 4:24—27; Efes. 5:15.)