Dzīvesstāsts

Jehova vienmēr atalgo viņam uzticīgos

PASTĀSTĪJIS VERNONS DANKŪMS

Biju pabeidzis vēlās vakariņas, un, kā parasti, aizkūpināju cigareti. Tad pajautāju sievai: ”Nu, ko interesantu dzirdēji šovakar sapulcē?”

AILĪNA ieturēja pauzi un sacīja: ”Tika nolasīta vēstule, kurā bija paziņots, kādiem brāļiem tiek uzticēti jauni pienākumi, un nosauca arī tevi. Tev būs jārūpējas par skaņu aparatūru zālē. Pēdējais teikums vēstulē skanēja šādi: ”Ja kāds no ieceltajiem brāļiem smēķē, viņam jāuzraksta biedrībai, ka viņš nevar pildīt jauno uzdevumu.””a Es novilku: ”Tā-ā,” — un tad apņēmīgi sacīju: ”Labi!”

Es sakodu zobus un nospiedu cigareti pelnu traukā. ”Es nezinu, kāpēc tam esmu izraudzīts tieši es. Bet es nekad ne no viena uzdevuma neesmu atteicies, un nedarīšu to arī turpmāk.” Es apņēmos vairs nesmēķēt. Šis lēmums ļoti iespaidoja manu kristieša un mūziķa dzīvi. Es vēlētos pastāstīt par tiem notikumiem, kas mani pamudināja pieņemt šādu lēmumu.

Bērnība

Es piedzimu 1914. gada 21. septembrī Toronto (Kanāda). Mani vecāki — Vernons un Laila — bija strādīgi cilvēki, kas ar mīlestību gādāja par četriem dēliem un divām meitām. Es biju vecākais, un pēc manis pasaulē nāca Jorks, Orlando, Duglass, Ailīna un Korala. Kad man bija deviņi gadi, māte man iedeva vijoli un iekārtoja mani Herisa mūzikas skolā. Tie bija diezgan grūti laiki, bet māte un tēvs vienmēr atrada iespēju samaksāt gan par ceļu, gan mūzikas stundām. Vēlāk Toronto Karaliskajā konservatorijā es mācījos mūzikas teoriju un harmoniju, bet 12 gadu vecumā piedalījos pilsētas jauno mūziķu konkursā, kas notika pilsētas centrā izvietotajā slavenajā Mesija zālē. Šajā konkursā es uzvarēju, un man uzdāvināja labu vijoli krokodilādas futrālī.

Ar laiku es iemācījos spēlēt arī klavieres un kontrabasu. Kopā ar mūziķu grupu es piektdienu un sestdienu vakaros bieži spēlēju nelielās viesībās un studentu korporāciju deju vakaros. Tieši vienā no šādiem deju vakariem es satiku Ailīnu. Mācīdamies vidusskolas pēdējā klasē, es spēlēju vairāku pilsētas orķestru sastāvā. Pēc skolas beigšanas mani uzaicināja spēlēt Ferdī Maurija orķestrī — tas bija labs darbs, kas līdz pat 1943. gadam man deva pastāvīgus ienākumus.

Iepazīstu Jehovu

Mani vecāki uzzināja Bībeles patiesību tieši pirms Pirmā pasaules kara, tēvs toreiz Toronto centrā strādāja par kāda veikala skatlogu noformētāju. Bufetē viņš bieži klausījās divu citu darbinieku, Bībeles pētnieku (tā toreiz sauca Jehovas lieciniekus), sarunās un vakarā, atnācis mājās, dzirdēto stāstīja mātei. Pēc vairākiem gadiem, 1927. gadā, Bībeles pētnieki Toronto sarīkoja lielu kopsanāksmi Kanādas Nacionālā izstāžu parka stadionā. Mūsu mājā, kas atradās tikai divus kvartālus no parka rietumu ieejas, uz kopsanāksmes laiku apmetās 25 cilvēki no ASV Ohaio štata.

Pēc tam viena no Bībeles pētniecēm — Eida Bleco — bieži apmeklēja māti un atstāja jaunāko literatūru. Kādu dienu viņa sacīja: ”Dankūma kundze, es jau kādu laiku jums esmu devusi žurnālus. Vai jūs kaut ko esat izlasījusi?” Lai gan māte bija aizņemta ar sešu bērnu audzināšanu, viņa sāka lasīt iedotos žurnālus, un pēc tam nekad vairs tos nav atstājusi nelasītus. Tomēr es tiem pievērsu maz uzmanības. Man bija jābeidz skola, un es biju dziļi aizrāvies ar mūziku.

1935. gada jūnijā mēs ar Ailīnu apprecējāmies anglikāņu baznīcā. 13 gadu vecumā es biju izstājies no Apvienotās baznīcas, bet pēc tam nebiju pieslējies nevienai citai ticībai. Tāpēc laulības apliecībā es parakstījos kā Jehovas liecinieks, kaut gan toreiz vēl nebiju Jehovas liecinieks.

Mēs sapņojām par bērniem un gribējām kļūt par labiem vecākiem, tāpēc sākām kopā lasīt Jauno Derību. Par spīti labajiem nodomiem, kaut kas mūs vienmēr iztraucēja. Pēc kāda laika atkal ķērāmies pie Jaunās Derības, bet atkal no kopīgās lasīšanas nekas nesanāca. 1935. gada Ziemassvētkos dāvanā saņēmām grāmatu Dieva kokle. Ailīna sacīja: ”Oho! Tava māte gan ir atsūtījusi savādu Ziemassvētku dāvanu!” Tomēr, kad es aizgāju uz darbu, viņa sāka to lasīt, un viņai tā iepatikās. Kādu laiku es par to nekā nezināju. Bet mūsu sapnis audzināt bērnus nepiepildījās. Meitiņa, kas piedzima 1937. gada 1. februārī, ļoti drīz nomira. Mūsu bēdas bija neizsakāmas.

Tajā laikā mani ģimenes locekļi jau aktīvi sludināja Valstību, un es uzzināju, ka tikai tēvam vēl nebija izdevies atrast nevienu cilvēku, kas vēlētos pasūtīt žurnālu Mierinājums (tagad Atmostieties!). Šādu mērķi tomēnes centās sasniegt visi sludinātāji. Lai gan es nebiju lasījis nevienu no biedrības izdevumiem, man kļuva žēl tēva, un es sacīju: ”Labi, tēti, es abonēšu šo žurnālu, tad tu būsi sasniedzis to pašu, ko visi.” Pienāca vasara, un mans orķestris aizbrauca no pilsētas, lai spēlētu kādā kūrortā. Arī tur žurnāls Mierinājums pienāca man pa pastu. Iestājās rudens, un orķestris atkal spēlēja Toronto. Visās vietās, kur mēs bijām apmetušies, pienāca žurnāli, bet es nevienu no tiem pat neizņēmu no iepakojuma.

Vienā no Ziemassvētku brīvdienām es paskatījos uz sakrājušos žurnālu kaudzīti un nodomāju: ja esmu par tiem samaksājis, vismaz daži man jāizlasa, lai uzzinātu, kas tur rakstīts. Pirmais žurnāls, ko atvēru, mani pārsteidza. Šajā numurā tika atmaskotas tā laika politiskās intrigas un korupcija. Es sāku stāstīt pārējiem mūziķiem to, ko biju izlasījis. Taču viņi apšaubīja manis teikto, un nu man bija jālasa vairāk, lai varētu sevi aizstāvēt. Pats to neapzinādamies, es biju sācis liecināt par Jehovu. Kopš tā laika es regulāri lasu brīnišķīgās, uz Bībeli balstītās publikācijas, ko sagatavo ”uzticīgais un gudrais kalps”. (Mateja 24:45.)

Darba dienās biju ļoti aizņemts, bet drīz vien mēs ar Ailīnu sākām apmeklēt sapulces svētdienās. 1938. gadā kādu svētdienu sapulcē ar mums laipni sasveicinājās divas pavecas māsas un viena no viņām teica: ”Jaunais brāli, vai tu jau esi nostājies Jehovas pusē? Zini, Harmagedons jau ir pie durvīm!” Es zināju, ka Jehova ir vienīgais patiesais Dievs, un biju pārliecināts, ka tā ir viņa organizācija. Es vēlējos tai piederēt, tāpēc 1938. gada 15. oktobrī kristījos. Pēc kāda pusgada kristījās arī Ailīna. Ar prieku varu pavēstīt, ka visi manas ģimenes locekļi kļuva par kristītiem Jehovas kalpotājiem.

Es biju sajūsmināts, ka varēju būt Dieva tautas vidū! Pavisam drīz šo cilvēku vidū es jutos pilnīgi brīvi. Kad nevarēju būt klāt sapulcē, es vienmēr vēlējos uzzināt, kas interesants tajā bija stāstīts. Raksta sākumā pieminētais vakars bija pavērsiena punkts manā kalpošanā Jehovam.

Lielas pārmaiņas

Ar 1943. gada 1. maiju mūsu dzīvē sākās jauns posms. 1942. gada septembrī ASV, Klīvlendā (Ohaio), mēs bijām apmeklējuši savu pirmo lielo kopsanāksmi, kuras nosaukums bija ”Jaunā pasaule”. Plosījās briesmīgais pasaules karš, tā gals vēl nebija redzams, bet toreizējais Sargtorņa biedrības prezidents brālis Nors uzstājās ar aizraujošu publisko runu ”Vai miers var būt pastāvīgs?”. Mēs labi atceramies, kā viņš, balstīdamies uz Atklāsmes grāmatas 17. nodaļu, uzsvēra, ka šim karam sekos miera periods, kad notiks plaša sludināšana.

Visvairāk mūs iespaidoja brāļa Nora nedaudz iepriekš teiktā runa ”Jefta un viņa solījums”. Tajā izskanēja aicinājums pieteikties par pionieriem. Mēs ar Ailīnu saskatījāmies un abi (kopā ar daudziem citiem) skaļi atbildējām: ”Mēs to vēlamies!” Mēs nekavējoties ieplānojām sākt šo svarīgo darbu.

No 1940. gada 4. jūlija Kanādā Jehovas liecinieku darbība bija aizliegta. Kad mēs 1943. gada 1. maijā sākām kalpot par pionieriem, joprojām nebija atļauts publiski stāstīt par Jehovu un piedāvāt cilvēkiem biedrības literatūru. Kristīgo kalpošanu mēs veicām, nesdami līdzi tikai savu Bībeli — izdevumu King James Version. Pāris dienas pēc tam, kad bijām nonākuši Perīsaundā (Ontārio), kur bijām norīkoti kalpot par pionieriem, biedrības filiāle atsūtīja mums palīgā pieredzējušu pionieri Stjuartu Mennu. Tas bija lieliski! Brālis Menns bija ļoti patīkams, smaidīgs cilvēks, un mēs daudz ko iemācījāmies no viņa. Tas patiešām bija jauks laiks. Mēs vadījām vairākas Bībeles nodarbības, kad biedrība mūs pārcēla uz Hamiltonas pilsētu. Neilgi pēc tam mani iesauca karadienestā, lai gan jau biju pārsniedzis iesaucamo vecumu. Es atteicos dienēt armijā, un tāpēc 1943. gada 31. decembrī mani apcietināja. Kad tika nokārtotas tiesas formalitātes, mani nosūtīja uz alternatīvā dienesta nometni, kur es paliku līdz 1945. gada augustam.

Tūlīt pēc manas atbrīvošanas mēs ar Ailīnu tikām norīkoti kalpot par pionieriem Kornvolā (Ontārio). Drīz vien biedrības juridiskā nodaļa mūs nosūtīja uz Kvebeku, kur mums bija jākārto darīšanas ar miertiesām. Toreiz Kvebekā pie varas bija Diplesī un Jehovas liecinieki tika sīvi vajāti. Katru nedēļu es devos uz četrām dažādām tiesām, lai palīdzētu brāļiem. Tas bija interesants laiks, kad tika stiprināta mūsu ticība.

1946. gadā mēs atkal Klīvlendā apmeklējām kopsanāksmi. Pēc tam es kalpoju par rajona un apgabala pārraugu, un šajā darbā mēs ar sievu izbraukājām Kanādu krustu šķērsu. Pārmaiņas mūsu dzīvē notika ļoti strauji. Jau 1948. gadā mūs uzaicināja mācīties Sargtorņa Bībeles Gileādas skolā un mūs iekļāva 11. grupā. Pasniedzēju vidū bija brālis Alberts Šrēders un Meksvels Frends, un mūsu grupā bija 108 cilvēki, no kuriem 40 bija svaidītie. Būdami kopā ar tik daudziem ilggadējiem Jehovas kalpiem, mēs ļoti daudz ko guvām.

Kādu dienu pie mums no Bruklinas atbrauca brālis Nors. Savā runā viņš 25 cilvēkus aicināja mācīties japāņu valodu. Pieteicās visi 108! Biedrības prezidentam pašam bija jāizvēlas tie, kam tiks mācīta japāņu valoda. Man šķiet, šo izvēli vadīja Jehova, jo to apliecināja vēlākie notikumi. Daudzi no izraudzītajiem divdesmit pieciem, kam tika piešķirta priekšrocība uzsākt sludināšanu Japānā, joprojām atrodas turpat, kur bija norīkoti, — tiesa, viņi ir jau krietni gados, tomēr joprojām kalpo Japānā. Dažiem, piemēram, Loidam un Melbai Berijiem, vēlāk tika uzticēti citi pienākumi. Loids tika iecelts par Vadošās padomes locekli, un tur viņš kalpoja līdz pat savai nāvei — viņš nomira pagājušajā gadā. Mēs ar visiem šiem uzticīgajiem kalpotājiem priecājamies par Jehovas dotajām svētībām.

Pienāca izlaiduma diena, un mūs norīkoja kalpot Jamaikā. Taču Kvebekā nebija pabeigtas vairākas tiesas prāvas, tāpēc mums lika atgriezties Kanādā.

Atkal mūzika!

Kaut arī es pioniera kalpošanas dēļ biju atstājis nodarbošanos ar mūziku, šķita, ka mūzika nebija atstājusi mani. Nākamajā gadā Toronto ieradās biedrības prezidents Neitans Nors un viņa sekretārs Miltons Henšels un stadionā Maple Leaf Gardens notika kopsanāksme. Visus aizrāva brāļa Nora publiskā runa ”Noliktais laiks ir tuvāk, nekā jūs domājat!”. Mani pirmo reizi uzaicināja kopsanāksmē diriģēt orķestri. Mēs aranžējām dažas visu iemīļotas dziesmas no Valstības kalpošanas dziesmu grāmatas (1944. gada izdevums), pārveidojot tās par valšiem. Šķita, ka brāļiem patika. Kad kopsanāksmes sestdienas programma bija beigusies, mēs gatavojāmies svētdienai. Mēģinājuma laikā es pamanīju, ka pāri stadionam uz mūsu pusi nāk brālis Henšels, un ar žestu lūdzu orķestri pārtraukt spēlēt. Es pagājos viņam pretī, un, kad bijām sasveicinājušies, viņš jautāja: ”Cik daudz mūziķu ir jūsu orķestrī?” ”Kad klāt ir visi, tad kopā esam 35,” es atbildēju. ”Nākamajā vasarā Ņujorkā varēsiet diriģēt divreiz lielāku orķestri,” viņš noteica.

Taču vasara vēl nebija pienākusi, kad mani jau uzaicināja uz Bruklinu. Dažādu apstākļu dēļ Ailīna no sākuma nevarēja braukt man līdzi. Jaunā ēka Kolumbijahaitsā 124 vēl nebija gatava, tāpēc es dzīvoju vecajā ēkā vienā mazā istabā kopā ar diviem svaidītajiem brāļiem — brāli Peinu, kas bija jau krietni gados, un Karlu Kleinu. Nevienu no viņiem agrāk es nebiju pazinis. Vai šajā istabiņā bija šauri? Jā, protams. Tomēr mēs ļoti labi satikām. Vecākie brāļi bija ļoti pacietīgi. Es tikai centos viņus netraucēt! Varēja lieliski redzēt, ko spēj sasniegt Dieva gars. Esmu patiešām priecīgs, ka iepazinos ar brāli Kleinu un man bija izdevība kopā ar viņu strādāt. Viņš vienmēr bija sirsnīgs un izpalīdzīgs. Mēs labi sastrādājāmies, un nu jau vairāk nekā 50 gadu esam tuvi draugi.

Man bija priekšrocība piedalīties orķestra priekšnesumos kopsanāksmēs, kas 1950., 1953., 1955. un 1958. gadā notika Ņujorkā, stadionā Yankee, kā arī 1963. gadā kopā ar Elu Kevelinu diriģēt orķestri kopsanāksmē, kas notika Kalifornijā, Pasadīnā, Rose Bowl stadionā. 1953. gada kopsanāksmē Yankee stadionā svētdien pirms publiskās runas skanēja mūzika. Ērihs Frosts pieteica soprānu Editi Šemjoniku (vēlāk Veigandu), kas mūsu orķestra pavadījumā nodziedāja viņa dziesmu ”Uz priekšu, liecinieki!”. Pēc tam pirmo reizi dzirdējām mūsu afrikāņu brāļu skanīgās, sulīgās balsis, un mūs pārņēma liels saviļņojums. Misionārs Harijs Arnots no Ziemeļrodēzijas (tagad Zambija) bija atvedis dziesmu ierakstus, un skaņas piepildīja visu stadionu.

Tiek ierakstīta mūzika 1966. gadā izdotajai dziesmu grāmatai

Vai jūs atceraties sārtos vinila vākos iesieto dziesmu grāmatu ”Singing and Accompanying Yourselves With Music in Your Hearts”? Kad tās sagatavošana jau gāja uz beigām, brālis Nors sacīja: ”Mēs ierakstīsim pavadījumu. Būtu labi izveidot mazu orķestri: kādas dažas vijoles un pāris flautu.” Tad viņš ar humoru piebilda: ”Tikai, lūdzu, bez taurēšanas!” Ierakstu bija paredzēts veikt Bēteles Valstības zālē, bet mēs nedaudz bažījāmies. Kailās sienas, flīžu grīda un metāla saliekamie krēsli taču atbalsos skaņu! Kas mums varētu palīdzēt atrisināt šo problēmu? Kāds ieteica: ”Toms Mičels! Viņš strādā ABC studijā.” Mēs sazinājāmies ar brāli Mičelu, kas labprāt piekrita mums palīdzēt.

Pienāca sestdiena, kad bija jāsāk ierakstīt mūzika, un, kamēr mūziķi iepazinās cits ar citu, es ievēroju, ka vienam no viņiem bija trombona futrālis. Atcerējos, ka brālis Nors bija teicis: ”Tikai, lūdzu, bez taurēšanas!” Ko nu lai es daru? Es skatījos, kā brālis izņēma no futrāļa trombonu, piestiprināja kulisi un sāka iesildīties. Tas bija Toms Mičels, un pirmās skaņas, ko viņš izvilināja no trombona, bija brīnumskaistas. Viņa trombons skanēja kā vijole! Es nodomāju: ”Šim brālim ir jāpaliek.” Brālis Nors nekad netika iebildis.

Šajā orķestrī bija labi mūziķi, kas bija arī mīloši brāļi un māsas. Nebija tādu, kas gribētu sevi izcelt. Mūsu darbs bija saspringts, bet neviens nežēlojās. Kad ieraksts bija pabeigts un mums bija jāšķiras, daudziem bija asaras acīs. Mūsu starpā joprojām palikušas ciešas attiecības. Ikviens šo darbu uzskatīja par lielu priekšrocību, un ar Jehovas palīdzību mums izdevās visu labi paveikt.

Papildu priekšrocības kalpošanā

Kaut arī ir pagājis jau tik daudz gadu, es joprojām esmu pilnas slodzes kalpotājs. 28 gadus esmu bijis rajona un apgabala pārraugs — tie patiešām bija jauki gadi. Pēc tam Ontārio provincē, Norvalā, es piecus gadus pārraudzīju kopsanāksmju namu. Mēs ar Ailīnu bijām ļoti aizņemti, jo katru nedēļas nogali notika kāda rajona kopsanāksme, kā arī notika apgabala kopsanāksmes svešvalodās. 1979./80. gadā kopsanāksmju namā arhitekti un inženieri projektēja jauno biedrības filiāli, kas tika uzbūvēta Heltonhilsā. Pēc tam sekoja cits darbs, kas bija saistīts ar mūziku, — to es veicu Bruklinā no 1982. gada līdz 1984. gadam.

Mana mīļā sieva nomira 1994. gada 17. jūnijā — tikai septiņas dienas pēc mūsu kāzu 59. gadadienas. Mēs bijām pavadījuši kopā pionieru kalpošanā 51 gadu.

Pārdomājot visu dzīvē pieredzēto, es atceros, cik vērtīgu vadību man dzīvē ir devusi Bībele. Dažreiz es paņemu Ailīnas Bībeli un šķirstu, lai redzētu, kas bija aizkustinājis viņas sirdi — viņa bija pasvītrojusi veselus pantus, atsevišķas frāzes vai vārdus. Arī man daži Bībeles panti ir īpaši nozīmīgi. Viens no tiem ir 137. psalms, kur rakstīta šāda brīnišķīga lūgšana Jehovam: ”Lai es vairs nekad nevarētu spēlēt arfu, ja es aizmirstu tevi, Jeruzāleme! Lai es vairs nekad nedziedātu, ja aizmirstu tevi, ja es neuzskatītu tevi par savu lielāko prieku!” (Psalms 137:5, 6, Today’s English Version.) Kaut arī man ļoti patīk mūzika, vislielāko prieku es gūstu, uzticīgi kalpojot Jehovam, kas mani ir atalgojis, dodams bagātu, gandarījuma pilnu mūžu.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 28. lpp.]

Mēs ar Ailīnu 1947. gadā

[Attēls 30. lpp.]

Tiek veikts mūzikas ieraksts