”Taisnais priecāsies par To Kungu”

DAIENAI ir pāri 80 gadiem. Viņas vīrs slimoja ar Alcheimera slimību un pēdējos savas dzīves gadus pavadīja pansionātā. Viņai ir bijis jāpārcieš arī savu divu dēlu nāve un jācīnās ar krūts vēzi. Tomēr, kad draudzes locekļi redz Daienu valstības zālē vai sludināšanā, viņa vienmēr ir priecīga.

Džons vairāk nekā 40 gadus bija ceļojošais pārraugs. Viņam ļoti patika šis kalpošanas veids — tā bija visa viņa dzīve. Tomēr viņš pārtrauca šo kalpošanu, lai rūpētos par kādu slimu tuvinieku. Kad brāļi un māsas, kas pazīst Džonu jau ilgi, satiek viņu kādā no kongresiem, viņi ievēro, ka Džons it nemaz nav mainījies. Viņš joprojām izstaro prieku.

Kā Daiena un Džons spēj būt tik priecīgi? Kā cilvēks, kas pieredz emocionālas un fiziskas ciešanas, var būt priecīgs? Un kā tie, kam ir bijis jāpārtrauc iemīļots kalpošanas veids, var saglabāt prieku? Bībele sniedz atbildi uz šiem jautājumiem. Tajā teikts: ”Taisnais priecāsies par To Kungu.” (Ps. 64:11.) Mēs varēsim vēl labāk saprast šo svarīgo domu, ja pārdomāsim, kas sniedz iekšēju prieku un kas ne.

PRIEKS, KAS IR ĪSLAICĪGS

Ir lietas, kas gandrīz vienmēr sagādā prieku. Piemēram, padomāsim par cilvēkiem, kas ir iemīlējušies un precas, vai arī par kādu, kas kļūst par tēvu vai māti vai saņem kādu uzdevumu kalpošanā Jehovam. Tas viss parasti sniedz prieku, jo nāk no Jehovas. Viņš ir iedibinājis laulību, devis spēju laist pasaulē bērnus, un viņš ar kristiešu draudzes starpniecību uztic pienākumus kalpošanā. (1. Moz. 2:18, 22; Ps. 127:3; 1. Tim. 3:1.)

Tomēr daudz kas no tā, kas sniedz prieku, var būt īslaicīgs. Diemžēl dzīvesbiedrs var kļūt neuzticīgs vai nomirt. (Ecēh. 24:18; Hoz. 3:1.) Daži bērni sāk neklausīt vecākiem un Dievam un, iespējams, pat tiek izslēgti no draudzes. Piemēram, Samuēla dēli nekalpoja Jehovam pieņemamā veidā, savukārt Dāvida ģimenei bija jāpieredz daudz nelaimju Dāvida nepareizās rīcības dēļ. (1. Sam. 8:1—3; 2. Sam. 12:11.) Šādi notikumi sagādā nevis prieku, bet gan ciešanas un bēdas.

Tāpat reizēm mēs nevaram turpināt veikt kādu uzdevumu kalpošanā Jehovam savas veselības, ģimenes pienākumu vai organizatorisku izmaiņu dēļ. Daudzi, kam ir bijis jāpārtrauc pildīt kādu uzdevumu kalpošanā, ir atzinuši, ka ilgojas pēc prieka un gandarījuma, ko tas viņiem sniedza.

Ir skaidri redzams, ka šādi prieka iemesli kaut kādā mērā var būt gaistoši. Tāpēc rodas jautājums: vai var iegūt tādu prieku, kas nezūd pat tad, kad mūsu dzīvē mainās apstākļi un mēs pieredzam kādas grūtības? Ņemot vērā, ka Samuēls, Dāvids un citi Jehovas kalpi nezaudēja prieku arī tad, kad pieredzēja grūtības, tas noteikti ir iespējams.

PRIEKS, KAS NEZŪD

Jēzus labi zināja, kas ir prieks. Pirms nākšanas uz zemi viņš dzīvoja brīnišķīgos apstākļos debesīs un, kā teikts Bībelē, ”vienmēr līksmojās Viņa [Jehovas] priekšā”. (Sal. Pam. 8:30.) Bet, dzīvojot uz zemes, viņam nereti bija jāpieredz nopietnas grūtības. Par spīti tam, Jēzum lielu prieku sagādāja Tēva gribas pildīšana. (Jāņa 4:34.) Ko var teikt par mokošajām stundām pirms viņa nāves? Mēs varam lasīt: ”Viņam paredzētā prieka dēļ viņš.. ir izturējis nāvi pie moku staba.” (Ebr. 12:2.) Pievērsīsim uzmanību divām domām, ko Jēzus teica par patiesu prieku.

Kādā reizē 70 mācekļi atgriezās pie Jēzus pēc tam, kad viņa uzdevumā bija sludinājuši. Viņi bija priecīgi, jo bija paveikuši varenus darbus, pat izdzinuši dēmonus. Taču Jēzus tiem sacīja: ”Nepriecājieties par to, ka jums pakļaujas gari, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs.” (Lūk. 10:1—9, 17, 20.) Tiešām, Jehovas labvēlība ir daudz svarīgāka un sagādā daudz vairāk prieka par iespēju piedalīties noteiktos kalpošanas veidos.

Kādā citā reizē, kad Jēzus uzrunāja ļaudis, kāda ebreju sieviete bija ļoti iespaidota par to, kā viņš mācīja. Viņa izsaucās, ka šāda izcila skolotāja māte noteikti ir ļoti laimīga. Bet Jēzus uz to atbildēja: ”Nē, laimīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pilda.” (Lūk. 11:27, 28.) Vecākiem var būt patīkami, ja viņiem ir iemesls lepoties ar saviem bērniem. Tomēr paliekošu prieku var gūt no paklausības Jehovam un labām attiecībām ar viņu.

Apziņa, ka Jehova ir ar mums apmierināts, sniedz dziļu iekšēju prieku. Pārbaudījumi, kas paši par sevi nav patīkami, mums nevar laupīt šo sajūtu. Tieši pretēji, saglabājot tajos uzticību Jehovam, mūsu prieks tikai padziļinās. (Rom. 5:3—5.) Turklāt tiem, kas paļaujas uz viņu, Jehova dāvā savu garu, un prieks ir viens no tā augļiem. (Gal. 5:22.) Tas palīdz saprast vārdus no 64. psalma 11. panta, kur teikts: ”Taisnais priecāsies par To Kungu.”

Tas arī izskaidro, kā iepriekš minētie Daiena un Džons spēja saglabāt prieku, pat pieredzot grūtības. Daiena stāsta: ”Es esmu patvērusies pie Jehovas līdzīgi bērnam, kas patveras pie vecākiem.” Viņa piebilst: ”Es jūtu, ka Jehova mani ir svētījis, jo es spēju regulāri piedalīties sludināšanā un darīt to ar prieku.” Džons, kas ir turpinājis aktīvi piedalīties kalpošanā arī pēc tam, kad pārtrauca kalpot par ceļojošo pārraugu, paskaidro, kas viņam ir palīdzējis: ”Kopš 1998. gada, kad man uzticēja būt par pasniedzēju draudzes vecāko un kalpotāju skolā, es vairāk nekā jebkad agrāk esmu padziļināti pētījis Bībeli.” Runādams par sevi un savu sievu, viņš atzīst, ka viņiem ir bijis samērā viegli pielāgoties jaunajiem apstākļiem, jo viņi vienmēr ir bijuši gatavi darīt jebko, ko Jehova viņiem uztic. Viņš norāda: ”Mēs nekad to neesam nožēlojuši.”

Arī daudzi citi savā dzīvē ir izjutuši, cik patiesi ir 64. psalma 11. panta vārdi. Piemēram, padomāsim par kādu laulātu pāri, kas vairāk nekā 30 gadus kalpoja ASV Bētelē. Tad viņus norīkoja kalpot par speciālajiem pionieriem. Viņi atzina: ”Ir dabiski skumt, kad tu zaudē kaut ko tādu, kas tev ir ļoti dārgs,” taču piebilda: ”Tu nevari skumt mūžīgi.” Tiklīdz viņi ieradās savā jaunajā norīkojuma vietā, viņi sāka aktīvi sadarboties ar draudzi sludināšanā. Šis pāris sacīja: ”Mūsu lūgšanas bija ļoti konkrētas. Redzot atbildes uz tām, mēs izjutām uzmundrinājumu un prieku. Neilgu laiku pēc mūsu ierašanās jaunajā draudzē vairāki tās locekļi uzsāka pionieru kalpošanu, un Jehova mūs svētīja ar iespēju mācīt Bībeli diviem cilvēkiem, kas garīgi auga.”

”PRIECĀJIETIES UN LĪKSMOJIET VIENMĒR”

Protams, ne vienmēr ir viegli būt priecīgiem. Reizēm mēs varam justies noskumuši. Taču mūs uzmundrina Jehovas iedvesmotie vārdi, kas lasāmi 64. psalma 11. pantā. Pat brīžos, kad jūtamies nomākti, mēs varam būt pārliecināti, ka tad, ja par spīti grūtībām paliksim uzticīgi Jehovam, mēs varēsim ”priecāties par To Kungu”. Turklāt mēs varam gaidīt laiku, kad piepildīsies Jehovas solījums par ”jaunām debesīm un jaunu zemi”. Cilvēki būs sasnieguši pilnību un varēs ”priecāties un līksmot vienmēr” par visu, ko Jehova veiks. (Jes. 65:17, 18.)

Iztēlosimies, ko tas nozīmē. Mums būs nevainojama veselība, un katru rītu pamostoties mēs jutīsimies spēka pilni. Lai arī kādas emocionālas rētas mums pagātnē būs bijušas, sāpīgās atmiņas par tām pagaisīs. Jehova apliecina, ka slikto, kas ir bijis, ”vairs nepieminēs” un tas ”nevienam vairs nenāks prātā”. Mēs varēsim satikt sev mīļos cilvēkus, kas ir miruši. Miljoniem cilvēku varēs izjust to pašu, ko reiz izjuta vecāki, kuru divpadsmitgadīgo meitiņu Jēzus piecēla no nāves. Bībelē teikts, ka viņus ”pārņēma neizsakāma sajūsma”. (Marka 5:42.) Galu galā ikviens, kas dzīvos uz zemes, būs ”taisnais” un mūžīgi ”priecāsies par To Kungu”.