Ebla. Sena pilsēta iznirst no aizmirstības

1962. gada vasarā Paolo Matija, jauns itāliešu arheologs, uzsāka pētījumus Sīrijas ziemeļrietumu līdzenumos. Perspektīvas bija neskaidras, un zinātnieku vidū valdīja uzskats, ka Sīrijas iekšzemes daļa no arheoloģiskā viedokļa ir nabadzīga. Tomēr izrakumos, kas pēc diviem gadiem tika uzsākti Tellmardihā kādus 60 kilometrus uz dienvidrietumiem no Halebas (Alepas), tika izdarīts atklājums, ko daudzi atzīst par vienu no 20. gadsimta svarīgākajiem arheoloģiskajiem atradumiem.

JAU pirms šī atklājuma bija zināms, ka ir pastāvējusi pilsēta ar nosaukumu Ebla, jo tā bija minēta senos uzrakstos. Taču neviens nezināja, zem kura no daudzajiem uzkalniem, kas izkaisīti visā Tuvo Austrumu teritorijā, varētu slēpties tās drupas. Piemēram, kādā no senajiem tekstiem bija runāts par Akadas valdnieka Sargona uzvaru pār ”Mari, Jarmuti un Eblu”. Citā uzrakstā šumeru valdnieks Gudea pieminēja vērtīgus kokmateriālus, ko viņš saņēmis no ”Iblas [Eblas] kalniem”. Eblas vārds parādās arī kādā Karnakā (Ēģipte) atrastā sarakstā, kurā uzskaitītas faraona Tutmosa III iekarotās pilsētas. Tā kā bija uzietas šādas liecības, arheologi, protams, jau pirms Paolo Matijas bija pūlējušies noskaidrot senās Eblas atrašanās vietu.

Matijas iesāktie izrakumi beidzot vainagojās panākumiem. 1968. gadā arheologi atrada Eblas valdnieka Ibitlima statujas fragmentu. Uz tā bija uzraksts akadiešu valodā, kas liecināja, ka statuja ir veltīta dievietei Ištarai, kas ”mirdzējusi Eblā”. Izrakumu gaitā sāka atklāties, kā teikts kādā arheoloģijas žurnālā, ”jauna valoda, jauna vēsture un jauna kultūra”.

Apstiprinājumu, ka Tellmardiha tiešām ir tā vieta, kur atradusies senā Ebla, zinātnieki guva 1974./1975. gadā, kad viņi atklāja ķīļraksta plāksnītes, kurās daudzkārt bija pieminēts Eblas vārds. Izrakumi arī liecināja, ka pilsētai bijušas vismaz divas dzīves — tā ir piedzīvojusi uzplaukumu, pēc tam nopostīta, bet tad uzcelta atkal no jauna. Otrajam uzplaukuma periodam sekoja jauna izpostīšana, un pēc tam pilsēta uz daudziem gadsimtiem iegrima aizmirstībā.

Viena pilsēta, vairākas dzīves

Pašas senākās pilsētas tika uzbūvētas upju sanesu klātos līdzenumos, piemēram, auglīgajās zemienēs starp Tigras un Eifratas upēm, kur bija iespējama no mākslīgās apūdeņošanas atkarīga zemkopība. Pirmās Bībelē pieminētās pilsētas atradās starp šīm divām upēm — apgabalā, ko dēvē par Divupi jeb Mezopotāmiju. (1. Mozus 10:10.) Vārds ”Ebla”, šķiet, nozīmē ”baltā klints”, un tā izcelsme varētu būt saistīta ar faktu, ka senā pilsēta atradās uz kaļķakmens pamatnes. Šī vieta pilsētai acīmredzot bija izraudzīta tāpēc, ka kaļķakmens slānis garantēja dabisku ūdens krājumu pieejamību, un apvidū, kas atradās tālu no lielākajām upēm, tas bija ļoti svarīgi.

Nelielais nokrišņu daudzums Eblas apkaimē, kur zemkopība pamatā bija atkarīga no lietus, ļāva audzēt tikai trīs galvenās kultūras — labību, vīnogas un olīvas. Apvidus bija piemērots arī lopkopībai, īpaši aitu audzēšanai. Eblas izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis — starp Mezopotāmijas līdzenumu un Vidusjūras krastu — sekmēja kokmateriālu, pusdārgakmeņu un metālu tirdzniecību. Eblas pakļautībā atradās teritorija, kurā dzīvoja ap 200 tūkstošiem cilvēku, un gandrīz desmitā daļa no tiem mita pašā Eblā.

Iespaidīgas pils atliekas ļauj noprast, kādu uzplaukumu Eblas kultūra pieredzējusi savos ziedu laikos. Pils ieejas portāls ir bijis kādus 12 līdz 15 metrus augsts. Laika gaitā pils ir paplašināta, lai pielāgotu to aizvien augošā pārvaldes aparāta vajadzībām. Eblas ierēdņi veidoja sarežģītu hierarhisku sistēmu, un valdniekam un viņa galvenajai sievai to funkcijas palīdzēja pildīt ”kungi” un ”vecākie”.

Eblā atrasti vairāk nekā 17 tūkstoši māla plāksnīšu un to fragmentu. Veselo plāksnīšu skaits sākotnēji, domājams, ir pārsniedzis četrus tūkstošus, un tās bijušas rūpīgi saliktas koka plauktos. Šie māla dokumenti sniedz priekšstatu par Eblas tirdzniecības plašo vērienu. Piemēram, divu faraonu karaliskie simboli liecina, ka Eblai bijuši tirdzniecības sakari ar Ēģipti. Lielākā daļa plāksnīšu ir aprakstītas šumeru ķīļrakstā, bet uz dažām uzraksti ir ebliešu valodā — ļoti senā semītu valodā, kuru ar šo tekstu palīdzību bija iespējams atšifrēt. Orientālisti bija pārsteigti par tik senas semītu valodas atklāšanu. Interesants ir fakts, ka uz dažām plāksnītēm bija saraksti divās valodās — šumeru un ebliešu. Grāmatā Ebla—Alle origini della civiltà urbana (Ebla — pie pilsētu civilizācijas pirmsākumiem) tās nosauktas par ”vissenākajām zināmajām vārdnīcām”.

Eblai acīmredzot bija noteikta militāra vara, jo tajā atrastajos reljefos redzami ebliešu karavīri, kas nogalina savus ienaidniekus vai stāv pie nocirstu galvu kaudzes. Taču Eblas spožumam pienāca gals, kad tā sadūrās ar divām augošām lielvarām — Asīriju un Babiloniju. Notikumu attīstību precīzi izsekot ir grūti, bet šķiet, ka Eblai uzbruka vispirms Sargons I (cits Sargons nekā tas, kurš minēts Jesajas 20:1) un pēc tam viņa mazdēls Naramsins. Arheoloģiskie atradumi liecina, ka kaujas bijušas ļoti sīvas un postošas.

Tomēr, kā iepriekš bija minēts, pēc kāda laika pilsēta atkal uzplauka un pat atguva ietekmīgu stāvokli vietējā reģionā. Jaunā Ebla bija uzbūvēta pēc precīzi izstrādāta plāna, kas izcēla tās diženumu. Lejas pilsētā bija izveidota sakrāla teritorija, kas bija veltīta dievietei Ištarai, kura bija arī babiloniešu auglības dieviete. Daudzi noteikti ir dzirdējuši par slavenajiem Ištaras vārtiem, kas tika atrakti Babilonas drupās. Vienā no pašām grandiozākajām Eblas celtnēm acīmredzot tika turēti lauvas, ko uzskatīja par dievietes Ištaras svētajiem dzīvniekiem. Kas ir zināms par Eblas reliģiju?

Eblas reliģija

Tāpat kā citām seno austrumu kultūrām, arī ebliešiem bija vesels dievu panteons. Tajā ietilpa tādi dievi kā Baāls, Hadads (kura vārds bija vairāku Sīrijas valdnieku vārdu sastāvdaļa) un Dagans. (1. Ķēniņu 11:23; 15:18; 2. Ķēniņu 17:16.) Eblieši pielūdza visus šos dievus un godāja pat arī citu tautu dievības. Spriežot pēc arheoloģiskajām liecībām, Eblā pastāvēja arī dievu kārtā ieceltu valdnieku senču kults, kas īpaši uzplauka otrajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras.

Tomēr eblieši nepaļāvās uz saviem dieviem vien — jauno Eblas pilsētu ieskāva arī divkāršs mūris, kas varēja iedvest bijību jebkuram ienaidniekam. Ārējā mūra kopējais garums bija kādi trīs kilometri. Mūra atliekas vēl šodien ir skaidri samanāmas.

Tomēr arī atjaunotā Ebla galu galā krita. Iespējams, pēdējo triecienu šai reiz tik varenajai pilsētai deva hetieši ap 1600. gadu pirms mūsu ēras. Kā teikts kādā senā dzejas darbā, ”Ebla tika sadragāta kā māla vāze”. Drīz arī tās piemiņa sāka izbālēt no ļaužu atmiņas. Kādā dokumentā, ko rakstījuši krusta karotāji, kas 1098. gadā devās uz Jeruzalemi, kādreizējā Eblas atrašanās vieta pieminēta vairs tikai kā nomaļa apmetne ar nosaukumu Mardiha. Ebla, var teikt, bija pilnīgi aizmirsta, un cilvēki to no jauna atklāja tikai pēc daudziem gadsimtiem.

[Papildmateriāls 14. lpp.]

EBLA UN BĪBELE

1976. gadā žurnālā Biblical Archeologist parādījās kāds raksts, kas piesaistīja daudzu Bībeles pētnieku uzmanību. Eblas ķīļraksta tekstu atšifrētājs izteica pieņēmumu, ka šajos uzrakstos, iespējams, ir minēti daži cilvēku vārdi un vietu nosaukumi, kas vairākus gadsimtus vēlāk pierakstīti Bībelē. Varbūt pārspīlējot to, kas rakstā īstenībā bija sacīts, daži zinātnieki savās publikācijās sāka apgalvot, ka Eblā ir atrasti arheoloģiski pierādījumi, kas apstiprina Pirmās Mozus grāmatas patiesumu.a Jezuīts Mičels Deihuds rakstīja, ka ”[Eblas] māla plāksnītes lej gaismu uz neskaidrībām Bībelē”. Piemēram, viņš uzskatīja, ka Eblas teksti, iespējams, palīdzēs precīzāk noskaidrot, cik sens ir izraēliešu Dieva vārds.

Tagad šie teksti tiek pētīti ar lielāku objektivitāti. Tā kā gan senebreju, gan ebliešu valoda abas ir semītu valodas, nevar izslēgt iespēju, ka daži vietvārdi un personvārdi Eblas tekstos varētu būt līdzīgi vai pat identiski Bībelē minētajiem. Tomēr tas nepierāda, ka tie attiecas uz tām pašām vietām un cilvēkiem. Laiks parādīs, cik lielā mērā Eblā izdarītie atklājumi ietekmēs Bībeles izpēti. Ja runa ir par Dieva vārdu, sākumā minētā Biblical Archeologist raksta autors noliedz, ka viņš jebkad būtu apgalvojis, ka Eblas tekstos ir minēts vārds ”Jahve”. Daļa speciālistu domā, ka ķīļraksta zīme, kas tiek interpretēta kā ja, apzīmē vienu no daudzajām ebliešu dievībām, savukārt citi to skaidro vienkārši kā gramatisku norādi. Jebkurā gadījumā tā neattiecas uz vienīgo patieso Dievu Jahvi jeb Jehovu. (2. Mozus 6:3, zemsvītras piezīme; Jesajas 45:5.)

[Zemsvītras piezīme]

[Karte/Attēls 12. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

LIELĀ JŪRA

KANAĀNA

SĪRIJA

Haleba (Alepa)

Ebla (Tellmardiha)

Eifrata

[Norāde par autortiesībām]

Arheologs: Missione Archeologica Italiana a Ebla - Università degli Studi di Roma ‘La Sapienza’

[Attēls 12., 13. lpp.]

Zelta kaklarota, kas datēta aptuveni ar 1750. g. p.m.ē.

[Attēls 13. lpp.]

Pils atliekas

[Attēls 13. lpp.]

Arhīva telpa, kurā glabājās māla plāksnītes, mākslinieka atveidojumā

[Attēls 13. lpp.]

Ķīļraksta plāksnīte

[Attēls 13. lpp.]

Ēģiptiešu valdnieka zizlis, 1750.—1700. g. p.m.ē.

[Attēls 13. lpp.]

Ebliešu karavīrs ar ienaidnieku galvām

[Attēls 14. lpp.]

Dievietei Ištarai veltīta stēla

[Norāde par autortiesībām]

Missione Archeologica Italiana a Ebla - Università degli Studi di Roma ‘La Sapienza’

[Norāde par attēla autortiesībām 13. lpp.]

Visi attēli (izņemot pils drupas): Missione Archeologica Italiana a Ebla - Università degli Studi di Roma ‘La Sapienza’