Eunika un Loida — priekšzīmīgas audzinātājas

Mēs, Jehovas kalpotāji, apzināmies, ka mums ir svarīgs pienākums rūpēties par savu bērnu reliģisko audzināšanu. Taču pat vislabvēlīgākajos apstākļos šī pienākuma pildīšana var būt saistīta ar dažādām grūtībām. Vēl grūtāk ir tiem vecākiem, kas audzina bērnus reliģiski dalītā ģimenē. Taču šāda situācija nav nekas jauns. Svētajos rakstos ir stāstīts par kādu māti, kura dzīvoja mūsu ēras pirmajā gadsimtā un kuras apstākļi bija līdzīgi.

Šī sieviete, vārdā Eunika, ar savu ģimeni dzīvoja Listrā — pilsētā, kas atradās Likaonijas apgabalā Mazāzijas centrālās daļas dienvidos. Listra bija maza, diezgan nenozīmīga provinces pilsētiņa. Tā bija romiešu kolonija, saukta Jūlija Fēliksa Gemina Lustra, ko bija nodibinājis Augusts Cēzars, lai apkarotu bandītismu tajā apkārtnē. Ebrejiete Eunika bija kristiete, viņa dzīvoja kopā ar savu vīru, kas bija grieķis, dēlu Timoteju un māti Loidu, un viņu ģimene bija reliģiski dalīta. (Apustuļu darbi 16:1—3.)

Pēc visa spriežot, Listrā dzīvoja maz ebreju, jo Bībelē nav minēts, ka šajā pilsētā būtu bijusi sinagoga, taču 30 kilometru attālajā Ikonijā gan bija ebreji. (Apustuļu darbi 14:19.) Tāpēc Eunikai acīmredzot nebija viegli dzīvot saskaņā ar savu ticību. Fakts, ka Timotejs pēc piedzimšanas nebija apgraizīts, dažus zinātniekus ir uzvedinājis uz domu, ka Eunikas vīrs to nebija pieļāvis.

Taču Eunika nebija viena savos uzskatos. Timotejam, kā šķiet, ”svētos rakstus” mācīja gan māte, gan mātesmāte Loida.a Apustulis Pāvils mudināja Timoteju: ”Paliec mācībās, ko esi mācījies un par ko esi pārliecinājies [”tiki pārliecināts ticēt”, NW]; jo tu zini, kas tev to ir mācījuši, un ka tu no mazām dienām zini svētos rakstus, kas spēj padarīt tevi gudru, ka tu iegūsti pestīšanu ticībā, kas sakņojas Kristū Jēzū.” (2. Timotejam 3:14, 15.)

Audzināšana ”no mazām dienām”

Kad Pāvils teica, ka Timotejam ’svētie raksti’ ir mācīti ”no mazām dienām”, viņš acīmredzot domāja par agru bērnību. Viņš lietoja grieķu valodas vārdu (brefos), kas parasti tiek attiecināts uz jaundzimušo. (Salīdzināt Lūkas 2:12, 16.) Tātad Eunika Dieva uzticēto pienākumu uztvēra nopietni — neatliekot audzināšanu uz vēlāku laiku, viņa mācīja Timoteju, lai dēls izaugtu par uzticīgu Dieva kalpotāju. (5. Mozus 6:6—9; Salamana Pamācības 1:8.)

Timotejs bija ”pārliecināts ticēt” Svēto rakstu patiesībām. Kā teikts kādā grieķu valodas leksikonā, vārds, ko šajā pantā lietoja Pāvils, nozīmē ’neatlaidīgi pārliecināt; pierādīt’. Nav šaubu, ka bija nepieciešams daudz laika un pūļu, lai palīdzētu Timotejam izveidot stingru pārliecību, spriest saskaņā ar Dieva Rakstiem un ticēt tiem. Tāpēc droši vien gan Eunika, gan Loida cītīgi mācīja Timotejam Svētos rakstus. Un kādu gan atalgojumu saņēma šīs dievbijīgās sievietes! Pāvils varēja rakstīt par Timoteju: ”Pieminu tavu neliekuļoto ticību, kas papriekš mita tavā vecajā mātē Loidā un tavā mātē Eunikā, bet — es esmu pārliecināts — mīt arī tevī.” (2. Timotejam 1:5.)

Cik gan liela nozīme Timoteja dzīvē bija Eunikai un Loidai! Rakstnieks Deivids Rīds to paskaidro šādi: ”Ja apustulis būtu uzskatījis, ka viņu ietekme bija maznozīmīga, ka vissvarīgākais bija Timoteja personiskais lēmums, viņš bez vilcināšanās to būtu atgādinājis. Taču pirmais, ko [apustulis] teica par Timoteja ticību, bija tas, ka ticība vispirms bija ”dzīva Loidā.. un Eunikā”.” Ņemot vērā, kā Pāvils raksturoja Loidas, Eunikas un Timoteja ticību, ir skaidrs, ka, mācot bērniem Svētos rakstus jau no mazotnes, vecāki un pat vecvecāki bieži vien var būtiski ietekmēt bērnu garīgumu un viņu nākotnes izredzes. Vai tāpēc ģimenes locekļiem nebūtu nopietni jāpārdomā, kā viņi pilda savu pienākumu pret Dievu un bērniem?

Iespējams, Pāvils domāja arī par atmosfēru, kādu Loida un Eunika bija radījušas savā mājā. Varētu būt, ka apustulis viesojās viņu mājā, kad pirmo reizi ieradās Listrā ap 47./48. gadu m.ē. Visticamāk, tajā laikā abas sievietes pievērsās kristietībai. (Apustuļu darbi 14:8—20.) Iespējams, tieši sirsnīgās un draudzīgās attiecības, kādas valdīja šajā namā, ietekmēja Pāvila vārdu izvēli, kad viņš runāja par Loidu kā par Timoteja ’vecomāti’. Kā paskaidro pētnieks Seslā Spīks, Pāvils lietoja grieķu valodas vārdu mammē, nevis klasisko un cieņas pilno tētē), ”ar ko bērns apliecina mīlestību” pret vecomāti, un šajā kontekstā tam piemīt ”draudzīguma un pieķeršanās nianse”.

Timotejs atstāj mājas

Kāds bija Eunikas ģimenes stāvoklis, kad Pāvils otro reizi ieradās Listrā (ap 50. g. m.ē.), nav īsti zināms. Daudzi pētnieki uzskata, ka viņa bija kļuvusi par atraitni. Lai arī kā būtu bijis, māte un vecāmāte bija izaudzinājušas Timoteju par krietnu cilvēku, tobrīd viņam varēja būt aptuveni 20 gadu. ”Brāļi Listrā un Ikonijā bija devuši par viņu labu liecību.” (Apustuļu darbi 16:2.) Timoteja sirdī acīmredzot jau bija radusies vēlēšanās sludināt labo vēsti par Valstību, jo viņš pieņēma uzaicinājumu kopā ar Pāvilu un Sīlu doties misionāru ceļojumā.

Iedomājies, kā jutās Eunika un Loida, kad Timotejs grasījās doties prom! Kad apustulis Pāvils pirmo reizi bija ieradies Listrā, viņu nomētāja ar akmeņiem tā, ka viņš gandrīz nomira, un abas sievietes to zināja. (Apustuļu darbi 14:19.) Tāpēc viņām, visticamāk, nebija viegli šķirties no jaunekļa. Iespējams, viņas raizējās, vai Timotejs ilgi būs prom un vai tas pārnāks mājās sveiks. Lai gan Timoteja māte un vecāmāte droši vien uztraucās par jaunekli, nav šaubu, ka viņas iedrošināja Timoteju pieņemt īpašo privilēģiju, kas tam ļautu lielākā mērā kalpot Jehovam.

Ko vērtīgu mēs mācāmies

Mēs varam daudz mācīties, rūpīgi pārdomājot Eunikas un Loidas piemēru. Ticība viņas mudināja mācīt Timotejam garīgās vērtības. Pieredzējušu, garīgi nobriedušu vecvecāku dievbijība var labvēlīgi ietekmēt ne tikai viņu mazbērnus, bet arī visu kristiešu draudzi. (Titam 2:3—5.) Sievietes, kurām ir neticīgs dzīvesbiedrs, pārdomājot Eunikas piemēru, var redzēt, cik svarīgi ir gādāt par bērnu garīgo audzināšanu un kādu atalgojumu viņas var saņemt. Taču, lai pildītu šo pienākumu, reizēm viņām varbūt jābūt ļoti drosmīgām — īpaši tad, ja vīrs nav labvēlīgi noskaņots pret dzīvesbiedres reliģiskajiem uzskatiem. Tāpat viņām jābūt taktiskām, jo kristīgai sievai ir jāciena vīra vadība.

Loidas un Eunikas ticība, pūles un pašaizliedzība tika atalgotas, kad viņas redzēja, kā Timotejs aug garīgi un kļūst par izcilu misionāru un pārraugu. (Filipiešiem 2:19—22.) Arī mūsdienās vecākiem ir nepieciešams laiks, pacietība un apņēmība, lai mācītu bērniem Svēto rakstu patiesības, taču atalgojums patiešām ir pūļu vērts. Daudzi jauni, priekšzīmīgi kristieši, kas ir auguši reliģiski dalītā ģimenē un kam ’no mazām dienām ir mācīti svētie raksti’, sagādā lielu prieku savam tēvam vai mātei, kas tic Dievam. Cik patiesi ir vārdi, ka ’līksmojas māte, kas dzemdējusi ar īstu dziļāko atziņu apveltītu bērnu’! (Salamana Pamācības 23:23—25.)

Apustulis Jānis par saviem garīgajiem bērniem teica: ”Lielāka prieka man nav, kā kad dzirdu, ka mani bērni dzīvo patiesībā.” (3. Jāņa 4.) Nav šaubu, ka šie vārdi izsaka daudzu vecāku jūtas, kuri ir mācījuši savus bērnus tikpat uzticīgi kā priekšzīmīgās audzinātājas Eunika un Loida.

[Zemsvītras piezīme]