Mācīsimies prasmīgi risināt sarunas
1. Kādu Bībelē minētu piemēru mēs apskatīsim, un kāpēc?
1 Apustuļu darbos, 13. nodaļas 16. līdz 41. pantā, ir stāstīts, kā apustulis Pāvils uzrunāja ļaudis Pizidijas Antiohijas sinagogā, un mēs no tā varam mācīties, kā risināt sarunas ar cilvēkiem. Pāvils ņēma vērā savu klausītāju izcelsmi un uzskatus un tiem pielāgojās, kad sludināja labo vēsti. Pievēršot uzmanību šim Bībeles aprakstam, padomāsim, kā mēs sludināšanā varam rīkoties līdzīgi.
2. Ko mēs varam mācīties no tā, kā Pāvils uzsāka savu runu?
2 Sāksim ar jautājumu, kurā mums un klausītājiem ir kopīgi uzskati. Kaut arī Pāvila sludinātā vēsts galvenokārt ietvēra Jēzus lielo nozīmi Dieva nodomos, Pāvils ar to nesāka sarunu. Ar saviem klausītājiem, kas lielākoties bija ebreji, viņš runāja par to, kas viņus vienoja, — par ebreju tautas vēsturi. (Ap. d. 13:16—22.) Tāpat arī mēs varēsim sekmīgāk nodibināt kontaktu ar cilvēkiem, ja centīsimies atrast kaut ko kopīgu ar viņiem. Tāpēc mums būtu jāuzdod cilvēkiem taktiski jautājumi un uzmanīgi viņi jāuzklausa, lai saprastu, kas viņiem tiešām ir svarīgs.
3. Kāpēc Pāvila klausītājiem varēja būt grūti pieņemt, ka Jēzus bija apsolītais Mesija?
3 Runādams par ebreju tautas vēsturi, Pāvils atgādināja klausītājiem par Dieva solījumu sūtīt Glābēju no Dāvida dzimtas. Tajā laikā daudzi ebreji gaidīja kādu varoni, kas tos atbrīvotu no Romas kundzības un paaugstinātu ebreju tautu pār citām tautām. Viņi labi zināja, ka Jeruzalemē reliģiskie vadītāji bija atraidījuši Jēzu, nodevuši viņu romiešu varai un panākuši, ka viņu nonāvē. Kā Pāvils varēja šos cilvēkus pārliecināt, ka Jēzus bija apsolītais Mesija?
4. Kā Pāvils pielāgojās saviem klausītājiem, kas bija ebreji?
4 Pielāgosimies. Zinādams savu klausītāju uzskatus, Pāvils izmantoja Rakstus tā, lai savus argumentus balstītu uz to, kam tie jau ticēja. Piemēram, Pāvils minēja, ka Jēzus ir Dāvida pēcnācējs un viņu atzina Jānis Kristītājs, kuru daudzi uzskatīja par Dieva pravieti. (Ap. d. 13:23—25.) Pāvils norādīja, ka reliģiskie vadītāji, atraidot Jēzu un sodot viņu ar nāvi, ir ”piepildījuši praviešu vārdus”. (Ap. d. 13:26—28.) Turklāt viņš pieminēja, ka Jēzus augšāmcelšanai ir liecinieki, un atsaucās uz visiem zināmām Rakstu vietām, kur bija pravietots par Jēzus augšāmcelšanu. (Ap. d. 13:29—37.)
5. a) Kā, sludinot grieķiem, Pāvils tiem pielāgojās? b) Kā mēs varam sekot Pāvila priekšzīmei, sludinot savā teritorijā?
5 Turpretī tad, kad Pāvils vērsās pie grieķiem Atēnu areopāgā, viņš minēja citus argumentus. (Ap. d. 17:22—31.) Taču viņš stāstīja to pašu vēsti, un abos gadījumos Pāvila sludināšanai bija labi rezultāti. (Ap. d. 13:42, 43; 17:34.) Tāpat arī mēs varēsim sekmīgāk sludināt, ja centīsimies atrast kaut ko kopīgu ar klausītājiem un tiem pielāgosimies, ņemot vērā viņu izcelsmi un uzskatus.