Jēzus augšāmcelšana — reāls notikums?

SENGRIEĶU vēsturnieks Hērodots, kas dzīvoja pirms divarpus tūkstošiem gadu, stāstīja par kādu interesantu ēģiptiešu paražu. Viņš rakstīja: ”Bagātu ļaužu dzīrēs, kad visi beiguši ēst, kāds kalps nes apkārt zārkā miroņa tēlu no koka, ļoti dabīgi izveidotu un izkrāsotu, bet tikai kādu olekti vai divas olektis garu, un, rādīdams to katram viesim, saka: ”Dzer un priecājies, bet paskaties arī uz šo, jo, kad nomirsi, būsi tāds pats!””

Šāda attieksme pret dzīvi un nāvi bija raksturīga ne tikai senajiem ēģiptiešiem vien. Arī mūsdienās daudzi dzīvo pēc principa: ”Ēd, dzer un priecājies!” Kāpēc gan pilnībā neizbaudīt dzīvi, ja ar nāvi viss beidzas? Kāpēc tiekties pēc augstām vērtībām? Ja nāve visam pieliek punktu, ir vērts dzīvot tikai šodienai. Šo ideju pieminēja apustulis Pāvils. Runādams par cilvēkiem, kas neticēja augšāmcelšanai, viņš rakstīja: ”Ja mirušie netiks celti augšā, tad ”ēdīsim un dzersim, jo rīt mums jāmirst”.” (1. Korintiešiem 15:32.)

Protams, Pāvils pats neuzskatīja, ka nāve nozīmē mūžīgu aizmirstību. Viņš bija pārliecināts, ka mirušie varēs atkal dzīvot un tiem būs izredzes nekad nemirt. Viņa pārliecības pamatā bija kāds svarīgs notikums, kura patiesums, viņaprāt, bija neapstrīdams, proti, Jēzus Kristus augšāmcelšanaa. Tas bija notikums, kas visvairāk stiprināja pirmā gadsimta kristiešu ticību.

Bet ko Jēzus augšāmcelšana nozīmē mums? Vai tas vispār bija reāls notikums? Pievērsīsim uzmanību, ko Pāvils par to rakstīja kristiešiem, kas dzīvoja Korintā.

JA KRISTUS NEBŪTU CELTS AUGŠĀ

Dažiem senās Korintas kristiešiem nebija skaidrības jautājumā par Jēzus augšāmcelšanu, bet citi vispār neticēja, ka viņš tiešā nozīmē ir celts augšā. Savā pirmajā vēstulē korintiešiem Pāvils minēja, kas izrietētu no tā, ja Jēzus nebūtu celts augšā. Viņš rakstīja: ”Ja mirušo augšāmcelšanas nav, tad arī Kristus nav celts augšā. Bet, ja Kristus nav celts augšā, tad jau mūsu sludināšana ir veltīga un arī mūsu ticība ir veltīga. Tad iznāk, ka mēs esam Dieva viltus liecinieki.. [..] ..jūsu ticība ir bezjēdzīga un jūs vēl esat savos grēkos. Tad arī tie Kristus mācekļi, kas ir aizmiguši nāves miegā, ir zuduši pavisam.” (1. Korintiešiem 15:13—18.)

”Vēlāk viņš vienā reizē parādījās vairāk nekā piecsimt brāļiem.. Pēc tam viņš parādījās Jēkabam, tad visiem apustuļiem, bet pašam pēdējam viņš parādījās man.” (1. Korintiešiem 15:6—8.)

Pāvils sākumā izvirzīja apgalvojumu, ko ir grūti apstrīdēt: ja mirušo augšāmcelšanas vispār nav, tad Kristus pēc nāves nevar būt celts augšā. Tādā gadījumā labās vēsts sludināšana būtu veltīga un šī vēsts būtu vieni vienīgi meli. Taču Kristus augšāmcelšana ir svarīga kristīgās ticības daļa, kas ir nesaraujami saistīta ar Bībeles pamatmācībām: mācību par Dieva augstāko varu, par viņa vārdu, valstību un par mūsu glābšanu. Ja augšāmcelšana nebūtu notikusi, tad Pāvila un pārējo apustuļu sludinātā vēsts nebūtu nekas cits kā tukši, bezjēdzīgi vārdi.

No tā izrietētu vēl kaut kas. Ja Kristus nebūtu celts augšā, kristīgā ticība būtu veltīga, balstīta uz meliem. Turklāt Pāvils un citi kristieši būtu stāstījuši nepatiesību ne vien par Jēzus augšāmcelšanu, bet arī par personu, kas, pēc viņu vārdiem, Jēzu cēla augšā, — Dievu Jehovu. Un nepatiess būtu arī apgalvojums, ka Kristus ”ir nomiris par mūsu grēkiem”, jo Glābējs nevienu nevarētu glābt, ja viņš pats nebūtu piecelts no nāves. (1. Korintiešiem 15:3.) Tas nozīmētu, ka kristieši, kas ir miruši — daudzi pat mocekļu nāvē —, ir aizgājuši nebūtībā ar viltus cerību, ka viņi tiks celti augšā.

Pāvils izdarīja šādu secinājumu: ”Ja mūsu cerība uz Kristu saistās tikai ar šo dzīvi, mēs esam paši nožēlojamākie no visiem cilvēkiem.” (1. Korintiešiem 15:19.) Pāvils, tāpat kā citi kristieši, bija daudz ko zaudējis, pieredzējis vajāšanas, cietis grūtības un skatījies nāvei acīs tāpēc, ka viņš ticēja augšāmcelšanai un visam, kas ar to saistīts. Tas viss būtu bijis veltīgi, ja augšāmcelšana būtu tikai fantāzijas auglis.

KĀPĒC MĒS VARAM TICĒT AUGŠĀMCELŠANAI

Pāvils neuzskatīja, ka kristiešu ticība ir balstīta uz meliem. Viņš zināja, ka Jēzus ir piecelts no mirušajiem, un paskaidroja korintiešiem, ka to pierāda tas, ”ka Kristus ir nomiris par mūsu grēkiem, kā teikts Rakstos, ka viņš tika apglabāts, ka trešajā dienā viņš tika celts augšā, kā teikts Rakstos, ka viņš parādījās Kēfam un pēc tam tiem divpadsmit”.b Tad viņš piebilda: ”Vēlāk viņš vienā reizē parādījās vairāk nekā piecsimt brāļiem, no kuriem vairākums joprojām ir dzīvi, bet citi ir aizmiguši nāves miegā. Pēc tam viņš parādījās Jēkabam, tad visiem apustuļiem, bet pašam pēdējam viņš parādījās man.” (1. Korintiešiem 15:3—8.)

Vispirms Pāvils ar pārliecību apgalvoja, ka Kristus ir nomiris par mūsu grēkiem, ka viņš tika apglabāts un pēc tam celts augšā. Kāpēc Pāvils par to nešaubījās? Viens iemesls bija daudzie aculiecinieki. Augšāmceltais Jēzus parādījās atsevišķiem cilvēkiem (arī pašam Pāvilam), nelielām mācekļu grupām un pat vairāk nekā 500 mācekļiem vienlaikus, no kuriem daudzi, kad pirmoreiz dzirdēja par Jēzus augšāmcelšanu, noteikti bija noskaņoti skeptiski. (Lūkas 24:1—11.) Lielākā daļa no šiem aculieciniekiem joprojām bija dzīvi tad, kad Pāvils rakstīja iepriekšminētos vārdus, un ikviens varēja vērsties pie viņiem, lai pārliecinātos, ka Jēzus pēc savas augšāmcelšanas tiešām bija parādījies citiem. (1. Korintiešiem 15:6.) Viena vai divu liecinieku teikto vēl varētu apšaubīt, bet vairāk nekā 500 cilvēku liecību gan ne.

Turklāt, runājot par Jēzus nāvi, apglabāšanu un augšāmcelšanu, Pāvils divas reizes pieminēja, ka tas ir noticis, ”kā teikts Rakstos”. Šie notikumi apliecināja, ka Ebreju rakstos ietvertie pravietojumi par Mesiju ir piepildījušies, tā pierādot, ka Jēzus patiešām bija apsolītais Mesija.

Tomēr, kaut arī bija tik daudz aculiecinieku un bija pieejama Rakstu liecība, ne mazums cilvēku apšaubīja Jēzus augšāmcelšanu, un tā ir arī tagad. Daži apgalvo: mācekļi nozaga Jēzus mirstīgās atliekas un pēc tam paziņoja, ka ir redzējuši Jēzu pēc augšāmcelšanas. Taču kapu apsargāja romiešu kareivji, un mācekļiem nebija tādas varas vai ietekmes, ka viņi būtu spējuši tikt galā ar šo šķērsli. Citi savukārt uzskata, ka augšāmceltā Jēzus parādīšanās bija tikai ilūzija. Bet šo viedokli atspēko fakts, ka Jēzu redzēja daudz cilvēku dažādos laikos. Un vai būtu saprātīgi pieņemt, ka ilūzija ceptu un pasniegtu zivis, kā to pie Galilejas jūras darīja no mirušajiem pieceltais Jēzus? (Jāņa 21:9—14.) Vai ilūzija vīrieša veidolā aicinātu klātesošos viņam pieskarties? (Lūkas 24:36—39.)

Citi domā, ka Jēzus augšāmcelšana bija viņa mācekļu sagudrota pasaciņa. Bet kāds viņiem būtu bijis no tā labums? Viņi pieredzēja izsmieklu, ciešanas un nāvi tāpēc, ka stāstīja par Jēzus augšāmcelšanu. Vai viņi būtu tā riskējuši melu dēļ? Turklāt sākumā viņi sludināja Jeruzālemē — ienaidnieku acu priekšā, kuri bija gatavi izmantot pat vismazāko izdevību, lai viņus apsūdzētu.

Jēzus augšāmcelšana deva mācekļiem drosmi liecināt par savu Kungu, pat sastopoties ar visnežēlīgākajām vajāšanām. Viņa augšāmcelšana kļuva par vienu no kristīgās ticības stūrakmeņiem. Pirmā gadsimta kristieši nebūtu riskējuši ar savu dzīvību, lai plaši vēstītu tikai par kādu gudru skolotāju, kas tika nogalināts. Viņi bezbailīgi stāstīja par Jēzus augšāmcelšanu, jo tā pierādīja, ka viņš ir Kristus, Dieva Dēls, varena un dzīva persona, kas atbalsta un vada savus mācekļus. Jēzus augšāmcelšana nozīmēja, ka arī viņi tiks piecelti no mirušajiem. Ja Jēzus nebūtu celts augšā, nebūtu kristietības un mēs droši vien par viņu neko nebūtu dzirdējuši.

Bet ko Kristus augšāmcelšana nozīmē mums?