Boāsa un Rutes neparastās laulības

KĀDĀ piedarbā netālu no Betlēmes spraigi rosījās cilvēki. Tuvojās vakars, un tikko grauzdēto graudu smarža atgādināja izsalkušajiem strādniekiem, ka ir pienācis laiks vakariņot un baudīt sava darba augļus.

Boāss, turīgs zemes īpašnieks, paēda un padzēra pēc sirds patikas un tad atgūlās pie lielas labības kaudzes. Darba diena bija galā, un visi ērti iekārtojās uz naktsguļu. Arī Boāss, apmierināts ar pavadīto dienu, apsedzās un aizmiga.

Slepena tikšanās

Pusnaktī Boāss pamodās, drebēdams no aukstuma. Viņam par pārsteigumu, kāds bija atsedzis viņa kājas un gulēja turpat blakus. Tumsā Boāss nevarēja saskatīt, kas tur ir, tāpēc pajautāja: ”Kas tu esi?” Atskanēja sievietes balss: ”Esmu Rute, tava kalpone; izplet savus spārnus pāri savai kalponei, jo tu esi mans tuvākais radinieks.” (Rutes 3:1—9.)

Nevienam nedzirdot, viņi sarunājās nakts tumsā. Parasti šādā laikā sievietes nenāca vienas pašas uz piedarbu. (Rutes 3:14.) Tomēr pēc Boāsa aicinājuma Rute neaizgāja un palika gulēt pie viņa kājām. Lai izvairītos no nepamatotām ļaužu runām, Rute piecēlās un aizgāja tieši pirms rītausmas.

Vai tā bija romantiska tikšanās? Vai Rute, nabadzīga, jauna atraitne no pagānu zemes, pavedināja šo bagāto vīru, kas bija jau gados? Vai varbūt Boāss tajā naktī ļaunprātīgi izmantoja Rutes grūtos apstākļus un vientulību? Nē, tas tā nebija. Patiesībā abu rīcība liecināja par uzticību Dievam un mīlestību pret viņu. Ielūkojoties šo cilvēku dzīvē, atklājas aizkustinoša aina.

Kas īsti bija Rute, un kādi bija viņas motīvi? Un kas bija bagātais vīrs Boāss?

”Godīga sieviete”

Vairākus gadus pirms šī notikuma Jūdejā bija izcēlies bads. Tajā laikā kāds izraēlietis, vārdā Ēlimelehs, ar savu sievu Naomiju un dēliem Mahlonu un Kiljonu pārcēlās uz auglīgo Moāba zemi. Abi dēli apprecēja moābietes — Ruti un Orpu. Taču pēc kāda laika visas trīs sievietes kļuva atraitnes. Drīz pēc tam viņas uzzināja, ka situācija Izraēlā ir uzlabojusies. Tāpēc Naomija, kas bija dziļi sarūgtināta, jo bija zaudējusi vīru un bērnus un palikusi arī bez mazbērniem, nolēma atgriezties dzimtenē. (Rutes 1:1—14.)

Pa ceļam uz Izraēlu Naomija pārliecināja Orpu atgriezties atpakaļ pie savas tautas. Pēc tam Naomija teica Rutei: ”Lūk, tava svaine ir atgriezusies pie savas tautas un pie saviem dieviem, seko arī tu savai svainei.” Taču Rute atteica: ”Nespied mani tevi atstāt.., jo kurp tu iesi, es iešu, ..tava tauta būs mana tauta, un tavs Dievs būs mans Dievs. Kur tu mirsi, es miršu, un tur es gribu būt arī aprakta.” (Rutes 1:15—17.) Tā abas trūcīgās atraitnes ieradās Betlēmē. Rutes mīlestības pilnās rūpes par vīramāti atstāja lielu iespaidu uz cilvēkiem, un viņi teica par Ruti, ka tā Naomijai ir ”labāka par septiņiem dēliem”. Citi sauca Ruti par ”godīgu sievieti”. (Rutes 3:11; 4:15.)

Kad Betlēmē sākās miežu pļauja, Rute teica Naomijai: ”Es iešu tīrumā lasīt vārpas tā aizmugurē, kā acīs es atradīšu labvēlību.” (Rutes 2:2.)

Viņai gadījās nokļūt tīrumā, kas piederēja Boāsam, Rutes vīratēva Ēlimeleha radiniekam. Viņa palūdza pļāvēju uzraugam atļauju uzlasīt vārpas. Pamanījis, cik cītīgi Rute strādā, uzraugs teica par viņu Boāsam atzinīgus vārdus. (Rutes 1:22—2:7.)

Aizstāvis un labvēlis

Boāss, uzticīgs Jehovas kalpotājs, katru rītu sveicināja savus pļāvējus ar vārdiem: ”Tas Kungs lai ir ar jums!”, un tie viņam atbildēja: ”Tas Kungs lai tevi svētī!” (Rutes 2:4.) Ievērojis Rutes centību un uzzinājis par viņas uzticību Naomijai, Boāss gādāja, lai Rutei būtu īpaši labvēlīgi darba apstākļi. Viņš teica: ”Neej lasīt vārpas cita tīrumā un neej arī prom no šejienes, bet turies pie manām kalponēm. [..] Es esmu piekodinājis puišiem tevi neaiztikt. Un kad tu esi izslāpusi, ej pie traukiem un dzer no tā, ko puiši ir smēluši.” (Rutes 2:8, 9.)

Rute noliecās līdz zemei un sacīja: ”Kā es esmu atradusi labvēlību tavās acīs..? Es taču esmu svešiniece?” Boāss viņai atbildēja: ”Man ir atstāstīts jo sīki viss, ko tu esi laba darījusi savai vīra mātei pēc viņas vīra nāves un ka tu esi atstājusi savu tēvu un savu māti un savu dzimto zemi un esi gājusi pie tautas, ko iepriekš neesi pazinusi. Tas Kungs lai atmaksā tev tavu labo darbu, un tava alga lai ir pilnīga no Viņa.” (Rutes 2:10—12.)

Boāss nevis centās iekarot Rutes simpātijas, bet izteica viņai neviltotu uzslavu. Būdama no sirds pazemīga, Rute pateicās Boāsam par laipnajiem un mierinošajiem vārdiem. Viņa uzskatīja, ka nav pelnījusi šādu labvēlību, un turpināja strādāt vēl cītīgāk. Vēlāk, kad pienāca launaga laiks, Boāss uzaicināja Ruti: ”Nāc šurp un ēd un mērc savu kumosu skābumā.” Rute paēda pati un atlicināja ēdienu arī Naomijai. (Rutes 2:14.)

Vakarā Rute atgriezās mājās pie Naomijas, līdzi nesdama apmēram vienu ēfu jeb 22 litrus miežu, ko bija salasījusi pa dienu, un ēdienu, ko bija pataupījusi vīramātei. (Rutes 2:15—18.) Nopriecājusies, ka Rute ir pārnesusi mājās tik daudz, Naomija jautāja: ”Kur tu šodien lasīji vārpas..? Svētīts lai ir tas, kas tevi ir uzlūkojis!” Kad Naomija uzzināja, ka Rute ir strādājusi Boāsa tīrumā, viņa sacīja: ”Lai viņš ir tā Kunga svētīts, kuŗa mīlestība nav atstājusi dzīvos un mirušos! ..Tas vīrs ir mūsu tuvinieks, viens no mūsu radiem.” (Rutes 2:19, 20.)

Mājvieta Rutei

Naomija ļoti vēlējās, lai vedeklai būtu ģimene, tāpēc viņa izmantoja iespēju prasīt, lai Boāss rīkojas tā, kā saskaņā ar bauslību bija jārīkojas tuvākajam radiniekam jeb izpircējam. (3. Mozus 25:25; 5. Mozus 25:5, 6.) Naomija izklāstīja Rutei iedarbīgu, pat savā ziņā pārsteidzošu rīcības plānu, kura mērķis bija piesaistīt Boāsa uzmanību. Sagatavojusies un saņēmusi labus padomus, Rute tumsas aizsegā devās uz Boāsa piedarbu. Kamēr Boāss gulēja, Rute atsedza viņa kājas un gaidīja, kad viņš pamodīsies. (Rutes 3:1—7.)

Kad Boāss pamodās, Rutes simboliskā rīcība noteikti palīdzēja viņam saprast, cik svarīgs ir Rutes lūgums, lai viņš ”izplestu savus spārnus pāri savai kalponei”. Ar savu rīcību Rute atgādināja šim padzīvojušajam vīram no Jūdas cilts par izpircēja pienākumu, kas viņam bija jāizpilda, jo Boāss bija Rutes mirušā vīra Mahlona radinieks. (Rutes 3:9.)

Boāss nebija gaidījis, ka Rute pie viņa ieradīsies naktī, taču, spriežot pēc viņa reakcijas, Rutes lūgums viņam nebija pilnīgi negaidīts. Boāss bija gatavs to izpildīt.

Iespējams, Rute izklausījās satraukta, tāpēc Boāss viņu mierināja: ”Tagad, mana meita, nebīsties: es darīšu tavā labā visu, ko vien tu prasīsi, jo visos vārtos mani ļaudis zina, ka tu esi godīga sieviete.” (Rutes 3:11.)

Kā redzams no Boāsa vārdiem, viņš ne mazākajā mērā neuzskatīja Rutes rīcību par netikumīgu: ”Esi tā Kunga svētīta, mana meita: tu esi izdarījusi šo pēdējo mīlestības darbu labāk kā pirmo.” (Rutes 3:10.) Pirmo mīlestības darbu Rute izdarīja, uzticīgi rūpēdamās par Naomiju, bet ”pēdējais mīlestības darbs” bija tas, ka, lai gan Boāss bija krietni vecāks par Ruti, viņa pašaizliedzīgi bija gatava precēties ar viņu, jo Boāss bija izpircējs. Rute bija ar mieru parūpēties, lai viņas mirušajam vīram Mahlonam un Naomijai būtu pēcnācēji.

Tuvākā radinieka atteikums

No rīta Boāss uzrunāja savu radinieku, kas Naomijai bija tuvāks radinieks nekā Boāss. Pilsētas vecaju un citu cilvēku priekšā Boāss darīja savam radiniekam zināmu, ka tam ir tiesības pirkt no Naomijas tīruma gabalu, kas bija piederējis viņas vīram Ēlimeleham. Boāss jautāja radiniekam, vai viņš pirks šo zemes gabalu. Ja ne, tad to darīs Boāss. Radinieks atbildēja, ka pirks tīrumu. (Rutes 4:1—4.)

Taču tas, ko Boāss paziņoja tālāk, pārsteidza viņa radinieku. Boāss visu liecinieku klātbūtnē teica: ”Tai dienā, kad tu pirksi to tīrumu no Naomijas rokas, tu saņemsi arī moābieti Ruti, nelaiķa sievu, lai atjaunotu nelaiķa vārdu uz viņa mantojuma.” Noraizējies, ka varētu ”sabojāt savu mantojumu”, Naomijas tuvākais radinieks atteicās no izpirkšanas tiesībām. Viņš sacīja: ”Es to nevaru pirkt.” (Rutes 4:5, 6.)

Pēc tradīcijas tam, kas atteicās būt izpircējs, vajadzēja novilkt savu kurpi un iedot to citam. Pateicis: ”Pērc tu to sev”, Boāsa radinieks novilka kurpi. Pēc tam Boāss griezās pie vecajiem un pārējiem cilvēkiem ar vārdiem: ”Šodien jūs esat liecinieki, ka es esmu nopircis no Naomijas rokas visu, kas ir piederējis Ēlimeleham, un visu, kas ir piederējis Kiljonam un Mahlonam. Es esmu saņēmis arī moābieti Ruti, Mahlona atraitni, un ņemšu to sev par sievu, lai nepārtrauktu nelaiķa vārdu uz viņa īpašuma..; jūs esat šodien liecinieki.” (Rutes 4:7—10.)

Visi, kas bija pie vārtiem, sacīja Boāsam: ”Lai tas Kungs dara to sievu, kas nāks tavā mājā, kā Rāheli un kā Leu, kas abas kopā cēla Israēlā namu. Kļūsti laimīgs un vairo bagātību Efratā un topi daudzināts Betlēmē!” (Rutes 4:11, 12.)

Saņēmis ļaužu svētību, Boāss apprecēja Ruti. Viņiem piedzima dēls Obeds, un tā Boāss un Rute kļuva par ķēniņa Dāvida, tātad arī Jēzus Kristus, priekštečiem. (Rutes 4:13—17; Mateja 1:5, 6, 16.)

”Tava alga lai ir pilnīga”

No visa, kas stāstīts par Boāsu, sākot ar viņa laipno sveicienu strādniekiem un beidzot ar to, ka viņš uzņēmās atbildību par Ēlimeleha vārda saglabāšanu, var redzēt, ka Boāss bija ļoti krietns cilvēks — apņēmīgs un godājams vīrs. Boāsam bija stipra ticība, viņš bija godīgs, savaldīgs, devīgs un labsirdīgs. Turklāt viņš bija arī tikumīgs un pilnīgi paklausīgs Jehovas norādījumiem.

Rute izcēlās ar savu mīlestību pret Jehovu, uzticīgo pieķeršanos Naomijai, kā arī ar savu čaklumu un pazemību. Nav grūti saprast, kāpēc viņa izpelnījās citu cilvēku atzinību. Rute ”neēda savu maizi slinkumā”, viņa cītīgi strādāja, lai varētu palīdzēt vīramātei. (Salamana Pamācības 31:27, 31.) Apņēmusies rūpēties par Naomiju, Rute noteikti izjuta laimi, kādu var gūt dodot. (Apustuļu darbi 20:35; 1. Timotejam 5:4, 8.)

Rutes grāmatā ir stāstīts par ievērības cienīgiem cilvēkiem. Jehova pieminēja Naomiju, un Rutes ”alga [bija] pilnīga” — viņa kļuva par Jēzus Kristus priekšteci, savukārt Boāss tika svētīts ar brīnišķīgu sievu. Šie cilvēki mums ir rādījuši labu ticības paraugu.

[Papildmateriāls 26. lpp.]

Cerības stars

Tie, kas jūtas nomākti, jo laiki šķiet ļoti grūti, stāstā par Ruti var atrast cerības staru. Var teikt, ka Rutes grāmata savā ziņā ir svarīgs pēcvārds Soģu grāmatai. Tajā ir stāstīts, kā Jehova, rūpēdamies par to, lai nākotnē Dieva tautai būtu ķēniņš, izmantoja pazemīgu sveštautieti, atraitni no Moāba zemes. Rutes izcilā ticība mirdz kā gaismas stars uz Soģu grāmatā aprakstīto drūmo laiku fona.

Lai cik grūti laiki būtu jāpiedzīvo, stāsts par Ruti stiprina mūsu pārliecību, ka Dievs vienmēr rūpējas par savu tautu un īsteno savus nodomus.