1921. Pirms simt gadiem

”KĀDS darbs mūs visus šogad gaida?” Tādu jautājumu Bībeles pētnieki varēja lasīt 1921. gada 1. janvāra Sargtornī. Atbildot uz šo jautājumu, bija citēti vārdi no Jesajas 61:1, 2: ”Jehova man ir uzdevis paziņot labu vēsti pazemīgajiem. ..izsludināt Jehovas labvēlības gadu un mūsu Dieva atriebes dienu.” Šie vārdi Bībeles pētniekiem atgādināja par viņu uzdevumu sludināt.

DROSMĪGI SLUDINĀTĀJI

Lai veiktu savu uzdevumu, Bībeles pētniekiem bija vajadzīga drosme. Viņiem bija jāsludina pazemīgajiem ”laba vēsts” un jāpaziņo, ka ļaunos gaida ”Dieva atriebes diena”.

Viens no šiem drosmīgajiem sludinātājiem bija Džons Hoskins, kas dzīvoja Kanādā. Viņš bezbailīgi sludināja, kaut arī viņam bija jāsaskaras ar naidīgu izturēšanos. Reiz 1921. gada pavasarī, sludinot pa mājām, viņš satika kādu metodistu garīdznieku. Brālis Hoskins iesāka sarunu, sacīdams: ”Es domāju, ka mums būs patīkama saruna par Bībeli. Ja arī kādos jautājumos mūsu viedokļi atšķirsies, es ceru, ka mēs šķirsimies kā draugi.” Bet tā nenotika. Brālis Hoskins stāstīja: ”Mēs nebijām runājušies vēl ne dažas minūtes, kad viņš jau aizcirta durvis, turklāt ar tādu blīkšķi, ka man šķita: durvju stikls izlidos un sašķīdīs.”

”Ejiet pie pagāniem un runājiet ar tiem!” uzkliedza garīdznieks. Brālis Hoskins savaldījās un neko neteica, bet, iedams prom, nodomāja: ”Šķiet, es nupat ar tādu runāju.”

Nākamajā dienā savā sprediķī šis garīdznieks neskopojās ar asiem vārdiem, ko veltīja Džonam Hoskinam. ”Viņš brīdināja draudzes locekļus, lai tie uzmanās no manis, un paziņoja, ka es esmu vislielākais krāpnieks, kāds jebkad ir parādījies šajā pilsētā, un ka mani vajadzētu nošaut,” dalījās atmiņās brālis Hoskins. Taču mūsu brāli tas neizbiedēja — viņš turpināja sludināt, un viņam labi veicās. Viņš stāstīja: ”Tas, ko es tolaik pieredzēju sludināšanā, bija kaut kas neaizmirstams. Daži man pat teica: ”Es zinu, ka jūs esat Dieva cilvēks!”, un bija gatavi parūpēties, lai man nekā netrūktu.”

BĪBELES PĒTĪŠANA

Lai veicinātu ieinteresētu cilvēku garīgo izaugsmi, Bībeles pētnieki žurnālā Zelta Laikmetsa publicēja materiālus Bībeles pētīšanai. Žurnāla rubrikā ”Jaunie Bībeles pētītāji” bija atrodami jautājumi, ko vecāki varēja apspriest ar bērniem. Vecāki tika mudināti ”uzdot šos jautājumus bērniem un palīdzēt tiem Bībelē atrast atbildes”. Daži jautājumi bija par faktiem, piemēram: ”Cik grāmatu ir Bībelē?” Savukārt tādi jautājumi kā ”Vai ikviens patiesais kristietis tiks kaut kādā veidā vajāts?” bērniem un jauniešiem palīdzēja kļūt par drosmīgiem sludinātājiem.

Bībeles mācību kurss ”Dievišķais laikmetu plāns” pieredzējušiem Bībeles pētniekiem sniedza iespēju iedziļināties Dieva Rakstos ar jautājumu palīdzību, kuri bija balstīti uz Rakstu studiju 1. sējumu. Šie materiāli Bībeles pētīšanai palīdzēja tūkstošiem cilvēku, bet žurnāla Zelta Laikmets 1921. gada 21. decembra numurā tika paziņots, ka tie vairs netiks publicēti. Kāds bija iemesls?

JAUNA GRĀMATA

Grāmata *Dieva kokle*

Kartīte, kurā norādītas grāmatas lappuses, kas bija jāizlasa

Kartītes ar jautājumiem

Brāļi, kas vadīja organizācijas darbību, saprata, ka cilvēkiem ir svarīgi apgūt Bībeles mācības tēmu pa tēmai. Tāpēc 1921. gada novembrī nāca klajā grāmata Dieva kokleb. Cilvēki, kas iegādājās grāmatu, varēja piedalīties neklātienes Bībeles mācību kursos. Šie kursi palīdzēja lasītājiem saprast, ka ”Dievs plāno dāvāt cilvēcei mūžīgu dzīvi”. Kā šie kursi notika?

Kad cilvēks iegādājās grāmatu, viņš saņēma arī kartīti, kurā bija norādītas grāmatas lappuses, kas būtu jāizlasa. Nedēļu vēlāk viņš saņēma kartīti ar jautājumiem par izlasīto materiālu. Vēl šajā kartītē bija norādīts, kas jāizlasa nākamajā nedēļā.

12 nedēļu garumā ieinteresētais cilvēks katru nedēļu saņēma pa pastu jaunu kartīti, ko tam nosūtīja vietējā Bībeles pētnieku draudze (tolaik draudzes sauca par klasēm). Bieži vien šīs kartītes sūtīja tie sludinātāji, kas bija krietni gados, vai tie, kuriem vājas veselības dēļ bija grūti sludināt pa mājām. Piemēram, Bībeles pētniece Ena Gārdnere, kas dzīvoja Pensilvānijas štatā (ASV), stāstīja: ”Kad tika izdota grāmata Dieva kokle, manai māsai Teilai, kurai veselības problēmu dēļ bija grūti staigāt, radās iespēja vairāk sludināt, jo viņa varēja katru nedēļu nosūtīt kartītes ar jautājumiem.” Kad kursi bija galā, pie ieinteresētā cilvēka ieradās kāds Bībeles pētnieks, lai piedāvātu dziļāk apgūt Bībeli.

GAIDĀMAIS DARBS

Gada beigās Džozefs Raterfords visām Bībeles pētnieku draudzēm nosūtīja vēstuli, kurā minēja, ka ”šogad par Dieva valstību ir sludināts daudz plašāk un efektīvāk nekā jebkad iepriekš garīgās pļaujas laikā”. Runādams par nākotni, viņš piebilda: ”Darba joprojām ir daudz. Aiciniet citus pievienoties jums šajā brīnišķīgajā kalpošanā!” Bībeles pētnieki atsaucās uz šo aicinājumu ar lielu entuziasmu. 1922. gadā viņi bezbailīgi vēstīja par Dieva valstību tik plaši kā nekad agrāk.

Drošsirdīgi draugi

Bībeles pētnieki izpauda kristīgu mīlestību, palīdzot cits citam ”grūtā brīdī”. Kad bija vajadzīgs, viņi rīkojās bezbailīgi, kā liecina tālāk aprakstītie notikumi. (Sāl. pam. 17:17.)

1921. gada 31. maijā Talsā (ASV, Oklahomas štats) sākās rasu naida izraisīti nemieri, kuros gāja bojā daudz cilvēku. Nemieru cēlonis bija ziņa, ka par uzbrukumu kādai baltai sievietei ir apsūdzēts un apcietināts kāds melnais vīrietis. Kad bija izcēlusies sadursme starp pūli, kurā bija vairāk nekā 1000 balto vīriešu, un melnajiem vīriešiem, kuru bija daudz mazāk, nemieri strauji pārsviedās uz Grīnvudu — Talsas rajonu, kur pārsvarā dzīvoja melnādainie. Tika izlaupītas un nodedzinātas 1400 dzīvojamās mājas un dažādu uzņēmumu ēkas. Pēc oficiālajiem datiem, dzīvību zaudēja 36 cilvēki, taču patiesībā bojāgājušo skaits varēja būt mērāms simtos.

Ričards Hills, kāds melnādainais brālis, kas dzīvoja Grīnvudā, par toreizējiem notikumiem stāstīja: ”Vakarā, kad uzliesmoja nemieri, mums, kā ierasts, notika draudzes sapulce. Pēc sapulces varēja dzirdēt, ka pilsētas centrā šauj. Šaušana nemitējās arī naktī.” Nākamās dienas rītā situācija saasinājās. ”Pie mums atnāca daži kaimiņi un teica, ka tad, ja mēs vēlamies būt drošībā, mums tūlīt pat jādodas uz pilsētas konferenču centru.” Ričards Hills ar sievu un pieciem bērniem tā arī rīkojās. Šajā ēkā atradās apmēram 3000 melnādaino, un to apsargāja Nacionālā gvarde, kas bija ieradusies ieviest pilsētā kārtību.

Lūk, kā šajā bīstamajā situācijā izlēma rīkoties brālis Arturs Klauss, kas bija baltais. Viņš stāstīja: ”Kad es uzzināju, ka Grīnvudā siro saniknotu ļaužu bari, kas izlaupa un dedzina mājas, es nolēmu doties uz turieni un noskaidrot, kas ir noticis ar manu draugu Ričardu Hillu.”

Mūsu brālis Arturs Klauss mācīja Bībeli 14 bērnu un jauniešu lielai grupai un nodarbībās izmantoja grāmatu Dieva kokle

Ieradies pie Ričarda Hilla mājas, Arturs pamanīja, ka tur ar šauteni rokās stāv kāds baltais. Tas bija Ričarda kaimiņš un draugs. Nospriedis, ka Arturs ir viens no laupītājiem, viņš uzkliedza: ”Ko tu dari šajā pagalmā?”

”Ja viņš nebūtu noticējis tam, ko es saku, viņš mani būtu nošāvis,” stāstīja Arturs. ”Es viņu pārliecināju, ka esmu Ričarda draugs un ka daudz reižu esmu bijis pie Ričarda ciemos.” Kopīgiem spēkiem Arturam un Ričarda kaimiņam izdevās pasargāt māju no izlaupīšanas un nodedzināšanas.

Drīz vien Arturs uzzināja, ka Ričards un viņa ģimene atrodas pilsētas konferenču centrā. Arturu informēja, ka bez īpašas atļaujas, ko izsniedz tikai ģenerālis Berets, neviens melnādainais nedrīkst atstāt ēku. Arturs stāstīja: ”Tikt pie ģenerāļa nebija viegli. Bet, kad man tas beidzot bija izdevies, ģenerālis jautāja: ”Vai jūs gādāsiet par šīs ģimenes drošību?” Es viņam tūlīt pat apliecināju, ka esmu gatavs to darīt.”

Dabūjis atļauju, Arturs steidzās uz konferenču centru. Kad viņš to parādīja atbildīgajam virsniekam, tas izsaucās: ”Oho! Ar paša ģenerāļa parakstu! Vai jūs zināt, ka esat pirmais cilvēks, kam atļauts kādu aizvest no šejienes?” Jau drīz vien Arturs atrada Ričardu un tā ģimeni. Visi draudzīgi saspiedās Artura mašīnā un devās mājup.

Arturs gādāja, lai Ričardam un tā ģimenei nenotiktu nekas ļauns. Brāļa Artura Klausa drošsirdīgā rīcība un kristīgā mīlestība, ar kādu viņš izturējās pret saviem ticības biedriem, dziļi iespaidoja citus cilvēkus. ”Kaimiņš, kas bija palīdzējis sargāt Ričarda māju, kļuva vēl labvēlīgāk noskaņots pret Bībeles patiesību. Diezgan daudzi cilvēki sāka interesēties par Dieva valstību, jo viņi redzēja, ka mums nav rasu aizspriedumu un ka mēs visus ticības biedrus vērtējam vienlīdz augstu,” savās atmiņās dalījās Arturs Klauss.

a 1937. gadā šis žurnāls ieguva nosaukumu Consolation (Mierinājums), bet 1946. gadā tas tika pārdēvēts par Atmostieties!.

b Vēlāk izdota arī latviski.