Jehovas tauta ir labprātīga Okeānijā

RENĒ, kurai tagad ir pāri trīsdesmit gadiem, uzauga Austrālijā dedzīgu Jehovas liecinieku ģimenē. ”Mēs ar vecākiem daudzas reizes pārcēlāmies uz vietām, kur bija liela vajadzība pēc valstības sludinātājiem,” stāsta Renē. ”Tētis un mamma prata padarīt mūsu dzīvi interesantu, aizraujošu un jautru. Kad man pašai piedzima divi bērni, es gribēju, lai arī viņiem būtu tāda pati dzīve.”

Renē vīram Šeinam, kam ir nepilni četrdesmit gadi, bija līdzīgi garīgi mērķi. Viņš atceras: ”Kad mums piedzima otrais bērns, mēs Sargtornī izlasījām par kādu Jehovas liecinieku ģimeni, kas ar jahtu bija devusies sludināt Tongas salās Klusā okeāna dienvidrietumos.a Šī raksta iespaidā mēs uzrakstījām vēstules Jehovas liecinieku Austrālijas un Jaunzēlandes filiālēm, lai noskaidrotu, kur ir īpaša vajadzība pēc valstības sludinātājiem.b Pēc kāda laika mūs uzaicināja pārcelties uz Tongu — to pašu vietu, par kuru bijām lasījuši žurnālā.”

Kad Šeins, Renē un viņu bērni Džeikobs un Skaja bija nodzīvojuši Tongā apmēram gadu, valstī sākās nopietni nemieri, un viņi bija spiesti atgriezties Austrālijā, taču viņi neatteicās no sava mērķa paplašināt kalpošanu. 2011. gadā ģimene pārcēlās uz Norfolkas salu — nelielu Klusā okeāna salu, kas atrodas 1500 kilometrus uz austrumiem no Austrālijas. Kā viņiem veicās šoreiz? Lūk, ko saka četrpadsmitgadīgais Džeikobs: ”Jehova rūpējās ne tikai par mūsu vajadzībām, bet arī par to, lai sludināšanā mums nekad nebūtu garlaicīgi!”

ĢIMENES, KAS IR PAPLAŠINĀJUŠAS SAVU KALPOŠANU

Tāpat kā Šeins un Renē ar saviem bērniem, arī daudzas citas Jehovas liecinieku ģimenes ir pārcēlušās uz vietām, kur trūkst sludinātāju. Kas viņus ir pamudinājis to darīt?

Bērnets un Simona, kuriem ir pāri trīsdesmit gadiem, kā arī viņu dēli Īstons un Keilebs, kas tagad ir divpadsmit un deviņus gadus veci, pārcēlās uz nomaļo Bērktaunas pilsētiņu Kvīnslendas štatā (Austrālija). ”Šajā teritorijā Jehovas liecinieki sludināja tikai reizi trīs vai četros gados,” paskaidro Bērnets. ”Daudzi cilvēki interesējās par labo vēsti, un mēs gribējām, lai viņiem būtu iespēja regulāri mācīties Bībeli.”

Marks un Karena, kuriem tagad ir nedaudz vairāk par piecdesmit gadiem, kalpoja vairākās draudzēs Sidnejas apkaimē Austrālijā, bet tad viņi ar saviem trim bērniem Džesiku, Džimu un Džeku pārbrauca uz Ņulunbuju — nomaļu kalnrūpniecības pilsētiņu Ziemeļu teritorijā. Marks stāsta: ”Es mīlu cilvēkus, tāpēc gribēju būt tur, kur ir daudz darāmā gan draudzē, gan sludināšanā.” Taču Karenai nebija viegli pieņemt domu par pārcelšanos. ”Pēc tam, kad Marks un arī citi mani iedrošināja,” viņa atceras, ”es tomēr nolēmu pamēģināt. Tagad esmu priecīga, ka to izdarīju!”

2011. gadā Bendžamins un Karolīna ar savām pirmsskolas vecuma meitām Džeidu un Briu pārcēlās no Kvīnslendas uz Austrumtimoru — nelielu valsti uz Timoras salas Malajas arhipelāgā. ”Mēs ar Karolīnu jau agrāk bijām kalpojuši Austrumtimorā par speciālajiem pionieriem,” stāsta Bens. ”Sludināt tur bija ļoti viegli, un brāļi mūs visādi atbalstīja. Mums bija smagi atstāt šo vietu, tāpēc bijām apņēmušies tur atgriezties. Kad mums piedzima bērni, mēs atlikām savus plānus uz vēlāku laiku, taču neatteicāmies no tiem.” Karolīna piebilst: ”Mēs gribējām, lai mūsu bērni atrastos misionāru, Bēteles kalpotāju un speciālo pionieru sabiedrībā un lai viņi uzkrātu vislabāko pieredzi garīgā ziņā.”

KĀ SAGATAVOTIES

Jēzus uzdeva saviem sekotājiem jautājumu: ”Kurš no jums, ja gribētu celt torni, vispirms neapsēstos un neaprēķinātu izmaksas?” (Lūk. 14:28.) Tāpat arī ģimenēm, kas apdomā iespēju pārcelties uz citu vietu, viss ir rūpīgi jāpārdomā. Kas būtu jāņem vērā?

GARĪGĀS VAJADZĪBAS. ”Mēs vēlējāmies kalpot citiem, nevis būt viņiem par nastu,” saka Bens. ”Tāpēc pirms pārcelšanās mēs pievērsām nopietnu uzmanību savam garīgumam. Tāpat mēs sākām vairāk sludināt un aktīvāk iesaistījāmies draudzes darbībā.”

Džeikobs, kas jau bija minēts iepriekš, norāda: ”Pirms devāmies uz Norfolkas salu, mēs Sargtornī un Atmostieties! izlasījām daudzus dzīvesstāstus par ģimenēm, kas ir kalpojušas vietās, kur ir ļoti vajadzīgi sludinātāji. Mēs savā starpā pārrunājām, ar kādām grūtībām saskārās šie brāļi un māsas un kā Jehova par viņiem gādāja.” Džeikoba māsa, vienpadsmitgadīgā Skaja, papildina savu brāli: ”Es daudz lūdzu Jehovu — gan pati, gan kopā ar mammu un tēti.”

EMOCIONĀLĀS VAJADZĪBAS. Renē izsakās: ”Mēs dzīvojām netālu no savas ģimenes un tuviem draugiem vietā, kas man ļoti patika, tāpēc būtu bijis viegli palikt turpat. Taču es nevis gremdējos pārdomās par to, no kā es biju izlēmusi atteikties, bet gan domāju par to, kā pārcelšanās nāks par labu mūsu ģimenei.”

KULTŪRU ATŠĶIRĪBAS. Gatavojoties dzīvei jaunos apstākļos, daudzas ģimenes cenšas iegūt pēc iespējas vairāk informācijas. ”Mēs par Ņulunbuju izlasījām visu, ko vien varējām atrast,” stāsta Marks. ”Turienes brāļi mums sūtīja pilsētas laikraksta numurus, un tas mums deva nelielu priekšstatu par vietējiem iedzīvotājiem un viņu dzīvesveidu.”

Šeins, kas pārcēlās uz Norfolkas salu, dalās savā pieredzē: ”Lielu uzmanību es pievērsu tam, lai attīstītu kristīgas īpašības. Es biju pārliecināts, ka tad, ja būšu patiess, pazemīgs, godīgs un strādīgs, es iederēšos jebkurā sabiedrībā.”

KĀ PĀRVARĒT GRŪTĪBAS

Sludinātāji, kas pēc pārcelšanās ir sekmīgi iedzīvojušies jaunā vietā, uzsver, cik svarīgi ir prast pielāgoties un domāt pozitīvi, kad rodas negaidītas grūtības. Apskatīsim dažus piemērus.

Renē stāsta: ”Man bija jāmācās daudz ko darīt citādi, nekā es biju pieradusi. Piemēram, kad jūra ir nemierīga, kuģi nevar noenkuroties pie Norfolkas krastiem, pārtikas preces ir grūti dabūjamas un sadārdzinās. Tāpēc, gatavojot ēdienu, es esmu iemācījusies likt lietā izdomu.” Viņas vīrs Šeins piebilst: ”Mēs arī ierobežojam savus izdevumus, lai iekļautos iknedēļas budžetā.”

Viņu dēls Džeikobs piemin vēl kaut ko: ”Mūsu jaunajā draudzē bez mums bija tikai septiņi sludinātāji — visi pieaugušie. Neviena drauga manā vecumā! Taču, kad es sludināju kopā ar ticības biedriem, kas bija gados, mēs drīz vien kļuvām par draugiem.”

Kaut ko līdzīgu pieredzēja Džims, kam tagad ir 21 gads. ”Ņulunbujas draudzei tuvākā draudze atrodas 730 kilometru attālumā, tāpēc, apmeklējot kongresus, mēs izmantojam laiku pēc iespējas labāk,” viņš saka. ”Mēs ierodamies agri no rīta un izbaudām atrašanos brāļu un māsu sabiedrībā. Kongresi mums ir vieni no gada nozīmīgākajiem notikumiem.”

”ES ĻOTI PRIECĀJOS, KA MĒS ATBRAUCĀM ŠURP”

Bībelē ir teikts: ”Tā Kunga svētība dara cilvēku bagātu.” (Sal. Pam. 10:22.) Par šo vārdu patiesumu ir pārliecinājušies neskaitāmi Jehovas kalpi, kas ir devušies uz vietām, kur ir ļoti vajadzīgi sludinātāji.

”Vislielākais prieks mums ir par to, kā mūsu lēmums pārcelties ir ietekmējis mūsu bērnus,” atzīst Marks. ”Abi vecākie bērni ir ieguvuši pilnīgu paļāvību, ka Jehova rūpējas par tiem, kas pirmām kārtām tiecas pēc valstības. Šādu paļāvību par naudu nenopirksi.”

Šeins saka: ”Mūsu attiecības ar sievu un bērniem tagad ir daudz tuvākas. Kad dzirdu viņus stāstām, ko Jehova ir darījis viņu labā, es jūtu patiesu gandarījumu.” Šeinam piekrīt viņa dēls Džeikobs: ”Man te ir klājies lieliski! Es ļoti priecājos, ka mēs atbraucām šurp.”