”Es, Tas Kungs, jūsu Dievs, esmu svēts”
”SVĒTS, svēts, svēts [ir] Kungs Dievs.” (Atkl. 4:8.) Ar šiem vārdiem Bībelē ir uzsvērts, ka Jehova ir svēts jeb tīrs visaugstākajā pakāpē. Dievam nav nekā kopīga ar grēku, un viņu nekad neaptraipīs pat ne mazākā grēka ēna. Vai tas nozīmē, ka grēcīgiem cilvēkiem ir liegta jebkāda iespēja tuvoties svētajam Dievam? Nē, tā nav. To apstiprina vārdi, kas lasāmi 3. Mozus grāmatas 19. nodaļā.
Jehova Mozum sacīja: ”Runā uz visu Israēla bērnu draudzi.” Norādījums, ko Dievs pēc tam deva, attiecās uz katru izraēlieti. Kas tas bija par norādījumu? Dievs Mozum pavēlēja: ”Saki viņiem: topiet svēti, tāpēc ka Es, Tas Kungs, jūsu Dievs, esmu svēts!” (2. pants, LB-65r.) Ikvienam izraēlietim bija jābūt svētam — tā bija pavēle, nevis ieteikums. Vai Dievs prasīja no viņiem neiespējamo?
Interesanti, ka, minēdams savu svētumu, Jehova neuzstādīja etalonu, kuram viņa kalpiem jāatbilst. Jehovas svētums bija iemesls, kāpēc izraēliešiem bija jābūt svētiem. Citiem vārdiem sakot, Jehova neteica, ka nepilnīgajiem izraēliešiem ir jābūt tikpat svētiem, cik svēts ir viņš. Tas nebūtu iespējams. Neviens nevar līdzināties svētumā Jehovam — ”svētajam Dievam”. (Sal. Pam. 30:3.) Bet, tā kā Jehova ir svēts, viņš vēlas, lai arī viņa kalpi būtu svēti — tik lielā mērā, cik nepilnīgi cilvēki to spēj. Ko tas sevī ietver?
Kad Jehova bija pavēlējis savai tautai būt svētai, viņš ar Mozus starpniecību deva norādījumus, kas attiecās uz visām dzīves jomām. No katra izraēlieša bija prasīts, piemēram, parādīt cieņu saviem vecākiem un cilvēkiem, kas ir gados (3. un 32. pants); izturēties ar iejūtību pret tiem, kas ir nedzirdīgi, neredzīgi vai ir nonākuši trūkumā (9., 10. un 14. pants); būt godīgam un objektīvam attiecībās ar citiem (11.—13., 15., 35. un 36. pants) un mīlēt citus Jehovas kalpus kā sevi pašu (18. pants). Ievērojot šos un citus Jehovas dotos norādījumus, izraēlieši ”būtu svēti savam Dievam”. (4. Moz. 15:40.)
Norādījums, ko Dievs Jehova deva par svētumu, palīdz labāk saprast, kāds Dievs viņš ir un ko viņš gaida no cilvēkiem. Tas atklāj, ka mēs varam izveidot tuvu draudzību ar Dievu vienīgi tad, ja no sirds cenšamies dzīvot saskaņā ar viņa svētajām normām. (1. Pēt. 1:15, 16.) Šo normu ievērošana dzīvi dara patiesi laimīgu. (Jes. 48:17.)
Turklāt minētais norādījums liecina, ka Jehova paļaujas uz saviem kalpiem. Viņš nekad negaida no mums vairāk, kā mēs spējam. (Ps. 103:13, 14.) Viņš zina, ka cilvēki, kas ir radīti pēc viņa tēla, spēj būt svēti — vismaz nosacīti. (1. Moz. 1:26.) Vai tas nerada mūsos vēlēšanos uzzināt vairāk par iespēju tuvoties svētajam Dievam Jehovam?