Kādēļ tās lūdz piedošanu?

UZSKATS, ka baznīcām ir jānožēlo savas kļūdas un jāveic iekšējās reformas, nav nekas jauns. Reliģijas vārdnīcā Religioni e miti (”Reliģijas un mīti”) rakstīts, ka krietnums, kas, pēc daudzu domām, piemita agrīnajai baznīcai, viduslaikos ārkārtīgi piesaistīja cilvēkus un tāpēc daudzi pieprasīja izdarīt reformas.

Pēc tam kad Mārtiņš Luters bija sarāvis saites ar Romu, pāvests Adriāns VI 1523. gadā mēģināja likvidēt radušos šķelšanos, nosūtīdams Nirnbergas reihstāgam šādu vēstījumu: ”Mēs labi zinām, ka pie Svētā Krēsla daudzus gadus ir noticis tas, kas pelna vienīgi riebumu.. [..] Mums visiem spēkiem jācenšas pirmām kārtām pārveidot Romas kūriju, no kurienes, iespējams, cēlušies visi ļaunumi.” Tomēr šāda atzīšanās nespēja nedz pārvarēt shizmu, nedz novērst vispārējo pagrimumu pāvesta kūrijā.

Samērā nesenā pagātnē baznīcas tika kritizētas par klusēšanu holokausta laikā. Tika izteiktas arī apsūdzības par to, ka baznīcas nebija atturējušas savus locekļus no piedalīšanās karos. 1941. gadā, kad plosījās Otrais pasaules karš, priesteris Primo Macolāri vaicāja: ”Kāpēc Roma pietiekami asi nav reaģējusi uz katolicisma sabrukumu, kā tā ir darījusi un mēdz darīt vēl aizvien, sastopoties ar doktrīnām, kas nav tik bīstamas?” Ko priesteris uzskatīja par daudz bīstamāku? Viņš runāja par nacionālismu, kas kurina karus un kas tajā laikā bija sašķēlis visu civilizāciju.

Taču vēl pavisam nesen gadījumi, kad reliģijas pašas atzina savu vainu, bija ļoti reti. 1832. gadā Gregors XVI, atbildēdams uz dažu izteikto aicinājumu katoļu baznīcai ”atjaunoties”, sacīja: ”Neapšaubāmi ir absurdi un kaitīgi ierosināt noteiktu ”atjaunošanos”, kurai it kā jānāk par labu [baznīcas] drošībai un attīstībai, — it kā baznīcai varētu piemist kāds trūkums.” Bet kā bija ar tiem trūkumiem, ko nevarēja noliegt, jo tie bija acīm redzami? Tiem visdažādākajā veidā mēģināja rast izskaidrojumu. Piemēram, daži teologi apgalvoja, ka baznīca reizē ir gan svēta, gan grēcīga. Baznīcas institūts pats par sevi esot svēts, to Dievs esot pasargājis no kļūdām. Grēcīgi ir tās locekļi. Tāpēc, kad baznīcas vārdā tiek izdarītas zvērības, atbildība par to būtu jāuzņemas nevis pašam institūtam, bet atsevišķiem baznīcas locekļiem. Bet vai šādiem spriedumiem piemīt loģika? To noliedza katoļu teologs Hanss Kings, kas rakstīja: ”Nav tādas ideālas Baznīcas, kas paceltos pāri cilvēku pasaulei.” Viņš paskaidroja: ”Nav tādas baznīcas, kurai nebūtu grēku, kas jānožēlo.”

Ekumenisms un morālā reputācija

Varbūt jūs vēlaties uzzināt, kādas pārmaiņas ir veicinājušas to, ka baznīcas tagad lūdz piedošanu. Vispirms protestanti un pareizticīgie uzņēmās atbildību par ”pagātnē notikušo šķelšanos” dažādās konfesijās. Viņi to paziņoja 1927. gadā Šveicē, Lozannā, sasauktajā ekumeniskajā konferencē ”Ticība un kārtība”. Romas katoļu baznīca pēc kāda laika sekoja šo baznīcu paraugam. It īpaši pēc II Vatikāna koncilaa prelāti un arī pāvesti aizvien biežāk ir lūguši piedošanu par kristīgās pasaules sašķeltību. Kāds ir bijis tā mērķis? Acīmredzot viņi vēlas panākt lielāku vienotību kristīgajā pasaulē. Katoļu vēsturnieks Nikolīno Sarāle rakstīja, ka Jānim Pāvilam II ”ir sava stratēģija, kad viņš paziņo mea culpa, un tas ir ekumenisms”.

Tomēr runa ir par kaut ko vairāk nekā tikai par ekumenismu. Mūsdienās kristīgās pasaules apkaunojošā vēsture ir vispārzināma. ”Katolis nevar vēsturi vienkārši ignorēt,” sacīja teologs Hanss Urss fon Baltazars. ”Tā pati Baznīca, pie kuras pieder pāvests, ir darījusi vai arī atļāvusi darīt to, ko mūsdienās mēs nekādā gadījumā nevaram atzīt.” Tāpēc pāvests ir iecēlis komisiju, kuras mērķis ir ”izskaidrot baznīcas vēstures tumšās lappuses, lai.. būtu iespējams lūgt piedošanu”. Vēl viens iemesls, kāpēc baznīcas labprāt izsaka pret sevi vērstu kritiku, šķiet, ir vēlēšanās atgūt savu morālo reputāciju.

Vēsturnieks Alberto Melloni, komentēdams baznīcas lūgumus pēc piedošanas, sacīja: ”Patiesībā dažreiz tiek lūgts, lai vairs netiktu izvirzīti apvainojumi.” Katoļu baznīca, kā liekas, mēģina atbrīvoties no agrāko grēku nastas, lai sabiedrība to atkal uzskatītu par uzticības cienīgu. Taču jāatzīst, ka tā izskatās vairāk norūpējusies, lai ar to būtu apmierināta pasaule, nevis Dievs.

Šāda rīcība atgādina par Saulu — pirmo Izraēlas ķēniņu. (1. Samuēla 15:1—12.) Viņš izdarīja smagu pārkāpumu, un, kad tas tika atklāts, viņš no sākuma Samuēlam, uzticīgajam Dieva pravietim, mēģināja attaisnoties un noliegt savu vainu. (1. Samuēla 15:13—21.) Beigās ķēniņam bija jāatzīstas Samuēlam: ”Es tiešām esmu grēkojis, jo es esmu pārkāpis tā Kunga pavēli.” (1. Samuēla 15:24, 25.) Patiešām, viņš atzina savu vainu. Bet nākamajos vārdos Sauls atklāja, kas īstenībā viņam bija prātā: ”Es esmu tagad izdarījis grēku, bet pagodini mani manas tautas vecaju un Israēla priekšā.” (1. Samuēla 15:30.) Ir skaidri redzams, ka Saulam vairāk rūpēja viņa reputācija izraēliešu acīs nekā labas attiecības ar Dievu. Šādas attieksmes dēļ Dievs nepiedeva Saulam. Kā jums šķiet: vai baznīcas, kurām ir līdzīga attieksme, saņems Dieva piedošanu?

Ne visi piekrīt

Ne visi piekrīt, ka baznīcām ir publiski jālūdz piedošana. Piemēram, daudzi katoļi ir satraukti, kad pāvests lūdz piedošanu par pastāvējušo verdzību vai reabilitē tādus ”ķecerus” kā Huss un Kalvins. Saskaņā ar Vatikāna avotiem, kardināli, kas apmeklēja 1994. gada jūnijā notikušo konsistoriju, kritizēja visiem kardināliem nosūtīto dokumentu, kas aicināja ”pārbaudīt sirdsapziņu” attiecībā uz katolicisma vēsturi pagājušajā gadu tūkstotī. Kad pāvests tomēr gribēja šī aicinājuma būtību ietvert enciklikā, itāliešu kardināls Džakomo Bifi izplatīja pastorālu vēstuli, kurā apgalvoja: ”Baznīcai nav grēka.” Tomēr viņš atzina: ”Lūgt piedošanu par baznīcas kļūdām iepriekšējos gadsimtos.. Tas mūs parādītu labākā gaismā.”

”Grēku nožēla ir viens no strīdīgākajiem jautājumiem katoļu Baznīcā,” saka Vatikāna komentētājs Luidži Akatoli. ”Ja pāvests atzīst misionāru kļūdas, ir misionāri, kam ir tiesības apvainoties.” Kāds katoļu žurnālists rakstīja: ”Ja pāvestam tiešām ir tik briesmīgs priekšstats par Baznīcas vēsturi, ir grūti saprast, kā viņš var to pašu Baznīcu patlaban pasludināt par ”cilvēktiesību” aizstāvi, par ”māti un skolotāju”, kas ir vienīgā, kura spēj vadīt cilvēci pretī patiesi lieliskam trešajam gadu tūkstotim.”

Bībele brīdina no ārējas nožēlas, uz kuru ir pamudinājis tikai kauns, kad pārkāpumi ir nākuši gaismā. Šāda nožēla tikai retumis izraisa paliekošas pārmaiņas cilvēkā. (Salīdzināt 2. Korintiešiem 7:8—11.) Dievs uzskata par vērtīgu tikai tādu nožēlu, kurai ir ’patiesi atgriešanās augļi’, tas ir, pierādījumi, kas apliecina nožēlas patiesumu. (Lūkas 3:8.)

Bībelē rakstīts, ka cilvēkam, kas izsaka nožēlu un atzīstas grēkos, jāpārtrauc darīt to, kas nepareizs. (Salamana Pamācības 28:13.) Vai tas ir ievērots? Gan katoļu baznīca, gan citas baznīcas ir atzinušas, ka tās ir rīkojušās nepareizi. Bet kas pēc tam ir noticis centrālajā Āfrikā un Austrumeiropā, kur nesenajos konfliktos bija iesaistīti daudz ”kristīgu” iedzīvotāju? Vai baznīcas tur veicināja mieru? Vai visi baznīcu vadītāji vienoti nosodīja zvērības, ko darīja to locekļi? Nē, tā nenotika. Daži reliģiskie kalpotāji pat piedalījās masu slepkavībās!

Dieva spriedums

Runādams par pāvesta daudzkārt izteiktajām mea culpa, kardināls Dž. Bifi ironiski vaicāja: ”Vai nebūtu labāk, ja mēs visi gaidītu vispārējo tiesu, kas spriestu par pagātnē izdarītajiem grēkiem?” Cilvēces tiesāšana ir neizbēgama. Dievs Jehova labi zina visas reliģijas vēstures tumšās lappuses. Ļoti drīz viņš sauks vainīgos pie atbildības. (Atklāsmes 18:4—8.) Bet vai ir iespējams atrast tādu pielūgsmi, kas nav vainojama asinsizliešanā, neiecietībā, kura izraisa slepkavošanu, un citos noziegumos, par kuriem atvainojas kristīgā pasaule? Jā, tas ir iespējams.

Kā mēs varam atrast šādu pielūgsmi? To varam izdarīt, izmantojot Jēzus Kristus doto likumu: ”No viņu augļiem jums tos būs pazīt.” Dažas reliģijas labprāt gribētu, lai vēsture tiktu aizmirsta, taču vēsture mums palīdz pazīt ne tikai tos, ko Jēzus nosauca par ”viltus praviešiem”, bet arī tos, kas ir nesuši ”labus augļus”. (Mateja 7:15—20.) Kas tie ir? Mēs jūs uzaicinām, lai jūs pats to ieraudzītu, studējot Bībeli kopā ar Jehovas lieciniekiem. Noskaidrojiet, kas mūsu laikos patiesi cenšas sekot Dieva Rakstiem, nevis mēģina iegūt ietekmīgu stāvokli pasaulē. (Apustuļu darbi 17:11.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 5. lpp.]

Baznīcas atvainojas par šādām zvērībām

[Norāde par autortiesībām]

The Complete Encyclopedia of Illustration/J. G. Heck