Lasītāji jautā

Ja Ādams bija pilnīgs, kā bija iespējams, ka viņš grēkoja?

Tas bija iespējams, jo Dievs Ādamu bija radījis ar brīvu gribu. Brīvās gribas dāvana nekādā gadījumā nav pretrunā ar faktu, ka Ādams bija pilnīgs. Jāņem vērā, ka pilnība absolūtā nozīmē piemīt vienīgi Dievam. (5. Mozus 32:3, 4; Psalms 18:31; Marka 10:18.) Jebkas cits var būt pilnīgs jeb nevainojams, ideāls tikai relatīvi. Piemēram, nazis varbūt ir ideāls, lai grieztu gaļu, bet zupas ēšanai tas neder. Radītas lietas vai būtnes pilnība ir atkarīga no tā, vai šī lieta vai būtne atbilst savam mērķim.

Ar kādu mērķi Dievs radīja Ādamu? Dievs gribēja, lai Ādamam būtu pēcnācēji — saprātīgi, ar brīvu gribu apveltīti cilvēki, kas dzīvotu pa visu zemi. Cilvēki, kas vēlētos vairot savu mīlestību pret Dievu un augstu vērtētu viņa normas, varētu to apliecināt, pēc savas gribas paklausīdami Dieva likumiem. Paklausība nebija cilvēkos ieprogrammēta, tai bija jābūt brīvprātīgai un jānāk no sirds. (5. Mozus 10:12, 13; 30:19, 20.) Tātad, ja Ādams nespētu izvēlēties nepaklausību, viņš īstenībā nebūtu pilnīgs. Bībelē var lasīt, kā Ādams nolēma izmantot savu brīvo gribu: viņš pievienojās savai sievai un pārkāpa Dieva likumu par ”laba un ļauna atzīšanas koku”. (1. Mozus 2:17; 3:1—6.)

Bet varbūt Dievs bija radījis Ādamu ar kādu vājību, kuras dēļ Ādams nespēja pieņemt pareizu lēmumu un pretoties kārdinājumam? Iepriekš, kad Ādams vēl nebija kļuvis nepaklausīgs, Dievs Jehova bija pārbaudījis visu, ko viņš bija radījis uz zemes, arī pirmo cilvēku pāri, un secinājis, ka viss ir ”ļoti labs”. (1. Mozus 1:31.) Tāpēc tad, kad Ādams sagrēkoja, Radītājam nebija jālabo nekāds ”konstrukcijas defekts”, un viņš skaidri norādīja uz īsto vainīgo — pašu Ādamu. (1. Mozus 3:17—19.) Mīlestība pret Dievu un pareiziem principiem būtu pamudinājusi Ādamu paklausīt Dievam, bet Ādams bija ļāvis šai mīlestībai atslābt.

Atcerēsimies arī, ka Jēzus, kad viņš dzīvoja uz zemes, bija pilnīgs cilvēks, gluži tāpat kā Ādams. Atšķirībā no grēcīgajiem Ādama pēcnācējiem, Jēzus nebija mantojis noslieci pakļauties kārdinājumam, jo viņš bija dzimis no svētā gara. (Lūkas 1:30, 31; 2:21; 3:23, 38.) Jēzus pats pēc savas gribas palika uzticīgs Tēvam pat vissmagākajos pārbaudījumos. Ādams, kas izmantoja savu brīvo gribu, lai pārkāptu Jehovas pavēli, pats bija atbildīgs par savu rīcību.

Bet kāpēc Ādams izlēma nepaklausīt Dievam? Vai viņš domāja, ka tā viņš uzlabos savu dzīvi? Nē, Ādams tā nedomāja, kā var redzēt no apustuļa Pāvila vārdiem: ”Ādams netika pievilts.” (1. Timotejam 2:14.) Taču viņš nolēma paklausīt savai sievai, kas jau bija pieņēmusi lēmumu un ēdusi aizliegtā koka augli. Ādama vēlēšanās izdabāt sievai bija stiprāka nekā viņa vēlēšanās paklausīt savam Radītājam. Tajā brīdī, kad sieva viņam deva aizliegto augli, Ādamam vajadzēja apstāties un padomāt, kā nepaklausība ietekmēs viņa attiecības ar Dievu. Bez dziļas, nesatricināmas mīlestības pret Dievu Ādams bija gatavs padoties spiedienam — šajā gadījumā spiedienam no sievas puses.

Ādams sagrēkoja, kad viņam vēl nebija bērnu, tāpēc visi Ādama pēcnācēji ir dzimuši nepilnīgi. Tomēr mums, tāpat kā Ādamam, ir brīva griba. Izmantosim to, lai ar pateicību pārdomātu, cik labs ir Dievs Jehova, un attīstītu stipru mīlestību pret viņu — Dievu, kas neapšaubāmi ir mūsu paklausības un pielūgsmes cienīgs. (Psalms 63:7; Mateja 22:36, 37.)