Maikls Faradejs — zinātnieks un dievticīgs cilvēks

”Elektrības tēvs.” ”Vēsturē izcilākais zinātnieks eksperimentētājs.” Abi šie izteikumi ir par Maiklu Faradeju, kurš dzimis 1791. gadā Anglijā un kura atklātā elektromagnētiskā indukcija izraisīja elektromotoru un enerģijas ražošanas attīstību.

FARADEJS bieži lasīja lekcijas par ķīmiju un fiziku Karaliskajā institūtā Londonā. Viņa lekcijas zinātnes popularizēšanai palīdzēja jauniešiem saprast sarežģītus jēdzienus. Faradejs saņēma atzinību no daudzām universitātēm. Tomēr viņš vairījās būt uzmanības centrā. Viņš bija dziļi reliģiozs cilvēks, kas vislabāk jutās sava trīsistabu dzīvokļa noslēgtībā, kopā ar ģimeni un ticības biedriem. Faradejs, pēc viņa paša apraksta, piederēja pie ”ļoti mazas un nicinātas kristiešu sektas, pazīstamas.. kā sendemenieši”. Kas viņi bija? Kam viņi ticēja? Un kā tas ietekmēja Faradeju?

Sendemenieši

”Sākotnējo saikni starp Faradeju ģimeni un sendemeniešu baznīcu nodibināja Maikla Faradeja vecvecāki,” atzīmē Džefrijs Kentors, darba Michael Faraday: Sandemanian and Scientist (Maikls Faradejs: sendemenietis un zinātnieks) autors. Viņi sagājās ar kāda ceļojoša, pie galvenās baznīcas nepiederoša garīdznieka sekotājiem, kas atbalstīja sendemeniešu uzskatus.

Roberts Sendemens (1718—1771) studēja matemātiku, grieķu valodu un citas valodas Edinburgas universitātē, kad reiz viņš dzirdēja sludinām bijušo prezbiteriāni Džonu Glasu. Dzirdētais Sendemenu pamudināja atstāt universitāti, atgriezties mājup Pērtā un pievienoties Glasam un viņa biedriem.

Astoņpadsmitā gadsimta 20. gados Džons Glass bija sācis apšaubīt dažas Skotijas baznīcas mācības. Dieva vārdu studēšana viņam lika secināt, ka Bībelē aprakstītā Izraēla tauta simbolizē garīgu tautu, kuras locekļi nāk no daudzām tautībām. Viņš nekur neatrada attaisnojumu tam, ka ikvienai tautai būtu atsevišķa baznīca.

Vairs nebūdams apmierināts ar savu baznīcu Tīlingā netālu no Dandī (Skotija), Glass pameta Skotijas baznīcu un organizēja sapulces pats. Glasam pievienojās aptuveni simt cilvēku, un jau no iesākuma viņi redzēja nepieciešamību saglabāt vienotību. Viņi nolēma sekot Kristus norādījumiem, kas pierakstīti Mateja evaņģēlija 18. nodaļā, no 15. līdz 17. pantam, lai nokārtotu jebkādus iespējamos strīdus. Vēlāk viņi rīkoja iknedēļas sapulces, kurās ticības biedri kopīgi lūdza Dievu un cits citu uzmundrināja.

Kad diezgan daudz cilvēku sāka regulāri apmeklēt vairāku grupu sapulces, bija vajadzīgi uzticami vīrieši, kas pārraudzītu viņu pielūgsmi. Bet kas derēja šim uzdevumam? Džons Glass un viņa līdzgaitnieki pievērsa īpašu uzmanību tam, ko par šo jautājumu bija rakstījis apustulis Pāvils. (1. Timotejam 3:1—7; Titam 1:5—9.) Viņi neatrada, ka Bībelē kaut kas būtu teikts par universitātes izglītību vai nepieciešamību prast ebreju un grieķu valodu. Ar lūgšanām pārdomājuši Rakstos dotos norādījumus, viņi iecēla piemērotus vīriešus par vecākajiem. Pret Skotijas baznīcu lojālie uzskatīja, ka ”pie stellēm, adatas vai arkla audzinātu”, neizglītotu cilvēku centieni saprast Bībeli un sludināt tās vēsti ir ”tikai vienu soli no zaimošanas”. Kad 1733. gadā Glass un viņa ticības biedri uzbūvēja paši savu sapulču zāli Pērtas pilsētā, vietējie garīdznieki mēģināja panākt, lai maģistrāta locekļi viņus izraidītu no pilsētas. Taču tas neizdevās, un kustība auga.

Roberts Sendemens apprecēja Glasa vecāko meitu un 26 gadu vecumā kļuva par vecaju Pērtas glasītu draudzē. Vecākā pienākumi bija tik nozīmīgi, ka viņš izlēma veltīt visu savu laiku draudzes gana darbam. Vēlāk, pēc sievas nāves, Roberts ”ar prieku piekrita kalpot Kungam, kur vien tas būtu jādara”, teikts kādā īsā biogrāfiskā aprakstā.

Sendemeniānisms izplatās

Sendemens dedzīgi izvērsa savu darbību ne tikai Skotijā, bet arī Anglijā, kur radās jaunas ticības biedru grupas. Tolaik Anglijas kalvinistu aprindas plosīja karsti strīdi. Daži no viņiem domāja, ka ir predestinēti glābšanai. Turpretī Sendemens piekrita tiem, kas par nepieciešamu glābšanas priekšnoteikumu uzskatīja ticību. Aizstāvot šo viedokli, viņš publicēja grāmatu, kas četras reizes tika iespiesta atkārtoti un divas reizes iznāca arī Amerikā. Pēc Džefrija Kentora domām, šī sējuma izdošana bija ”vissvarīgākais notikums, kas pacēla [sendemeniešu] sektu pāri tās visai necilajiem pirmsākumiem Skotijā”.

Citu glasītu vecāko pavadībā Sendemens 1764. gadā devās uz Ameriku, un šis apmeklējums izraisīja lielus strīdus un pretestību. Tomēr tā iznākumā izveidojās līdzīgi domājošu kristiešu grupa Denberi, Konektikutā.a Tur Sendemens 1771. gadā nomira.

Faradeja reliģiskie uzskati

Jaunais Maikls apguva sendemeniešu mācības no saviem vecākiem. Viņš uzzināja, ka sendemenieši turas nost no cilvēkiem, kas nedzīvo pēc Bībelē mācītā. Piemēram, viņi atsacījās piedalīties anglikāņu laulību dievkalpojumā un atzina par labāku iekļaut kāzu ceremonijā tikai to, ko prasīja likums.

Sendemeniešus raksturoja pakļaušanās valdībām un politiska neitralitāte. Viņi bija cienījami sabiedrības locekļi, tomēr reti ieņēma kādu nostāju sabiedriskos jautājumos. Nedaudzajos gadījumos, kad sendemenieši to darīja, viņi neiesaistījās partiju politikā. Šādas nostājas dēļ viņi tika nosodīti. (Salīdzināt Jāņa 17:14.) Sendemenieši domāja, ka Dieva debesu Ķēniņvalsts ir nevainojams iekārtojums valdīšanai. Politiku viņi uzskatīja par ”triviālu, nekrietnu spēli, kurā nav nekādas tikumības”, atzīmē Kentors.

Kaut gan sendemenieši atšķīrās no citiem, viņi nekļuva farizejiski noskaņoti. Viņi paziņoja: ”Mēs spriežam, ka ir absolūti nepieciešams izvairīties no seno farizeju Gara un Rīcības un neizdomāt vairāk Grēku vai Pienākumu, kā ir noteikts Rakstos, tāpat arī nepadarīt dievišķos Priekšrakstus nederīgus ar cilvēku Likumu vai loģikas Līkloču palīdzību.”

Vadoties pēc Rakstiem, sendemenieši izslēdza no sava vidus ikvienu, kas bija kļuvis par dzērāju, izspiedēju, iesaistījies ārpuslaulības dzimumattiecībās vai citādi nopietni grēkoja. Ja grēcinieks patiesi nožēloja savu rīcību, viņam tika dota iespēja atgriezties. Pretējā gadījumā sendemenieši sekoja Rakstu pavēlei: ”Izmetiet ārā ļauno.” (1. Korintiešiem 5:5, 11, 13.)

Sendemenieši klausīja Bībeles pavēlei sargāties no asinīm. (Apustuļu darbi 15:29.) Džons Glass bija minējis argumentu, ka Dieva tautai ir jāievēro aizliegums lietot asinis tāpat, kā pirmajiem cilvēkiem bija jāklausa Dieva pavēlei neēst augļus no laba un ļauna atzīšanas koka. (1. Mozus 2:16, 17.) Nepaklausība pavēlei par asinīm līdzinājās atteikumam pienācīgi lietot Kristus asinis, kas izlīdzina grēku. Glass secināja: ”Aizliegumam ēst asinis vienmēr ir bijusi un joprojām ir ļoti liela, ļoti būtiska nozīme.”

Tas, ka sendemenieši balstīja savus spriedumus uz Rakstiem, viņiem palīdzēja paglābties no daudzām lamatām. Piemēram, jautājumā par izklaidēšanos viņi vadījās pēc Kristus norādījumiem. ”Mēs neuzdrošināmies noteikt Likumus, ko nav noteicis Kristus,” viņi teica, ”un neuzdrīkstamies arī iztikt bez kāda no tiem, ko viņš ir devis. Tā kā mēs nevaram atrast, kur Izklaidēšanās, publiska vai privāta, būtu aizliegta, mēs uzskatām par likumīgu jebkuru Izklaidēšanos, kas nav saistīta ar tiešām grēcīgiem Apstākļiem.”

Kaut gan daudzi sendemeniešu uzskati, kā var redzēt, bija precīzi balstīti uz Rakstiem, viņi neizprata, cik svarīga ir Ķēniņvalsts labās vēsts sludināšana — darbs, kas īstenībā raksturo patiesos kristiešus un kas jāveic katram no tiem. (Mateja 24:14.) Tomēr sendemeniešu sapulcēs varēja piedalīties ikviens, un tajās viņi centās katram jautātājam pamatot savu cerību. (1. Pētera 3:15.)

Kā šie uzskati ietekmēja zinātnieku Maiklu Faradeju?

Sendemenietis Faradejs

Maikls Faradejs, kas tika godāts, sumināts un augstu cienīts savu ievērojamo atklājumu dēļ, dzīvoja vienkārši. Kad nomira kāda slavenība un tika gaidīta pazīstamu cilvēku klātbūtne bērēs, bija pamanāms, ka Faradeja tur nav, jo sirdsapziņa viņam liedza ierasties un piedalīties anglikāņu baznīcas ceremonijā.

Zinātnieks Faradejs stingri ievēroja faktus, ko viņš varēja pierādīt. Tāpēc viņš izvairījās no ciešas saistības ar mācītiem cilvēkiem, kas izvirzīja paši savas hipotēzes un nostājās kādā no pusēm strīdīgos jautājumos. Reiz Faradejs teica klausītājiem, ka ”pamatfakti.. mūs nekad nepieviļ, uz tiem balstītais pierādījums vienmēr ir patiess”. Par zinātni viņš izteicās, ka tā balstās ”uz rūpīgi novērotiem faktiem”. Beigdams kādu priekšlasījumu par dabas pamatspēkiem, Faradejs klausītājus rosināja domāt par ”Viņu, kas tos ir darījis”. Tad zinātnieks citēja kristiešu apustuļa Pāvila vārdus: ”Viņa neredzamās īpašības, tiklab viņa mūžīgā vara kā viņa dievišķība, kopš pasaules radīšanas gara acīm saskatāmas viņa darbos.” (Romiešiem 1:20.)

Faradejs tik ļoti atšķīrās no daudziem citiem zinātniekiem tāpēc, ka viņš vēlējās mācīties no Dieva iedvesmotās grāmatas tāpat kā no dabas grāmatas. ”Ar sendemeniānisma palīdzību viņš atklāja, kā dzīvot saskaņā ar Dieva morālajiem likumiem un mūžīgas dzīves apsolījumu,” raksta Kentors. ”Ar zinātnes palīdzību viņš tuvu iepazina fizikas likumus, ko Dievs ir izvēlējies, lai tie darbotos Visumā.” Faradejs domāja, ka ”zinātne nevar iedragāt Bībeles absolūto autoritāti, gluži otrādi — ja ar zinātni nodarbojas patiešām kristīgi, tā var padarīt skaidrāku otru Dieva grāmatu”.

Faradejs pazemīgi atteicās no daudziem pagodinājumiem, ko citi vēlējās viņam parādīt. Viņš konsekventi pauda neieinteresētību kļūt par bruņinieku. Viņš vēlējās joprojām būt ”vienkāršs misters Faradejs”. Viņš ziedoja daudz laika vecākā darbam, piemēram, regulāri mērodams ceļu no galvaspilsētas līdz Norfolkas ciemam, lai rūpētos par nelielu grupiņu ticīgu domubiedru, kas tur dzīvoja.

Maikls Faradejs nomira 1867. gada 25. augustā un tika apglabāts Haigeitas kapsētā Londonas ziemeļos. Biogrāfs Džons Tomass stāsta, ka Faradejs ”ir atstājis nākamajām paaudzēm lielāku īsti zinātnisku veikumu nekā jebkurš cits dabaszinātnieks, un viņa atklājumu praktiskie rezultāti ir pamatīgi ietekmējuši civilizētās dzīves būtību”. Faradeja atraitne Sēra rakstīja: ”Es varu vienīgi norādīt uz Jauno derību, kas viņam bija ceļvedis un likums, jo viņš tos uzskatīja par Dieva vārdiem.., kuri kristiešiem mūsdienās jāievēro tāpat, kā tie bija jāievēro tad, kad tika uzrakstīti,” — izteiksmīga liecība par ievērojamu zinātnieku, kas uzticīgi dzīvoja saskaņā ar savu ticību.

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls 29. lpp.]

Kļuvis par lektoru Britu Karaliskajā institūtā, Maikls Faradejs popularizēja zinātni tā, ka to varēja saprast pat jaunieši. Viņa padomi lektoriem ietver praktiskus ieteikumus, ko mūsdienās ir derīgi ņemt vērā kristiešiem, kuri māca publiski.

◻ ”Runai nav jābūt ātrai un sasteigtai un līdz ar to grūti uztveramai, bet gan lēnai un nesteidzīgai.”

◻ Runātājam jācenšas iekvēlināt klausītāju interesi ”lekcijas sākumā un, izmantojot auditorijai nemanāmas netveramu gradāciju virknes, tā jāuztur dzīva tik ilgi, cik to prasa apskatāmais jautājums”.

◻ ”Lektors pavisam zaudē sava stāvokļa cieņu, ja viņš krīt tik zemu, ka cenšas panākt aplausus un gaida uzslavas.”

◻ Par runas uzmetuma lietošanu: ”Es vienmēr esmu jutis pienākumu.. uzrakstīt [tematisko] plānu uz papīra un pēc tā atsaukt atmiņā runas daļas — vai nu asociatīvi, vai kaut kā citādi. ..man ir vairāki lieli un mazi virsraksti pēc kārtas, un, pamatojoties uz tiem, es izvēršu stāstījumu par savu tematu.”

[Norāde par attēla autortiesībām 26. lpp.]

Abi attēli ar Royal Institution laipnu atļauju