Kāpēc zeļ vandalisms

”ES NEKO negribu teikt.” Šie vārdi milzīgiem burtiem bija uzrakstīti uz kādas nesen nokrāsotas sienas vienā no skaistajiem Sanpaulu rajoniem. Bija noticis kārtējais vandalisma akts. Un uzraksti uz sienām ir tikai viens no daudzajiem vandalisma veidiem.

Iedomājieties, ka bezatbildīgi jaunieši ir sadauzījuši jūsu jauno automobili. Bet varbūt jūs redzat, ka ir sabojāts vai iznīcināts sabiedriskais īpašums. Kāpēc cilvēki tā rīkojas? Arī jūs droši vien ir nodarbinājis jautājums, kāpēc arvien biežāk ir redzama cilvēku necieņa pret citu īpašumu. Daudzās pasaules zemēs huligāniem sevišķi ir iepaticies bojāt telefona kabīnes. Bez ievērības nepaliek arī vilcieni, autobusi un citi sabiedriskā transporta līdzekļi. Šķiet, ka šiem jauniešiem viss ir vienaldzīgs. Bet kas izraisa vandalismu, kura sekas mēs redzam un izjūtam diezgan bieži?

Markua, kādu jaunekli no Riodežaneiro, tā sadusmoja vietējās futbola komandas zaudējums, ka viņš apmētāja akmeņiem autobusu, kurš bija pilns ar pretinieku komandas līdzjutējiem. Savukārt Klauss meta akmeņus māju logos tāpēc, ka bija dusmīgs par sliktajām sekmēm mācībās. Tiesa gan, viņa sajūsma par savu rīcību drīz vien noplaka, jo tēvam bija jāatlīdzina nodarītais zaudējums. Kāds jaunietis, vārdā Ērvins, mācījās un strādāja. Ērvins un viņa draugi tika uzskatīti par kārtīgiem jauniešiem. Bet viņi izklaidējās, postīdami rajonu, kurā dzīvoja, un Ērvina vecāki to nemaz nezināja. Valters bija bārenis, kura vienīgās mājas bija Sanpaulu ielas. Viņa labākie draugi bija trakulīgi jaunieši, ar kuriem kopā viņš demolēja pilsētas ielas un apguva tuvcīņas paņēmienus. Minētie piemēri rada nelielu priekšstatu par tiem, kas nodarbojas ar vandalismu, un palīdz saprast, ka vandalismam ir ļoti dažādi cēloņi.

”Vandalisma akts var būt atriebības vai politiska viedokļa izpausme. Gan jaunieši, gan pieaugušie reizēm izdara šo noziegumu ”izklaides” pēc,” teikts The World Book Encyclopedia. Bet šāda rīcība nekādi nav saucama par draiskulīgu izklaidi, jo tā nodara daudz posta, reizēm pat maksā cilvēka dzīvību. Piemēram, reiz kāds pulciņš jauniešu, kam gribējās ”uzjautrināties”, ieraudzīja guļošu vīrieti, aplēja viņu ar viegli uzliesmojošu šķidrumu un aizdedzināja viņu. Šis vīrietis, pēc tautības indiānis, vēlāk slimnīcā nomira. Pēc šī gadījuma kādā laikrakstā bija runāts par jauniešu viedokli: ”Viņi esot domājuši, ka neviens par to neinteresēsies, jo iepriekš vairāki ubagi bija sadedzināti uz ielas, un neviens par to netika aizturēts.” Ne vienmēr huligāniskas rīcības sekas ir cilvēku upuri, taču tā vienmēr ir saistīta ar materiāliem zaudējumiem un ciešanām. Vai vandalismu ir iespējams apkarot? Varbūt to var likvidēt?

Kas var likvidēt vandalismu?

Varbūt vandalismu var ierobežot policija un izglītības darbinieki? Viena no problēmām ir tā, ka varas iestādes ir aizņemtas cīņā ar tādiem nopietniem noziegumiem kā narkotiku kontrabanda un slepkavības, tāpēc nespēj veltīt daudz uzmanības ”nevainīgākiem pārkāpumiem”. Kāds policijas virsnieks izteicās, ka tad, kad jauniešiem rodas nepatikšanas, vecāki bieži ”vaino sava bērna draugus, skolu vai policiju par to, ka viņš ir pieķerts kādā pārkāpumā”. Izglītības darbinieki un likumu sargājošās iestādes var mazināt vandalisma gadījumu skaitu, taču ir grūti kaut ko panākt, ja nemainās vecāku attieksme. Kāda nepilngadīgo lietu inspektore atzīst, ka problēmas pamatā ir ”garlaicība un izdevīgs gadījums”. Viņa norāda, ka bērni ”vēlu vakarā atrodas uz ielas un viņiem nav ko darīt. Acīmredzot neviens viņus nepieskata, jo vai gan citādi viņi atrastos uz ielas?”

Ar vandalismu, kas daudzviet ir ļoti nopietna problēma, tomēr ir iespējams sekmīgi cīnīties. Raksta sākumā minētie jaunieši spēja izmainīties, un tagad viņu dzīvē vairs nav ne miņas no kādreizējās izaicinošās uzvedības. Kāpēc viņi mainīja savu dzīvesveidu? Un vai varētu būt, ka vandalismu ir iespējams ne tikai ierobežot, bet arī pilnībā likvidēt? Atbildes uz šiem jautājumiem jūs varat izlasīt nākamajā rakstā.

[Zemsvītras piezīme]