”Dzenaties ne pēc tās barības, kas zūd”
PASTĀSTĪJIS DEIVIDS LANSTRUMS
Mēs — mans brālis Elvuds un es — atradāmies vairāk nekā 9 metru augstumā virs zemes un krāsojām jaunu uzrakstu uz Sargtorņa biedrībai piederošās fabrikas ēkas. Jau vairāk nekā 40 gadu pagājis kopš tā brīža, bet uzraksts joprojām ir tur un mudina: ”LASI DIEVA RAKSTUS, BĪBELI, KATRU DIENU.” Ik nedēļas tūkstošiem cilvēku redz šos vārdus, dodamies pāri slavenajam Bruklinas tiltam.
VIENAS no manām pirmajām bērnības atmiņām saistās ar veļas dienu mūsu mājās. Šajā dienā māte parasti bija augšā jau piecos no rīta un mazgāja drēbes mūsu lielajai ģimenei, bet tētis tikmēr gatavojās doties uz darbu. Bieži vien vecāki risināja kārtējo dedzīgo sarunu, katrs aizstāvēdams savu viedokli: tētis apgalvoja, ka cilvēks kaut kādā veidā ir attīstījies evolūcijas ceļā miljoniem gadu ilgā laikā, bet mamma citēja Bībeli, lai pierādītu, ka cilvēkus ir radījis Dievs.
Pat tad, kad man bija tikai septiņi gadi, es skaidri apzinājos, ka taisnība ir mātei. Es ļoti mīlēju savu tēti, tomēr es sapratu: viņa pārliecība nesniedz nekādu nākotnes cerību. Cik gan laimīga māte būtu bijusi, ja viņa būtu zinājusi, ka pēc daudziem gadiem divi no viņas dēliem krāsos uzrakstu, kas mudinās cilvēkus lasīt Bībeli — grāmatu, kura viņai bija tik dārga!
Taču es esmu aizsteidzies notikumiem priekšā. Kā es ieguvu priekšrocību strādāt šādu darbu? Te nu man jāatgriežas 1906. gadā — trīs gadus pirms manas dzimšanas.
Māte — uzticības paraugs
Tolaik mamma un tētis bija nesen apprecējušies un dzīvoja teltī Arizonā. Kāds no Bībeles pētniekiem — tā toreiz sauca Jehovas lieciniekus — gāja garām, un viņš piedāvāja mātei Čārlza Teiza Rasela grāmatu sēriju Studies in the Scriptures (Iedziļināšanās Rakstos). Māte visu nakti ne acu neaizvēra, lasīdama šīs grāmatas, un drīz vien saprata, ka ir atradusi patiesību, ko bija meklējusi. Ar nepacietību viņa gaidīja atgriežamies tēvu, kas bija aizgājis meklēt darbu.
Tētis, tāpat kā māte, bija neapmierināts ar to, ko mācīja baznīcas, tāpēc uz kādu laiku viņš pieņēma Bībeles patiesību. Tomēr vēlāk viņš izveidoja pats savus reliģiskos uzskatus un pat kavēja māti dzīvot saskaņā ar patiesību. Tomēr viņa nekad nepārtrauca rūpēties par savu bērnu fiziskajām un garīgajām vajadzībām.
Es nekad neaizmirsīšu, kā māte ik vakarus pēc grūtas darba dienas kāpa lejup pa kāpnēm no augšējā stāva, lai nolasītu mums kādu Bībeles fragmentu vai dalītos ar mums kādā garīgā dārgumā. Arī tētis bija ļoti strādīgs; kad es biju paaudzies, viņš iemācīja man krāsotāja amatu. Jā, tētis mani mācīja strādāt, bet mamma mani mācīja, pēc kā tiekties strādājot, — viņa mācīja mani saskaņā ar Jēzus vārdiem tiekties ’pēc tās barības, kas nezūd’. (Jāņa 6:27, LB-26.)
Vēlāk mūsu ģimene apmetās uz dzīvi Elensbergā, mazā pilsētiņā Vašingtonas štatā; tā atrodas apmēram 180 km uz austrumiem no Sietlas. Tajā laikā, kad mēs — bērni — sākām apmeklēt Bībeles pētnieku sapulces kopā ar māti, šīs tikšanās notika privātās mājās. Kad tika uzsvērta nepieciešamība sludināt no mājas uz māju, visi vīrieši, kas bija mūsu grupā, pameta Bībeles studijas. Taču māte nekad nesvārstījās. Tas atstāja uz mani neizdzēšamu iespaidu un palīdzēja man vienmēr paļauties uz Jehovas organizācijas dotajiem norādījumiem.
Maniem vecākiem bija deviņi bērni. Es esmu dzimis 1909. gada 1. oktobrī, esmu trešais bērns ģimenē. Pavisam seši no deviņiem bērniem ir sekojuši mammas brīnišķīgajai priekšzīmei un kļuvuši par dedzīgiem Jehovas lieciniekiem.
Veltīšanās un kristīšana
Agrā jaunībā es veltīju sevi Jehovam un 1927. gadā to simboliski attēloju, kristīdamies ūdenī. Kristīšana notika Sietlā, kādā vecā ēkā, kas pirms tam bija bijusi baptistu baznīca. Es priecājos, ka vecais zvanu tornis bija nojaukts. Mūs noveda lejā uz pagrabu, kur atradās baseins, un iedeva garas melnas drēbes, kas mums bija jāvelk mugurā. Izskatījās, it kā mēs ietu uz bērēm.
Dažus mēnešus vēlāk es atkal biju Sietlā, un tad es pirmo reizi izbaudīju, ko nozīmē liecināt no durvīm pie durvīm. Brālis, kas bija uzņēmies vadību, man norādīja: ”Tu ej apkārt kvartālam pa šo pusi, bet es iešu pa otru pusi.” Lai gan biju uztraucies, es atstāju kādai ļoti jaukai sievietei divus brošūru komplektus. Pēc atgriešanās Elensbergā es turpināju sludināt no durvīm pie durvīm, un tagad, gandrīz 70 gadus vēlāk, šī kalpošana man joprojām sagādā lielu prieku.
Darbs pasaules galvenajā pārvaldē
Nedaudz vēlāk kāds cilvēks, kas bija kalpojis Bruklinas Bētelē, Sargtorņa biedrības pasaules galvenajā pārvaldē, mudināja mani pieteikties kalpot šajā vietā. Neilgi pēc mūsu sarunas Sargtornī parādījās paziņojums, ka Bētelē nepieciešama palīdzība. Es uzrakstīju pieteikumu. Es nekad neaizmirsīšu, kādu prieku izjutu, saņēmis ziņu, ka 1930. gada 10. martā man jāierodas Bruklinas Bētelē Ņujorkā, lai uzsāktu savu kalpošanu tur. Tā es sāku kalpot pilnu slodzi, tiecoties ’pēc tās barības, kas nezūd’.
Tā kā man bija krāsotāja pieredze, tad varētu domāt, ka mani bija jānorīko kaut ko krāsot. Taču mans pirmais uzdevums bija darbs fabrikā pie brošējamās mašīnas. Kaut gan šis darbs bija ļoti vienmuļš, es to ar prieku pildīju vairāk nekā sešus gadus. Lielā rotācijas iespiedmašīna, ko mēs bijām mīļi iesaukuši par ”veco līnijkuģi”, iespieda brošūras, kuras pa konveijera lenti tika sūtītas pie mums uz apakšstāvu. Mēs sev sagādājām zināmu izklaidēšanos, vērodami, vai paspēsim tās sabrošēt tikpat ātrā tempā, kādā ”līnijkuģis” tās iespieda.
Vēlāk es strādāju daudzās nodaļās, vienā no tām mēs taisījām patafonus. Mēs tos izmantojām, lai durvju priekšā atskaņotu mājas saimniekiem Bībeles vēsti, kas bija ierakstīta skaņu platēs. Mūsu nodaļas brīvprātīgie strādnieki konstruēja un izgatavoja vertikālo patafonu. Šis patafons atskaņoja ierakstīto Bībeles vēsti, turklāt tam bija arī īpaši nodalījumi, kuros varēja ievietot brošūras un varbūt pat kādu sviestmaizi. Man bija priekšrocība demonstrēt šīs jaunās ierīces lietošanu kopsanāksmē, kas notika 1940. gadā Detroitā, Mičiganas štatā.
Taču mēs darījām kaut ko vairāk nekā tikai izgatavojām atjautīgi konstruētas ierīces. Arī garīgajā ziņā mēs veicām nozīmīgas pārmaiņas. Piemēram, Jehovas liecinieki mēdza nēsāt piespraudes, uz kurām bija attēlots krusts un kronis. Bet tad mēs ieguvām izpratni, ka Jēzus bija sodīts pie vertikāli novietota staba, nevis pie krusta. (Apustuļu darbi 5:30.) Tāpēc mēs pārtraucām nēsāt šīs piespraudes. Man tika uzticēts noņemt tām adatas. Vēlāk zelts no piespraudēm tika pārkausēts un pārdots.
Kaut arī mums bija visai saspringts darba grafiks — mēs strādājām piecarpus dienas nedēļā —, tomēr nedēļas nogalēs mēs piedalījāmies kristīgajā kalpošanā. Kādu dienu 16 no mums tika arestēti un ieslodzīti Bruklinas cietumā. Kāpēc? Tolaik mēs uzskatījām, ka reliģija vispār un viltus reliģija ir viens un tas pats. Tāpēc mēs nēsājām plakātus, kam vienā pusē bija uzraksts ”Reliģija ir slazds un krāpšana”, bet otrā pusē — ”Kalpojiet Dievam un Ķēniņam Kristum”. Mūs ieslodzīja cietumā tāpēc, ka mēs nēsājām šos plakātus, taču Sargtorņa biedrības jurists Heidens Kavingtons panāca mūsu atbrīvošanu pret galvojumu. Tajā laikā Amerikas Savienoto Valstu Augstākajā Tiesā tika izskatītas daudzas lietas, kas bija saistītas ar pielūgsmes brīvību, un bija ļoti aizraujoši atrasties Bētelē un dzirdēt aculiecinieku ziņojumus par mūsu uzvarām.
Beidzot man uzdeva darīt tādu darbu, kurā es varēju izmantot savas krāsotāja iemaņas. Stetenas salā, vienā no pieciem Ņujorkas rajoniem, atradās mūsu radiostacija WBBR. Stacijas radiotorņi bija vairāk nekā 60 metrus augsti, un trīs pusēs tie bija nostiprināti ar vairākām trosēm. Es sēdēju uz 90 centimetrus gara un 20 centimetrus plata dēļa, un darbabiedrs ar virvēm vilka mani augšā. Augstu gaisā sēdēdams šajā niecīgajā sēdeklī, es krāsoju troses un torņus. Daži man ir jautājuši, vai mēs ļoti cītīgi nelūdzām Dievu, kad darījām šo darbu!
Vasarās mēs parasti mazgājām fabrikas logus un krāsojām palodzes — šis darbs man vienmēr paliks atmiņā. Mēs to dēvējām par savu vasaras atvaļinājumu. Mēs tad uzrīkojām savu koka platformu un ar trices palīdzību pārvietojāmies augšup un lejup gar astoņstāvu ēkas ārsienu.
Ģimenes atbalsts
Kad 1932. gadā nomira mans tēvs, es biju neziņā, vai man nenāksies pārcelties atpakaļ uz mājām, lai palīdzētu rūpēties par māti. Tāpēc kādu dienu es pirms pusdienām noliku zīmīti uz tā galda, pie kura sēdēja brālis Raterfords — biedrības prezidents. Zīmītē es lūdzu atļauju runāt ar viņu. Uzzinājis par manām raizēm un noskaidrojis, ka man ir brāļi un māsas, kas joprojām dzīvo mājās, viņš jautāja: ”Vai tu gribi palikt Bētelē un darīt Kunga darbu?”
”Protams, es to gribu,” es atbildēju.
Tad viņš man ieteica aizrakstīt mātei un noskaidrot, vai viņa ir ar mieru, ka es palieku Bētelē. Tā es arī izdarīju, un māte man atrakstīja atbildes vēstuli, kurā viņa izteica pilnīgu piekrišanu manam lēmumam. Es patiešām biju ļoti pateicīgs brālim Raterfordam par viņa laipnību un padomu.
Daudzus gadus kalpodams Bētelē, es regulāri rakstīju vēstules saviem mājiniekiem un iedrošināju viņus kalpot Jehovam, tāpat kā māte kādreiz bija iedrošinājusi mani. Māte nomira 1937. gada jūlijā. Cik daudz entuziasma viņa vienmēr bija pratusi iedvest mūsu ģimenei! Vienīgi mans vecākais brālis Pols un vecākā māsa Estere, kā arī jaunākā māsa Loisa nekļuva par lieciniekiem. Taču Pols bija labvēlīgi noskaņots pret mūsu darbu un pat sagādāja apbūves gabalu, kur mēs uzcēlām savu pirmo Ķēniņvalsts zāli.
Mana māsa Īva 1936. gadā kļuva par pionieri jeb pilnas slodzes sludinātāju. Tajā pašā gadā viņa apprecējās ar Ralfu Tomasu, un 1939. gadā viņi tika norīkoti apmeklēt Jehovas liecinieku draudzes, lai tās pārraudzītu. Vēlāk viņi pārcēlās uz Meksiku un pavadīja tur 25 gadus, palīdzēdami Ķēniņvalsts darbā.
Manas māsas Alise un Frensisa 1939. gadā arī kļuva par pionierēm. Kāds prieks bija redzēt Alisi 1941. gadā kopsanāksmē Sentluisā strādājam kādā no nodaļām un demonstrējam, kā lietojams patafons, ko es biju palīdzējis izgatavot! Kaut arī Alisei ģimenes pienākumu dēļ dažkārt bija uz laiku jāpārtrauc kalpot par pionieri, tomēr viņa kopumā ir pavadījusi vairāk nekā 40 gadus pilnas slodzes kalpošanā. Frensisa vēlāk, 1944. gadā, mācījās Sargtorņa Bībeles Gileādas skolā un pēc tam kādu laiku kalpoja par misionāri Puertoriko.
Džoels un Elvuds, divi jaunākie mūsu ģimenes locekļi, 40. gadu sākumā kļuva par pionieriem un kalpoja Montānā. Džoels joprojām ir uzticīgs liecinieks, tagad viņš ir kalpošanas palīgs. Es biju no sirds iepriecināts, kad 1944. gadā Elvuds pievienojās man darbā Bētelē. Tolaik, kad es atstāju mājas, viņš nebija vēl pat piecus gadus vecs. Kā jau minēju sākumā, mēs kopā krāsojām uz fabrikas ēkas uzrakstu ”Lasi Dieva Rakstus, Bībeli, katru dienu”. Esmu bieži domājis par to, cik daudz cilvēku, kas redzējuši šo uzrakstu gadu gaitā, ir bijuši pamudināti lasīt Bībeli.
Elvuds strādāja Bētelē līdz 1956. gadam, kad viņš apprecēja Emu Flaitu. Daudzus gadus Elvuds un Ema kopā piedalījās pilnas slodzes kalpošanā, kādu laiku viņi kalpoja Āfrikā — Kenijā —, bet vēlāk Spānijā. Elvuds saslima ar vēzi un nomira Spānijā 1978. gadā. Ema joprojām kalpo par pionieri šajā valstī.
Laulības un ģimene
Es atstāju Bēteli 1953. gada septembrī, lai apprecētu Alisi Riveru — pionieri no Bruklinas Centra draudzes, kuras sapulces es apmeklēju. Es pastāstīju Alisei, ka man ir cerība uz debesu dzīvi, taču viņa joprojām vēlējās precēties ar mani. (Filipiešiem 3:14.)
Es sāku strādāt maizes darbā par krāsotāju, lai uzturētu Alisi un pats sevi un mēs varētu kalpot par pionieriem, — pēc 23 Bētelē nodzīvotiem gadiem tās bija patiešām lielas pārmaiņas. Alise mani vienmēr atbalstīja, arī tad, kad vājās veselības dēļ viņa bija spiesta pārtraukt pioniera kalpošanu. 1954. gadā mēs gaidījām sava pirmā bērna piedzimšanu. Dzemdības bija grūtas, taču mūsu dēls, ko nosaucām par Džonu, jutās labi. Alise bija zaudējusi tik daudz asiņu ķeizargrieziena laikā, ka ārsti šaubījās, vai viņa izdzīvos. Kādā brīdī viņi pat vairs nevarēja sataustīt pulsu. Tomēr Alise pārdzīvoja šo grūto nakti un ar laiku pilnīgi atlaba.
Pēc dažiem gadiem nomira Alises tēvs un mēs pārcēlāmies uz Longailendu, lai būtu kopā ar viņas māti. Tā kā mums nebija mašīnas, es visur, kur man vajadzēja nokļūt, gāju kājām vai arī braucu ar autobusu vai metro. Tā es varēju gan turpināt pioniera kalpošanu, gan uzturēt savu ģimeni. Prieks, ko sagādāja pilnas slodzes kalpošana, ar uzviju atsvēra jebkādu uzupurēšanos. Man bija iespēja palīdzēt tādiem cilvēkiem kā Džo Natalijs, kas atteicās no daudzsološas beisbolista karjeras, lai kļūtu par liecinieku, — un tā bija tikai viena no daudzajām svētībām, kuras es saņēmu.
Kad 1967. gadā apstākļi Ņujorkā pasliktinājās, es nolēmu kopā ar Alisi un Džonu pārcelties atpakaļ uz Elensbergu — uz to pilsētu, kurā biju uzaudzis. Es tagad jūtos gandarīts, redzot, cik daudz manas mātes mazbērnu un mazmazbērnu ir pilnas slodzes kalpotāji. Daži no viņiem pat strādā Bētelē. Arī Džons kopā ar sievu un bērniem uzticīgi kalpo Jehovam.
Diemžēl es zaudēju savu mīļoto sievu Alisi; viņa nomira 1989. gadā. Es turpināju kalpot pilnu slodzi, un tas palīdzēja man pārciest zaudējumu. Mana māsa Alise un es tagad kopā kalpojam par pionieriem. Cik jauki ir atkal dzīvot ar viņu zem viena jumta un apzināties, ka mēs cītīgi darām to darbu, kas ir vissvarīgākais!
Es viesojos Bētelē 1994. gada pavasarī — biju te pirmo reizi pēc apmēram 25 gadu pārtraukuma. Kāds prieks bija redzēt daudzus no tiem, ar kuriem kopā biju strādājis pirms vairāk nekā 40 gadiem! Kad es 1930. gadā sāku strādāt Bētelē, tās ģimenē bija tikai 250 cilvēku, bet tagad Bruklinas Bēteles ģimenes locekļu skaits jau ir pārsniedzis 3500!
Garīgā barība mani ir stiprinājusi
Rīta agrumā es bieži mēdzu pastaigāties gar Jakimas upi, kas tek netālu no mūsu mājām. No šīs pastaigu vietas manam skatam paveras majestātiskais, sniegotais Reinīra kalns, kas slejas vairāk nekā 4300 metru augstumā. Daba tur ir ārkārtīgi daudzveidīga. Reizēm es redzu briežus, bet vienreiz man pat izdevās ieraudzīt vapiti.
Šajos klusajos vienatnes brīžos man ir iespēja gremdēties pārdomās par tām brīnišķīgajām dāvanām, ko Jehova mums ir devis. Es lūdzu mūsu Dievu Jehovu, lai viņš dod man spēku arī turpmāk uzticīgi kalpot viņam. Pastaigājoties man patīk dziedāt, īpaši tuva man ir dziesma ”Iepriecināt Jehovas sirdi”, kurā ir arī šādi vārdi: ”Dievs, solām vienmēr tevi teikt un tavu darbu gudri veikt. Jo zina to no mums ikviens, ka tava sirds tad priecāsies.”
Man ir prieks, ka esmu izvēlējies darīt to, kas ielīksmo Jehovas sirdi. Es lūdzu Dievu, lai arī turpmāk es varētu darīt šo darbu, līdz saņemšu apsolīto balvu — debesu dzīvi. Es vēlos, lai šis stāsts pamudinātu arī citus ’dzīties pēc tās barības, kas nezūd’. (Jāņa 6:27, LB-26.)
[Attēli 23. lpp.]
Elvuds krāso uzrakstu ”LASI DIEVA RAKSTUS, BĪBELI, KATRU DIENU”
[Attēls 24. lpp.]
Mēs ar Grāntu Sūteru un Džonu Kurzenu demonstrējam jauno patafonu kopsanāksmē 1940. gadā
[Attēls 25. lpp.]
Mēs, kas bijām pieņēmuši patiesību, 1944. gadā visi bijām pilnas slodzes kalpotāji: Deivids, Alise, Džoels, Īva, Elvuds un Frensisa
[Attēls 25. lpp.]
Kopā ar brāļiem un māsām, kas vēl tagad ir dzīvi (no kreisās): Alise, Īva, Džoels, Deivids un Frensisa