Sirdsapziņa. Traucēklis vai palīgs?

”SIRDSAPZIŅA man nedod mieru!” Laiku pa laikam gandrīz visi jūt sirdsapziņas pārmetumus. Šādas izjūtas var būt ļoti dažādas: no vienkārša satraukuma līdz ārkārtīgām ciešanām. Nemierīga sirdsapziņa var pat izraisīt depresiju vai dziļu bezvērtības izjūtu.

Vai, no šāda viedokļa raugoties, sirdsapziņa nav traucēklis? Daži varbūt tā domā. Agrākajos laikos sirdsapziņa bieži tika uzskatīta par iedzimtu spēju. Daudzi domāja, ka tā ir morāla vadība, ko devis pats Dievs. Tāpēc sirdsapziņu sauca par ”Dieva klātbūtni cilvēkā”, ”mūsu īsto dabu” un pat par ”Dieva balsi”.

Tomēr pēdējos gados ir kļuvis populāri apgalvot, ka sirdsapziņa lielākoties ir iegūta spēja — vecāku un sociālās vides ietekmes rezultāts. Piemēram, daži psihologi izsaka domu, ka bērns mācās nedarīt neko nepareizu galvenokārt aiz bailēm no soda, un viņi uzskata, ka tas, ko mēs saucam par sirdsapziņu, ir mūsu vecāku personiskās vērtības un uzskati, kurus esam pārņēmuši. Citi norāda uz nozīmi, kāda vērtību un normu nodošanā ir sabiedrībai kopumā. Daži sirdsapziņas pārmetumus neuzskata ne par ko citu kā vienīgi par konfliktu starp to, ko mēs vēlētos darīt, un to, ko pieprasa darīt despotiskā sabiedrība.

Taču, par spīti teorijām, cilvēki atkal un atkal ir ieņēmuši tādu nostāju, kas ir pretēja vecāku, ģimenes un veselas sabiedrības viedoklim, — jo tā viņiem likusi darīt sirdsapziņa. Daži pat ir bijuši gatavi ziedot dzīvību sirdsapziņas dēļ! Un, kaut arī starp pasaules kultūrām pastāv būtiskas atšķirības, tomēr tāda rīcība kā slepkavība, zagšana, laulības pārkāpšana, melošana un incests gandrīz visā pasaulē tiek uzskatīta par nepareizu. Vai šie fakti nepierāda, ka sirdsapziņa ir iedzimta?

Bībeles viedoklis par sirdsapziņu

Dievs Jehova šajā jautājumā ir patiesa autoritāte. ”Viņš [Dievs] mūs ir darījis, un ne mēs paši.” (Psalms 100:3.) Viņš pilnībā pārzina, kā mēs esam veidoti. Dieva Rakstos, Bībelē, paskaidrots, ka cilvēks tika radīts pēc Dieva tēla. (1. Mozus 1:26.) Cilvēks tika radīts ar spēju atšķirt labu un ļaunu; no paša sākuma sirdsapziņa bija neatņemama cilvēka dabas sastāvdaļa. (Salīdzināt 1. Mozus 2:16, 17.)

Apustulis Pāvils to apstiprināja savā Vēstulē romiešiem: ”Ja pagāni, kam nav [Dieva] bauslības likuma, sekodami savai dabai, izpilda tikumības likuma prasības, tad viņi, būdami bez bauslības likuma, paši sev ir likums. Jo ar to viņi pierāda, ka likuma prasība ierakstīta viņu sirdīs. To pašu apliecina viņu sirdsapziņa un viņu domu spriedumi, kas cits citu vai nu apsūdz vai attaisno.” (Romiešiem 2:14, 15.) Ievērojiet, ka daudzi, kas nebija auguši jūdiem dotās Dieva bauslības pakļautībā, tomēr sekoja dažiem Dieva bauslības principiem — nevis sabiedrības spiesti, bet ”sekodami savai dabai”.

Tātad sirdsapziņa nepavisam nav traucēklis — tā ir Dieva dāvana, vērtīgs palīgs. Tiesa, tā mums var sagādāt ciešanas. Bet tad, kad sirdsapziņai pienācīgā mērā tiek pievērsta uzmanība, tā mums var sniegt arī dziļa gandarījuma izjūtu un iekšēju mieru. Tā mūs var vadīt, aizsargāt un paskubināt. Izdevumā The Interpreter’s Bible sacīts: ”Psihisko un emocionālo veselību var saglabāt tikai tad, ja cilvēks cenšas saskaņot to, ko viņš dara, ar to, kas, pēc viņa domām, būtu jādara.” Kā to var saskaņot? Vai ir iespējams attīstīt un apmācīt savu sirdsapziņu? Šie jautājumi ir apspriesti nākamajā rakstā.