Būsim labi sarunu biedri
1 Lai izpildītu mums uzticēto uzdevumu sludināt un gatavot mācekļus, mums jāsniedz informācija citiem cilvēkiem. (Mat. 24:14; 28:19, 20.) Tomēr pat draugiem reizēm nav viegli risināt sarunu. Kas mums var palīdzēt pastāstīt labo vēsti svešiem cilvēkiem?
2 Izturēsimies kā draugi, nevis kā svešinieki. Pamēģināsim iztēloties sevi to cilvēku vietā, kam mēs sludinām. Nav grūti saprast, kāpēc, dzīvojot mūsdienu pasaulē, cilvēki reizēm izturas pret svešiniekiem ar aizdomām vai pat baidās no tiem. Šī iemesla dēļ var būt grūti veidot sarunu. Kā lai mēs pārvaram šo šķērsli? Pirms sākam runāt, mēs jau liecinām ar savu pieklājīgo ārieni. Mūsu pieklājīgais apģērbs un taktiskā izturēšanās palīdz kliedēt cilvēka bailes. (1. Tim. 2:9, 10.)
3 Tāpat sarunas norisi sekmē nepiespiesta, draudzīga izturēšanās. Ja mums būs šāda attieksme, cilvēki jutīsies brīvi un labprātāk mūs uzklausīs. Ņemot to vērā, mums ir labi jāsagatavojas. Ja mēs skaidri zināsim, ko vēlamies teikt, mēs jutīsimies drošāk, un mūsu mierīgā uzvedība var piesaistīt cilvēku uzmanību sludinātajai vēstij. Kāda sieviete par Jehovas liecinieces apmeklējumu stāstīja: ”Es atceros, ka viņas smaidīgā seja izstaroja mieru, un tas mani ieinteresēja.” Jehovas liecinieces izturēšanās pamudināja sievieti uzklausīt labo vēsti.
4 Mūsu īpašības, kas cilvēkiem liek mūs uzklausīt. Mums jāizrāda patiesa interese par citiem. (Filip. 2:4.) Viens veids, kā to varam apliecināt, ir sarunas gaitā ļaut izteikties arī sarunu biedriem, jo domu apmaiņa sevī ietver arī klausīšanos. Kad mēs aicinām cilvēkus izteikt savas domas un uzmanīgi viņus uzklausām, viņi jūt, ka interesējamies par viņiem. Tāpēc tad, kad cilvēki kaut ko stāsta, nemēģināsim steidzīgi atgriezties pie sagatavotā piedāvājuma. Pelnīti viņus uzslavēsim un centīsimies turpināt sarunu, ņemot vērā viņu teikto. Ja cilvēki runās par to, kas viņus uztrauc, pielāgosim savu piedāvājumu tam, kas viņiem ir aktuāls.
5 Domu apmaiņu veicina arī pazemība. (Sal. Pam. 11:2; Ap. d. 20:19.) Cilvēki tiecās pie Jēzus, jo viņš bija ”lēnprātīgs un no sirds pazemīgs”. (Mat. 11:29.) Turpretī augstprātība cilvēkus atgrūž. Tāpēc, kaut arī mēs esam stingri pārliecināti, ka mums ir patiesība, mēs rīkosimies gudri, ja nerunāsim kategoriskā tonī.
6 Bet kā ir gadījumā, ja cilvēks pasaka kaut ko tādu, kas ir pretrunā ar Bībeles mācībām? Vai mums ir pienākums viņa sacīto izlabot? Jā, ar laiku tas mums jādara, bet ne pirmajā reizē. Bieži vien ir noderīgi risināt sarunu par kaut ko kopīgu, pirms stāstām par Bībeles mācībām, kuras, iespējams, cilvēkam nebūs tik viegli pieņemt. Lai tā rīkotos, mums ir nepieciešama pacietība un smalkjūtība. Pāvils šajā ziņā rādīja labu priekšzīmi, kad sludināja areopāga locekļiem. (Ap. d. 17:18, 22—31.)
7 Bet svarīgākā īpašība, kas palīdzēs sekmīgi risināt sarunu, ir pašaizliedzīga mīlestība. Mums, tāpat kā Jēzum, jābūt līdzjūtīgiem pret cilvēkiem, kas ir ”novārdzināti un atstāti kā avis, kam nav gana”. (Mat. 9:36.) Līdzjūtība mūs mudina viņiem sludināt labo vēsti un palīdzēt viņiem nostāties uz dzīvības ceļa. Mēs nesam vēsti par mīlestību, tāpēc stāstīsim to ar mīlestību. Tā mēs līdzināsimies Dievam Jehovam un Jēzum Kristum, kam piemīt visizcilākā prasme sazināties.