Veiksim mūsu kalpošanu efektīvi

¹ Debesis satumst, un baisa skaņa kļūst aizvien stiprāka, līdz troksnis kļūst apdullinošs. Nolaižas dūmiem līdzīgs mākonis. Kas tas ir? Tie ir siseņi, to skaits sniedzas miljonos, un viņi ir nolaidušies, lai pilnīgi izpostītu zemi! Pravieša Joēla aprakstītā aina piepildās mūsdienās, kad sludina Dieva svaidītie kalpi un viņu biedri — lielais pulks.

² 1998. gada 1. maija Sargtornī, 11. lappusē, 19. rindkopā, bija teikts: ”Dieva mūsdienu siseņu karaspēks ir devis plašu liecību kristīgās pasaules ’pilsētā’. (Joēla 2:9.) [..] Viņi joprojām pārvar visus šķēršļus, ienāk miljoniem cilvēku mājās, uzrunā cilvēkus uz ielas, sarunājas ar tiem pa telefonu un cenšas visos iespējamos veidos sasniegt cilvēkus, lai sludinātu Jehovas uzticēto vēsti.” Vai tā nav izcila priekšrocība — piedalīties darbā, ko uzticējis Dievs?

³ Parasto siseņu vienīgais mērķis ir atrast sev barību, taču mēs kā Jehovas kalpotāji esam norūpējušies par to cilvēku dzīvību, kuriem mēs sludinām. Mēs vēlamies, lai citi uzzinātu lielisko patiesību, kas atrodama Dieva Rakstos, un justu pamudinājumu rīkoties, lai iegūtu mūžīgu glābšanu. (Jāņa 17:3; 1. Tim. 4:16.) Tāpēc mēs gribam veikt savu kalpošanu efektīvi. Lai kādā sludināšanas jomā mēs darbotos, mums jāpadomā par to, vai sludinām tādā veidā un tādā laikā, kas mums var nodrošināt panākumus. ”Šīs pasaules aina mainās”, tāpēc mums nopietni jāizvērtē savas metodes, lai mūsu darbošanās būtu auglīga. (1. Kor. 7:31, NW.)

⁴ Kaut arī mēs cenšamies cilvēkus uzrunāt visur, tomēr sludināšana pa mājām joprojām ir galvenā. Vai tev bieži gadās, ka cilvēku nav mājās vai arī tu, piezvanīdams pie viņu durvīm, esi viņus pamodinājis? Tas noteikti sagādā vilšanos, jo tu viņiem nevari pastāstīt labo vēsti. Ko ir iespējams darīt, lai labotu situāciju?

⁵ Jāprot pielāgoties un jārīkojas saprātīgi. Pirmajā gadsimtā Izraēlā zvejnieki zvejoja naktī. Kāpēc naktī? Lai gan viņiem nebija viegli šajās diennakts stundās, taču nakts bija vislabākais laiks zvejai, jo tad varēja izvilkt lielus lomus. 1992. gada 15. jūnija Sargtornī (angļu val.) bija lasāms šāds komentārs: ”Arī mums ir labi jāiepazīst sava teritorija, lai mēs, tēlaini runājot, dotos zvejot tad, kad lielākā daļa cilvēku ir mājās un ir gatavi klausīties.” Novērojumi liecina, ka sestdienās un svētdienās agri no rīta gan daudzās priekšpilsētās, gan pilsētu dzīvojamos masīvos mēs satiksim cilvēkus mājās, taču šajā laikā viņi lielākoties nebūs noskaņoti klausīties. Vai tu nevarētu doties pie cilvēkiem vēlāk, priekšpusdienā vai pat pēcpusdienā, ja šāda situācija ir arī tavā teritorijā? Tā ir iespējams padarīt kalpošanu efektīvāku, kā arī parādīt, ka mēs domājam par saviem kaimiņiem, apliecinādami patiesu kristīgu mīlestību. (Mat. 7:12.)

⁶ Filipiešiem 4:5 (NW) apustulis Pāvils atgādina, ka ’mūsu saprātīgumam jākļūst zināmam visiem cilvēkiem’. Saskaņā ar šo Dieva iedvesmoto norādījumu, mēs vēlamies rīkoties līdzsvaroti un saprātīgi, kad pildām savu uzdevumu un dedzīgi sludinām. Mēs nedomājam, ka mums būtu jāpārtrauc ’sludināt un mācīt ļaužu priekšā un pa mājām’, taču mums ir jāpārliecinās, ka sludinām pa mājām tādā laikā, kad ir saprātīgi to darīt un kad mūsu darbība būs auglīga. (Ap. d. 20:20.) Līdzīgi zvejniekiem pirmā gadsimta Izraēlā, mums jādodas ”zvejot” tad, kad sludināšana labi izdosies, nevis tad, kad izdevīgi mums pašiem.

⁷ Ko mēs varētu izmainīt? Bieži vien sludināšanas sapulces notiek sestdienās un svētdienās 9.00 vai 9.30, un pēc sapulces visi nekavējoties dodas uz savu teritoriju sludināt pa mājām. Taču dažās draudzēs vecākie ir organizējuši, ka vispirms brāļi un māsas sludina kaut kur citur, piemēram, uz ielas, veikalos, vai arī dodas atkārtoti apmeklēt cilvēkus un tikai pēc tam sāk iet pa mājām dzīvojamo namu rajonos. Citās draudzēs brāļi ir pārcēluši sludināšanas sapulces uz vēlāku laiku — uz 10.00, 11.00 vai 12.00. Tādā gadījumā viņi tūlīt dodas sludināt pa mājām un turpina kalpošanu līdz agrai pēcpusdienai. Dažās teritorijās sludināšanas sapulces labāk ir rīkot agrā pēcpusdienā nekā rīta pusē. Šādas izmaiņas var padarīt mūsu sludināšanu pa mājām daudz sekmīgāku.

⁸ Pareizi jāizvērtē situācija un jābūt taktiskiem. Runājot ar cilvēkiem pie durvīm, mēs redzam, ka viņi dažādi reaģē uz mūsu vēsti. Daži klausās labprāt, citi ir vienaldzīgi, bet gadās sastapt arī tādus mājas iemītniekus, kas vēlas pastrīdēties vai kas ir naidīgi noskaņoti. Šādā gadījumā, kā sacīts grāmatā Reasoning From the Scriptures (”Sarunas par Rakstiem”), 7. lappusē, mēs necenšamies ””uzvarēt strīdā” ar cilvēkiem, kas neciena patiesību”. Ja mājas iemītnieka attieksme ir nelabvēlīga, labāk ir doties prom. Mēģinādami turpināt sarunu vai uzspiest savus uzskatus, mēs viņu noskaņosim pret sevi, bet no tā mums būtu jāizvairās. Mēs nespiežam cilvēkus klausīties mūsu vēsti. Tas nebūtu saprātīgi un varētu sagādāt grūtības kā citiem lieciniekiem, tā visam mūsu darbam kopumā.

⁹ Pirms sāc sludināt jaunā teritorijā, pārbaudi teritorijas kartītē, vai tur nav atzīmēts, ka cilvēki kādā mājā vai dzīvoklī bija teikuši, lai liecinieki vairs pie viņiem nenāktu. Ja ir atzīmēts, tad ikvienam sludinātājam, kas darbojas šajā ielā, ir jādara zināms, pie kura dzīvokļa vai privātmājas durvīm nav jāzvana. Bez kalpošanas pārrauga norādījuma neviens nedrīkst pats pēc savas iniciatīvas apmeklēt cilvēkus, kas tur dzīvo. (Skat. 1994. gada jūnija Mūsu Ķēniņvalsts Kalpošanu [angļu val.], rubriku ”Jautājumi”.)

¹⁰ Mēs padarīsim savu kalpošanu efektīvāku, ja, sludinot no mājas uz māju, būsim vērīgi. Kad esi pienācis pie kādas mājas, paskaties, vai logiem priekšā nav aizvilkti aizkari, vai nav nolaistas žalūzijas. Vai mājā valda klusums? Iespējams, tās iemītnieki vēl guļ. Ja mēs atnāktu vēlāk, mums droši vien iznāktu saturīgāka saruna nekā tajā brīdī. Acīmredzot būtu labi paiet šai mājai garām un atzīmēt to savā lapiņā. Pienāc vēlreiz pie mājas, pirms tu dodies prom no teritorijas, vai arī pieraksti, ka šīs mājas iemītnieki ir jāapmeklē citā laikā.

¹¹ Bet tāpat var rasties situācijas, kad mēs netīšām kādu esam pamodinājuši vai kaut kā citādi iztraucējuši. Varbūt cilvēks tāpēc izskatās pat aizkaitināts vai sadusmots. Kā mums būtu jārīkojas? Salamana Pamācībās 17:27 var lasīt: ”Sapratīgais ir cilvēks ar aukstu un apsvērīgu prātu.” Lai gan mēs neatvainojamies cilvēkiem par to, ka veicam savu kalpošanu, mēs noteikti varam paust nožēlu, ka esam ieradušies iemītniekam nepiemērotā laikā. Mēs varētu laipni pajautāt, vai kāds cits laiks viņam nebūtu izdevīgāks, un sacīt, ka mēs tad labprāt atnāktu. Ja runāsim sirsnīgi un mierīgā balsī, bieži vien cilvēks kļūs draudzīgāks. (Sal. Pam. 15:1.) Ja mājas iemītnieks mums ir teicis, ka parasti strādā nakts maiņā, to varam atzīmēt teritorijas kartītē, lai turpmāk sludinātāji viņu apmeklētu piemērotā laikā.

¹² Mēs cenšamies teritorijā runāt ar visiem cilvēkiem, un arī šajā ziņā mums jāprot izvērtēt situāciju. Tā kā daudzu cilvēku nav mājās, kad mēs ierodamies pirmo reizi, mums jānāk vēlreiz, lai viņus sastaptu un pastāstītu viņiem vēsti par glābšanu. (Rom. 10:13.) Ziņojumi liecina, ka dažreiz sludinātāji, mēģinādami satikt mājas iemītniekus, zvana pie vienas mājas durvīm vairākas reizes dienā. Kaimiņi, protams, to ievēro. Tādā veidā mēs varam radīt nelabvēlīgu iespaidu par sevi, jo kaimiņiem šķiet, ka Jehovas liecinieki ”visu laiku staigā” pa viņu ielu. Kā mēs no tā varam izvairīties?

¹³ Izvērtē situāciju. Vai, pienākot pie mājas, tu redzi kādas pazīmes, kas norādītu, ka tagad, atšķirībā no iepriekšējās reizes, kāds ir mājās? Ja pastkastītē joprojām redzami laikraksti vai reklāmas prospekti, tad, visticamāk, iemītnieki joprojām nav atgriezušies un vēlreiz zvanīt pie viņu durvīm patlaban nebūtu nekādas jēgas. Pēc tam kad mēs vairākas reizes dažādos laikos, arī vakarā, esam mēģinājuši sastapt mājas iemītniekus, bet tas nav izdevies, varam mēģināt viņiem piezvanīt pa telefonu. Ja šādas iespējas nav, tad durvīs var atstāt kādu bukletu — tā, lai tas nepiesaistītu lieku uzmanību; parasti to var darīt teritorijā, kur tiek sludināts samērā bieži. Ļoti iespējams, šos cilvēkus satiks liecinieki, kas nākamreiz sludinās konkrētajā teritorijā.

¹⁴ Mums jāvairās no garām sarunām, ja mājas iemītnieks stāv ārā, bet laiks ir slikts. Ja mūs uzaicina ienākt, jāuzmanās, ka mēs neienestu iekšā dubļus vai smiltis. Esi piesardzīgs, ja tevi sagaida rejošs suns. Kad sludini daudzdzīvokļu namos, nerunā skaļā balsī un uzvedies klusu, lai netraucētu iedzīvotājus un jau iepriekš visiem nedarītu zināmu savu klātbūtni.

¹⁵ Jābūt kārtīgiem un jāizturas ar cieņu. Ja sludināšana tiek labi organizēta, tad neizveidojas lielas, uzkrītošas grupas, kas ierodas sludināt vienā teritorijā. Dažreiz cilvēki vairs nejūtas drošībā, ja viņu mājas priekšā ierodas vairākas automašīnas, no kurām izkāpj liela sludinātāju grupa. Mēs nevēlamies radīt iespaidu, ka esam ”apsēduši” dzīvojamo namu rajonus. Visu, kas saistīts ar sludināšanu konkrētajā teritorijā, labāk ir pārrunāt sludināšanas sapulcē. Mazas sludinātāju grupas, piemēram, viena ģimene, neliks māju iedzīvotājiem justies apdraudētiem, un šādas grupiņas teritorijā ir arī viegli pārorganizēt.

¹⁶ Būt kārtīgiem nozīmē arī rūpīgi uzmanīt savus bērnus. Bērniem labi jāuzvedas, ja viņi iet kopā ar pieaugušajiem pa mājām. Viņiem nedrīkst ļaut spēlēties vai tāpat vien staigāt apkārt, jo tādā veidā nevajadzīgi tiek pievērsta mājas iedzīvotāju un garāmgājēju uzmanība.

¹⁷ Ir nepieciešams līdzsvars, kad domājam, vai nepārtraukt kalpošanu, lai padzertu tasīti kafijas un kaut ko ieēstu. 1995. gada jūnija Mūsu Ķēniņvalsts Kalpošanā (angļu val.), 3. lappusē, bija rakstīts: ”Mēs varam zaudēt vērtīgo laiku, ja, atrodoties kalpošanā, dodamies uz kaut kurieni iedzert tasīti kafijas. Taču sliktā laikā šāds pārtraukums mums dos jaunus spēkus, un mēs varēsim sludināt tālāk. Tomēr daudzi paliek teritorijā un netērē laiku pārtraukumos ierastajām sarunām ar brāļiem, jo viņi šo laiku ir atvēlējuši kalpošanai.” Vai pārtraukt vai nepārtraukt kalpošanu, lai paēstu, — to katrs lemj pats, taču ir bijuši gadījumi, kad daudz brāļu un māsu norunā satikties vienā kafejnīcā. Tādā gadījumā paiet ilgs laiks, kamēr visiem tiek pasniegts pasūtītais, turklāt pārējie apmeklētāji var justies neērti tādas lielas grupas klātbūtnē. Dažreiz tiek skaļi apspriesti tikko kalpošanā pieredzētie gadījumi, bet tas, iespējams, neliecinās par mūsu cieņu pret kalpošanu un pasliktinās apkārtējo attieksmi pret mūsu darbu. Tādā veidā var ciest mūsu kalpošanas efektivitāte. Sludinātāji rīkosies gudri, ja nepārblīvēs kafejnīcas un lieki neatraus laiku kalpošanai.

¹⁸ Daudziem sludināšana ir veiksmīga, kad viņi uzsāk sarunas ar cilvēkiem visur, kur vien tos satiek, — ielās, autostāvvietās un citās publiskās vietās. Arī šādās vietās mēs gribam dot labu liecību ne tikai ar vārdiem, bet arī ar savu saprātīgo rīcību. Visu draudžu sludinātājiem ir jāievēro savas teritorijas robežas, lai veikalu rajonos un dzelzceļa stacijās mēs nekļūtu uzmācīgi gājējiem un pārāk bieži netraucētu darbiniekus dažādos uzņēmumos, piemēram, visu diennakti atvērtajās degvielas uzpildes stacijās. Lai mūsu kalpošana noritētu kārtīgi un tajā izpaustos cieņa pret apkārtējiem, mēs sludinām tikai tajā teritorijā, kas mums piešķirta, ja vien citas draudzes kalpošanas komiteja nav organizējusi kādus īpašus pasākumus, lai palīdzētu šai draudzei. (Salīdzināt 2. Korintiešiem 10:13—15.)

¹⁹ Dažās draudzēs, kuru teritorijā ir daudz vietu, kur var sludināt publiski, tās ir iedalītas noteiktiem sludinātājiem. Teritorijas kartīti piešķir vienam sludinātājam vai sludinātāju grupai. Tādā gadījumā sludināšana ir efektīvāka un ir nodrošināts, ka vienā un tajā pašā vietā vienlaicīgi nesludina pārāk daudz brāļu un māsu, — tas ir saskaņā ar principu, kas izklāstīts 1. Korintiešiem 14:40: ”Viss lai notiek pieklājīgi un kārtīgi.”

²⁰ Mūsu ārējam izskatam vienmēr jābūt kārtīgam un jāliecina, ka mēs esam Jehovas kalpotāji. Tas pats attiecas uz visām lietām, ko izmantojam sludinot. Apdilusi soma un notraipīta Bībele, kurai ir lapas ar ”ausīm”, novērsīs cilvēku uzmanību no vēsts par Valstību. Ir teikts, ka pēc apģērba un ārējā izskata ”citi nekavējoties secina, kas jūs esat, kāds jūs esat un kāda ir jūsu vieta apkārtējā pasaulē”. Tāpēc mūsu āriene nedrīkst būt nedz nevīžīga un nekopta, nedz uzkrītoša vai ekstravaganta, — mums vienmēr jāizskatās ”evanģelija cienīgi”. (Filip. 1:27; salīdzināt 1. Timotejam 2:9, 10.)

²¹ 1. Korintiešiem 9:26 apustulis Pāvils rakstīja: ”Es skrienu ne kā uz ko nezināmu, es cīnos, ne kā gaisu sizdams.” Tāpat kā Pāvils, arī mēs esam apņēmušies veikt kalpošanu, kurai būtu labi panākumi. Mēs dedzīgi sludinām, jo piederam pie Jehovas mūsdienu ”siseņu karaspēka”, tāpēc rīkosimies saprātīgi un vienmēr pareizi izvērtēsim situāciju, kad visiem cilvēkiem mūsu teritorijā stāstīsim vēsti par glābšanu.