Amonieši — viņi atdarīja labvēlību ar naidu

MŪSDIENU Ammāna, Jordānijas Hāšimītu Karalistes galvaspilsēta, vēl glabā sevī atmiņas par kādu tautu, kuras vairs nav pasaulē. Šo tautu sauca par amoniešiem. Kas viņi bija, un ko mēs varam mācīties no viņu bojāejas?

Amonieši bija taisnīgā Lata pēcnācēji. (1. Mozus 19:35—38.) Tā kā Lats bija Ābrahāma brāļadēls, tad amoniešus varēja saukt par izraēliešiem radniecīgu tautu. Taču Lata pēcteči sāka pielūgt viltus dievus. Dievs Jehova tomēr joprojām interesējās par viņiem. Kad izraēlieši tuvojās apsolītajai zemei, Dievs tos brīdināja: ”Nenodari [amoniešiem] nekādu pārestību un tiem neuzbrūc: no Amona bērnu zemes Es tev neko neļaušu iegūt, jo Es to esmu piešķīris Lata bērniem par īpašumu.” (5. Mozus 2:19.)

Vai amonieši novērtēja šo labvēlību? Gluži pretēji — viņi atteicās atzīt, ka Jehova viņiem kaut ko būtu devis. Par Dieva laipno interesi amonieši atmaksāja ar neatslābstošu naidu pret Dieva tautu, izraēliešiem. Kaut gan izraēlieši pakļāvās Jehovas pavēlei un viņiem neuzbruka, amonieši un viņu moābiešu brāļi jutās apdraudēti. Tiesa, amonieši nesāka karadarbību, taču viņi lūdza pravieti Bileāmu par atlīdzību nolādēt Izraēlu! (4. Mozus 22:1—6; 5. Mozus 23:4—7.)

Pēc tam notika kaut kas savāds. Bībelē teikts, ka Bileāms nespēja izrunāt lāsta vārdus. Viņš varēja vienīgi svētīt izraēliešus un sacīt: ”Kas tevi svētī, tas lai ir svētīts, un kas tevi nolād, tas lai ir nolādēts!” (4. Mozus 24:9.) Visiem, kas bija iesaistīti šajos notikumos, arī amoniešiem, bija jāiemācās kaut kas ļoti būtisks: kad notikumi skāra Dieva tautu, Jehova bija gatavs iejaukties tai par labu.

Bet amonieši joprojām meklēja iespējas pretoties Izraēlam. Soģu laikā viņi apvienojās ar moābiešiem un amalekiešiem un iebruka apsolītajā zemē, kur nonāca līdz pat Jērikai. Viņu panākumi tomēr bija īslaicīgi — izraēliešu soģis Ehuds atspieda iebrucējus. (Soģu 3:12—15, 27—30.) Nenoturīgs pamiers ilga līdz soģa Jeftas laikam. Tolaik izraēlieši bija pievērsušies elku pielūgsmei, tāpēc Jehova pārstāja viņus aizsargāt. Aptuveni uz 18 gadiem Dievs ’tos bija nodevis Amona bērnu rokās’. (Soģu 10:6—9.) Kad izraēlieši atteicās no elkdievības un apvienojās Jeftas vadībā, amonieši atkal cieta smagu sakāvi. (Soģu 10:16—11:33.)

Soģu laiks Izraēlā beidzās līdz ar izraēliešu pirmā ķēniņa Saula kronēšanu. Sauls tikko bija sācis valdīt, kad no jauna uzliesmoja amoniešu naids. Ķēniņš Nahašs negaidīti uzbruka vienai no Izraēlas pilsētām — Jabešai Gileādā. Kad šīs pilsētas iedzīvotāji lūdza mieru, amonietis Nahašs izvirzīja šādu briesmīgu prasību: ”Tikai ar tādiem noteikumiem es esmu ar mieru ar jums visiem noslēgt derību, ka es jums visiem izduršu labo aci.” Vēsturnieks Josefs Flāvijs apgalvo, ka šī prasība tika izvirzīta pa daļai aizstāvēšanās nolūkā — kad ”izraēliešu kreisās acis aizsegtu vairogi, viņi būtu pilnīgi nederīgi karam”. Taču cietsirdīgā ultimāta patiesais nolūks bija pazemot izraēliešus par biedu citiem. (1. Samuēla 11:1, 2.)

Amonieši atkal bija atmaksājuši Jehovas laipnību ar naidu. Jehova neatstāja viņu draudus bez ievērības. ”Kad Sauls šos [Nahaša] vārdus dzirdēja, tad Dieva Gars nāca pār viņu, un viņš iedegās ļoti bargās dusmās.” Dieva gara vadīts, Sauls sapulcēja 330 000 karotāju, kas tik pamatīgi sakāva amoniešus, ka viņu vidū ”pat divi nepalika kopā”. (1. Samuēla 11:6, 11.)

Amonieši bija aizņemti paši ar savām interesēm, kā arī nežēlīgi un alkatīgi, tāpēc šī tauta galu galā pilnībā izzuda. Saskaņā ar pravieša Cefanjas paredzējumu tā kļuva ’kā Gomora, kā tuksnesis uz mūžīgiem laikiem, tāpēc ka nonicināja tā Kunga Cebaota tautu un tukši lielījās’. (Cefanjas 2:9, 10.)

Mūsdienu pasaules līderiem būtu jāņem vērā amoniešu liktenis. Dievs arī tagad parāda noteiktu labvēlību tautām un ļauj tām dzīvot vietā, kur viņš atpūtina savas kājas, — uz Zemes. Taču patmīlīgās tautas nevis rūpējas par zemeslodi, bet gan to posta un pat ar kodolieročiem apdraud planētas pastāvēšanu. Tautas nav labvēlīgas pret Jehovas kalpiem uz Zemes — bieži tās viņus ienīst un nežēlīgi vajā. Tāpēc no tā, kas notika ar amoniešiem, var mācīties, ka Jehovam nav vienalga, ja kāds atdara viņa labvēlību ar naidu. Un viņa paša noteiktā laikā Dievs rīkosies — gluži tāpat kā viņš rīkojās senatnē. (Salīdzināt Psalms 2:6—12.)

[Attēls 19. lpp.]

Romiešu celtņu drupas Ammānā, agrākajā amoniešu galvaspilsētas Rabas atrašanās vietā

[Norāde par autortiesībām]

Pictorial Archive (Near Eastern History) Est.

[Attēls 20. lpp.]

Šajā apvidū dzīvoja amonieši

[Norāde par autortiesībām]

Pictorial Archive (Near Eastern History) Est.

[Norāde par attēla autortiesībām 18. lpp.]

Pictorial Archive (Near Eastern History) Est.