Es iemācījos cienīt sievietes un sevi

MANA PAGĀTNE

Es piedzimu Miluzā, kas atrodas Francijas ziemeļaustrumos, strādnieku rajonā, kas bija pazīstams ar vardarbību. Manas bērnības atmiņas ir saistītas ar vardarbīgiem konfliktiem kaimiņu starpā. Mūsu ģimenē uz sievietēm skatījās no augšas un viņu viedoklis reti tika ņemts vērā. Man tika ieaudzināts, ka sievietes vieta ir virtuvē un viņas pienākums ir rūpēties par vīriešiem un bērniem.

Mana bērnība nebija viegla. Kad man bija 10 gadi, no alkoholisma nomira mans tēvs. Piecus gadus vēlāk viens no maniem vecākajiem brāļiem izdarīja pašnāvību. Tajā pašā gadā es savām acīm redzēju, kā ģimenes konflikta laikā tika nogalināts cilvēks. Notikušais mani šokēja. Radinieki man iemācīja, kā izmantot šaujamieročus un aukstos ieročus, lai pastāvētu par sevi. Es biju problemātisks pusaudzis, un es sāku tetovēties un lietot alkoholu.

Kad man bija 16 gadu, es jau dzēru 10 līdz 15 pudeles alus dienā, un drīz vien sāku lietot arī narkotikas. Lai tiktu pie naudas, kas bija vajadzīga maniem netikumiem, es nodevu metāllūžņus un ķēros pie zagšanas. 17 gadu vecumā es nonācu cietumā. Kopumā 18 reižu es tiku notiesāts par zādzībām un miesas bojājumu nodarīšanu.

Kad man bija pāri 20 gadiem, mana situācija bija kļuvusi pavisam bēdīga. Es smēķēju līdz pat 20 marihuānas cigaretēm dienā un lietoju heroīnu un citas aizliegtas vielas. Vairākas reizes es gandrīz nomiru no pārdozēšanas. Es sāku tirgot narkotikas, tāpēc es pastāvīgi biju bruņojies ar nažiem un pistolēm. Reiz es gribēju nošaut kādu cilvēku, bet, par laimi, lode rikošetēja pret viņa siksnas sprādzi. Man bija 24 gadi, kad nomira mana māte, un es kļuvu vēl agresīvāks. Kad uz ielas cilvēki redzēja mani tuvojamies, viņi uzreiz pārgāja ielas otrā pusē. Kautiņu dēļ es bieži nedēļas nogales pavadīju policijas iecirknī vai slimnīcā, kur man sašuva brūces.

28 gadu vecumā es apprecējos. Kā jau varēja gaidīt, es neizturējos pret sievu ar pienācīgu cieņu — es viņu pazemoju un situ. Mēs neko nedarījām kopā. Es uzskatīju, ka pilnīgi pietiek, ja apberu viņu ar zagtām rotaslietām. Bet tad notika kaut kas negaidīts. Mana sieva sāka mācīties Bībeli Jehovas liecinieku vadītajās nodarbībās. Jau pēc pirmās nodarbības viņa pārtrauca smēķēt, paziņoja, ka vairs neņems no manis zagto naudu, un atdeva man atpakaļ rotaslietas. Es biju pārskaities un, nicīgi pūzdams viņai sejā cigarešu dūmus, aizliedzu viņai mācīties Bībeli. Ne reizi vien es viņu izsmēju kaimiņu priekšā.

Kādu nakti dzērumā es aizdedzināju mūsu dzīvokli. Sieva izglāba mani un mūsu piecgadīgo meitiņu no uguns liesmām. Kad atskurbu, mani sāka mocīt vainas apziņa. Dziļi sirdī es domāju, ka Dievs nekad man nepiedos. Es atcerējos, kā reiz kāds priesteris teica, ka ļaunie nonāk ellē. Pat psihiatrs man sacīja: ”Tu esi zudis cilvēks. Tevi nekas nespēs glābt.”

KĀ BĪBELE MAINĪJA MANU DZĪVI

Pēc ugunsgrēka mēs pārcēlāmies pie sievas vecākiem. Kad Jehovas liecinieki bija atnākuši pie manas sievas, es viņiem pavaicāju: ”Vai Dievs var piedot visus manus grēkus?” Viņi man parādīja, kas teikts Bībelē, 1. Korintiešiem 6:9—11. Šajos pantos ir uzskaitīts, kādu rīcību Dievs nosoda, bet tur ir arī norādīts: ”Daži no jums tādi bija.” Šie vārdi mani iedrošināja, ka ir iespējams mainīties. Pēc tam Jehovas liecinieki nolasīja 1. Jāņa 4:8 un apliecināja, ka Dievs mani mīl. Dzirdētais mani dziļi ietekmēja, un es palūdzu, lai viņi man divreiz nedēļā mācītu Bībeli. Es arī sāku apmeklēt kristiešu draudzes sapulces un bieži lūdzu Jehovu.

Pēc kāda mēneša es izlēmu atteikties no narkotikām un alkohola. Drīz vien manī sākās īsta cīņa. Mani mocīja briesmīgi murgi, galvassāpes, krampji un citi abstinences simptomi. Bet es arī jutu, ka Jehova tur mani pie rokas un mani stiprina. Es jutos kā apustulis Pāvils, kurš arī saņēma Dieva palīdzību. Pāvils rakstīja: ”Es visu spēju, pateicoties tam, kurš man dod spēku.” (Filipiešiem 4:13.) Ar laiku man izdevās atbrīvoties arī no tabakas atkarības. (2. Korintiešiem 7:1.)

Bībele man palīdzēja ne tikai savest kārtībā savu dzīvi, bet arī uzlabot attiecības ģimenē. Mana attieksme pret sievu mainījās. Es sāku pret viņu izturēties ar lielāku cieņu un teikt ”lūdzu” un ”paldies”. Manai meitiņai beidzot bija īsts tētis. Kad biju mācījies Bībeli aptuveni gadu, es devu solījumu kalpot Jehovam un kristījos, tā sekodams sievas piemēram.

KO ES ESMU IEGUVIS

Man nav ne mazāko šaubu, ka Bībeles mācības ir izglābušas man dzīvību. Pat mani radinieki, kas nav Jehovas liecinieki, atzīst, ka dzeršana un narkotiku lietošana man būtu maksājusi dzīvību vai es būtu gājis bojā kādā kautiņā.

Bībeles principi man ir palīdzējuši kļūt par labu vīru un tēvu. (Efesiešiem 5:25; 6:4.) Tagad mēs ģimenē visu darām kopā. Es vairs neuzskatu, ka sievas vieta ir virtuvē. Mana sieva ir pilnas slodzes sludinātāja, un es viņu labprāt atbalstu. Viņa savukārt atbalsta mani, lai es varētu pildīt draudzes vecākā pienākumus.

Dieva Jehovas mīlestība un žēlsirdība ir pilnībā mainījušas manu dzīvi. Man ir spēcīga vēlēšanās stāstīt par Jehovas īpašībām cilvēkiem, ko citi uzskata par bezcerīgiem, — tādiem, kāds biju arī es. Esmu pārliecināts, ka Bībele var palīdzēt ikvienam dzīvot tīru un jēgpilnu dzīvi. Bībele man ir iemācījusi ne tikai mīlēt un cienīt citus — gan vīriešus, gan sievietes —, bet arī cienīt sevi.