Drosmīgi, bet miermīlīgi
1 Bieži vien cilvēki, kam mēs sludinām, pauž uzskatus, kas ir pretrunā ar Bībeles patiesību. Kaut arī mums ir jāsludina ar drosmi, mēs vēlamies ”turēt mieru ar visiem cilvēkiem” un nevienu neaizvainot. (Rom. 12:18; Ap. d. 4:29.) Kā mēs varam būt gan drosmīgi, gan miermīlīgi, kad sludinām vēsti par Valstību?
2 Centīsimies atrast kopīgu valodu. Miermīlīgs cilvēks izvairās no strīdiem. Bez vajadzības apstrīdot cilvēka dziļi iesakņojušos uzskatus, mēs viņu nenoskaņosim uzklausīt mūsu sludināto vēsti. Ja cilvēks izsaka kādu kļūdainu apgalvojumu, mēs varētu taktiski ievirzīt sarunu par tādu jautājumu, kurā mums ar viņu ir kopīgi uzskati. Apskatot jautājumus, kuros mēs esam vienisprātis, mēs spēsim pārvarēt viņa aizspriedumus un ietekmēt viņa sirdi.
3 Vai tad, ja cilvēka kļūdainos uzskatus atstājam nepamanītus, mēs mainām patiesību vai no tās atkāpjamies? Nē, tā nav. Kristiešu pienākums ir nevis atspēkot katru nepareizu apgalvojumu, bet gan sludināt labo vēsti par Dieva Valstību. (Mat. 24:14.) Ja cilvēks pasaka kaut ko tādu, kas ir pretrunā ar patiesību, nereaģēsim saasināti, bet uzskatīsim to par iespēju uzzināt viņa domas. (Sal. Pam. 16:23.)
4 Izturēsimies pret cilvēkiem ar cieņu. Reizēm mums ir vajadzīga drosme, lai atspēkotu nepareizas mācības. Bet, būdami miermīlīgi, mēs neizturamies nievīgi un nelietojam noniecinošus vārdus, runājot par tiem, kas tic aplamām mācībām un māca tās. Augstprātība cilvēkus atgrūž, bet pazemīga un laipna attieksme noskaņos labvēlīgi tos, kas mīl patiesību. Parādot cieņu pret citiem un viņu uzskatiem, mēs viņiem palīdzēsim pieņemt labo vēsti.
5 Apustulis Pāvils ņēma vērā to cilvēku uzskatus, kuriem viņš sludināja, un centās stāstīt labo vēsti tā, lai ietekmētu viņu sirdi. (Ap. d. 17:22—31.) Viņš labprāt visiem ”tapa viss, lai katrā gadījumā kādus izglābtu”. (1. Kor. 9:22.) Mēs varam sekot viņa piemēram, drosmīgi, bet miermīlīgi sludinot labo vēsti.