Vai ir svarīgi, kas ievēro jūsu darbu?

BECALEĒLAM un Oholiābam celtniecības darbi nebija sveši. Kad viņi bija vergi Ēģiptē, viņi, visticamāk, bija pagatavojuši tik daudz ķieģeļu, ka pat negribēja to atcerēties. Taču šie gadi bija palikuši pagātnē. Tagad viņiem bija jākļūst par visaugstākās raudzes amatniekiem, jo viņiem bija uzticēts vadīt saiešanas telts celtniecību. (2. Moz. 31:1—11.) Tomēr tikai nedaudzi jebkad ieraudzītu viņu apbrīnojamos darbus. Vai tas, ka viņi nesaņēma apkārtējo atzinību, viņus nomāca? Vai bija svarīgi, kas ievēroja viņu darbu? Vai ir svarīgi, kas ievēro mūsu veikumu?

ŠEDEVRI, KURUS REDZĒJA TIKAI DAŽI

Daudzas saiešanas telts detaļas bija īsti mākslas darbi. Piemēram, tādi bija zelta ķerubi, kas atradās uz līguma šķirsta vāka. Apustulis Pāvils tos nosauca par ”diženiem”. (Ebr. 9:5.) Šo zeltā kalto figūru apbrīnojamo skaistumu var tikai iztēloties! (2. Moz. 37:7—9.)

Ja šie Becaleēla un Oholiāba darinājumi mūsdienās būtu atrasti, tie būtu cienīgi atrasties slavenākajos muzejos, kur tos apbrīnotu ļaužu tūkstoši. Bet cik daudz cilvēku redzēja šos izcilos darinājumus tolaik, kad tie bija izgatavoti? Ķerubu figūras atradās vissvētākajā vietā, un tās redzēja vienīgi augstais priesteris, kas vissvētākajā vietā iegāja reizi gadā, Salīdzināšanas dienā. (Ebr. 9:6, 7.) Tātad tās bija skatījuši tikai daži cilvēki.

KĀ RAST GANDARĪJUMU PAR DARBU, KO NEREDZ CITI?

Kā jūs justos Becaleēla un Oholiāba vietā, ja jūs būtu smagi pūlējušies, lai izveidotu šādus izcilus mākslas darbus, un zinātu, ka tos redzēs tikai daži? Mūsdienās daudzi cilvēki jūt gandarījumu par savu darbu vienīgi tad, ja saņem apkārtējo uzslavas un atzinību. Tā ir mēraukla, pēc kuras viņi vērtē savu veikumu. Bet Jehovas kalpu attieksme ir citāda. Līdzīgi Becaleēlam un Oholiābam, mēs jūtamies apmierināti, pildot Jehovas gribu un saņemot viņa atzinību.

Jēzus laikā reliģiskie vadītāji mēdza lūgt Dievu tā, lai atstātu iespaidu uz cilvēkiem. Taču Jēzus ieteica citu pieeju: lūgt no tīras sirds, nevis lai izpelnītos apkārtējo ievērību. Kāds būs iznākums? ”Tavs Tēvs, kas raugās slepenībā, tev atlīdzinās.” (Mat. 6:5, 6.) Svarīgākais ir nevis tas, ko par mūsu lūgšanām domā citi, bet tas, ko par tām domā Jehova. Mūsu lūgšanas ir vērtīgas viņa acīs. Tas pats attiecas uz visu, ko mēs paveicam kalpošanā. Galvenais nav iegūt apkārtējo atzinību, bet iepriecināt Jehovu, ”kas raugās slepenībā”.

Kad saiešanas telts bija pabeigta, ”mākonis apklāja saiešanas telti, un tā Kunga godība piepildīja mājokli”. (2. Moz. 40:34.) Kāds spilgts Jehovas labvēlības apliecinājums! Kā, pēc jūsu domām, tajā brīdī jutās Becaleēls un Oholiābs? Kaut gan viņu vārdi nebija iegravēti uz viņu darinājumiem, viņi noteikti juta gandarījumu, apzinoties, ka Dievs ir svētījis visus viņu pūliņus. (Sal. Pam. 10:22.) Turpmākajos gados viņu sirdi noteikti sildīja apziņa, ka viņu darbi joprojām tiek izmantoti kalpošanā Jehovam. Kad Becaleēls un Oholiābs jaunajā pasaulē būs piecelti no nāves, viņi, bez šaubām, jutīsies saviļņoti, uzzinot, ka saiešanas telts patiesajā pielūgsmē tika izmantota aptuveni 500 gadus!

Mūsdienās Jehovas organizācijā animatori, mākslinieki, mūziķi, fotogrāfi, tulkotāji un autori strādā anonīmi. Šādā nozīmē var teikt, ka neviens ”neredz”, ko viņi dara. To pašu var sacīt par lielu daļu darba, kas tiek paveikts vairāk nekā 110 tūkstošos draudžu visā pasaulē. Kurš gan redz, kā draudzes grāmatvedis mēneša beigās aizpilda visas nepieciešamās veidlapas? Kurš skatās, kā draudzes sekretārs sagatavo draudzes sludināšanas pārskatu? Kurš vēro brāli vai māsu, kas veic kādu nepieciešamu remontdarbu valstības zālē?

Mūža nogalē Becaleēlam un Oholiābam nebija medaļu, goda rakstu un citu apbalvojumu par viņu izcilajiem darinājumiem un kvalitatīvo darbu, ar kuriem viņi varētu lepoties citu priekšā. Taču viņi bija iemantojuši kaut ko daudz vērtīgāku — Jehovas atzinību. Nav šaubu, ka Jehova ievēroja viņu darbu. Tāpēc mācīsimies no viņu pazemīgās un labprātīgās kalpošanas!