Jehova augstu vērtē mūsu ”āmen”
JEHOVAM ir svarīgs viss, kas saistīts ar viņa pielūgsmi. Viņš ”visu dzird un ievēro”, un nekas, ko mēs darām, viņu slavēdami, lai cik nenozīmīgs tas mums šķistu, nepaliek viņam nepamanīts. (Mal. 3:16.) Piemēram, padomāsim par kādu vārdu, ko droši vien esam teikuši neskaitāmas reizes, — par vārdu ”āmen”. Vai Jehovam ir svarīgs šis vienkāršais vārds, ko sakām lūgšanas beigās? Jā, ir. Lai uzzinātu, kāpēc Jehova augstu vērtē mūsu ”āmen”, noskaidrosim, ko šis vārds nozīmē un kā tas ir lietots Bībelē.
”VISA TAUTA LAI SAKA: ĀMEN”
Vārds ”āmen” nozīmē ”lai notiek tā”, ”noteikti”. Tas ir transliterēts senebreju valodas vārds, kas ir atvasināts no vārda ar nozīmi ”būt uzticīgam; būt uzticamam”. Dažkārt tas tika izmantots, kārtojot juridiskus jautājumus. Kad cilvēks bija devis kādu zvērestu, viņš teica ”āmen”, lai apstiprinātu, ka viņa teiktais ir patiess un ka viņš uzņemas atbildību par saviem vārdiem. (4. Moz. 5:22.) Ja, citu priekšā dodot zvērestu, cilvēks kaut ko solīja un teica ”āmen”, viņš izjuta lielāku pamudinājumu turēt doto vārdu. (Neh. 5:13.)
Spilgts piemērs tam, kā tika izmantots vārds ”āmen”, ir lasāms 5. Mozus grāmatas 27. nodaļā. Kad izraēlieši bija iegājuši Apsolītajā zemē, viņiem bija jāsapulcējas starp Ēbala un Garicima kalniem, lai noklausītos, kā tiek lasīta bauslība. Viņiem bija ne vien jāklausās, kā bauslība tiek lasīta, bet arī jāapstiprina, ka viņi piekrīt tās prasībām. Viņi to darīja, sacīdami ”āmen”, kad tika lasīts, kādas sekas būs jāpieredz par nepaklausību. (5. Moz. 27:15—26.) Tikai iedomājieties: tūkstošiem vīriešu, sieviešu un bērnu skaļā balsī teica ”āmen”! Tas noteikti izklausījās ļoti iespaidīgi. (Joz. 8:30—35.) Varam nešaubīties, ka šie izraēlieši neaizmirsa, ko tajā dienā bija apņēmušies. Un viņi turēja doto vārdu, jo Bībelē ir rakstīts: ”Israēls kalpoja Tam Kungam visu Jozuas dzīves laiku un arī, kamēr vēl dzīvi bija tie vecaji, kas Jozuu pārdzīvoja vēl ilgus gadus un zināja visus Tā Kunga darbus, ko Viņš Israēlam bija darījis.” (Joz. 24:31.)
Arī Jēzus lietoja vārdu ”āmen”, lai apstiprinātu, ka viņa sacītajam var uzticēties, taču viņš to darīja īpašā veidā. Viņš teica ”āmen” (latviešu valodā tulkots ”patiesi”), nevis lai atbildētu uz kādu izteikumu, bet lai ievadītu svarīgas domas. Dažreiz viņš šo vārdu atkārtoja, sakot ”āmen, āmen”. (Mat. 5:18; Jāņa 1:51.) Tā viņš saviem klausītājiem apstiprināja, ka viņa vārdi ir pilnīgi patiesi. Jēzus varēja runāt ar šādu pārliecību tāpēc, ka viņam bija uzticēts piepildīt visus Dieva solījumus. (2. Kor. 1:20; Atkl. 3:14.)
”VISA TAUTA SACĪJA: ”ĀMEN!”” UN SLAVĒJA JEHOVU
Izraēlieši lietoja vārdu ”āmen” arī tad, kad slavēja Jehovu un vērsās pie viņa lūgšanās. (Neh. 8:6; Ps. 41:14.) Sakot ”āmen” pēc kāda cita teiktas lūgšanas, pārējie apliecināja, ka piekrīt tajā sacītajam. Tā visi klātesošie varēja pielūgt Jehovu un gūt no tā prieku. Kā piemēru var minēt reizi, kad ķēniņš Dāvids atveda uz Jeruzālemi Jehovas līguma šķirstu. Tam sekojošo svinību laikā tika dziedāta dziesma, kurā bija ietverta lūgšana, kā var lasīt 1. Laiku 16:8—36. Klātesošos dziesmas vārdi ļoti saviļņoja, un ”visa tauta sacīja: ”Āmen!”” un slavēja Jehovu. Ļaudis jutās priecīgi, kopīgi pielūdzot Jehovu.
Arī pirmā gadsimta kristieši lietoja vārdu ”āmen”, kad slavēja Jehovu. Bībeles sarakstītāji šo vārdu bieži iekļāva savās vēstulēs. (Rom. 1:25; 16:27; 1. Pēt. 4:11.) Atklāsmes grāmatā pat ir stāstīts, kā garīgas būtnes debesīs slavē Jehovu, sakot: ”Āmen! Slavējiet Jah!” (Atkl. 19:1, 4.) Agrīnie kristieši parasti teica ”āmen” pēc lūgšanām draudzes sapulcēs. (1. Kor. 14:16.) Tomēr viņi to nedarīja mehāniski, nedomājot.
KĀPĒC MŪSU ”ĀMEN” IR SVARĪGS
Apskatot, kā Jehovas kalpi ir lietojuši vārdu ”āmen”, ir skaidrs, kāpēc ar to ir piemēroti beigt lūgšanu. Sakot ”āmen” savas lūgšanas beigās, mēs apstiprinām, ka tā ir teikta no sirds. Savukārt tad, ja vārdu ”āmen” sakām pēc cita cilvēka lūgšanas, pat ja to darām pie sevis, mēs apliecinām, ka piekrītam viņa izteiktajām domām. Aplūkosim, kāpēc vēl var teikt, ka mūsu ”āmen” ir svarīgs.
Mūsu ”āmen” parāda, ka mēs Jehovas pielūgsmei pievēršam pienācīgu uzmanību. Lūgšanas laikā mēs pielūdzam Jehovu ne tikai ar to, ko sakām, bet arī ar to, kā izturamies. Mēs vēlamies, lai mūsu ”āmen” nāktu no sirds, un tas mums palīdz uz lūgšanu raudzīties nopietni un uzmanīgi tajā klausīties.
Mēs esam vienoti ar citiem, kas pielūdz Jehovu. Kad tiek teikta publiska lūgšana, visi draudzes locekļi tajā vienoti klausās. (Ap. d. 1:14; 12:5.) Kad mēs kopā ar brāļiem un māsām pēc lūgšanas sakām ”āmen”, tas mūs saliedē vēl vairāk. Neatkarīgi no tā, vai mēs ”āmen” sakām balsī vai pie sevis, mūsu ”āmen” Jehovam ir papildu iemesls rīkoties saskaņā ar mūsu kopīgo lūgšanu.
Mūsu ”āmen” slavē Jehovu
Mēs slavējam Jehovu. Jehova pamana visu, ko darām, viņu pielūdzot. (Lūk. 21:2, 3.) Viņš redz, kādi ir mūsu motīvi, un to, kas ir mūsu sirdī. Arī tad, ja sapulci mums nākas klausīties pa telefonu, mēs varam būt droši, ka Jehovam mūsu ”āmen” nepaliek nepamanīts. Mūsu ”āmen” vairo slavu, ko Jehova saņem draudzes sapulcē.
Mums var šķist, ka mūsu ”āmen” ir nenozīmīgs, tomēr tas nebūt tā nav. Enciklopēdijā Insight on the Scriptures (Rakstu izpratne) teikts, ka ”ar šo vienu vārdu” Dieva kalpi var paust ”pārliecību, pilnīgu piekrišanu un patiesu cerību, kas ir viņu sirdī”. Lai katrs mūsu ”āmen” ir patīkams Jehovam! (Ps. 19:15.)