Nepadodies!

”Nepiekusīsim [”nepadosimies”, NW] labu darīdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja nepagursim.” (GALATIEŠIEM 6:9)

1., 2. a) Kā medī lauva? b) Ko medīt Velns ir sevišķi ieinteresēts?

LAUVA medī dažādi. Dažreiz tas no slēpņa uzbrūk savam upurim pie ūdenstilpnes vai iemītas takas malā. Taču reizēm, teikts grāmatā Portraits in the Wild, lauva ”vienkārši izmanto situāciju, piemēram, kad nejauši sastop kādu aizmigušu jaunu zebru”.

² Mūsu ”pretinieks — velns”, paskaidro apustulis Pēteris, ”staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt”. (1. Pētera 5:8.) Sātans zina, ka viņam ir atlicis maz laika, un sagādā cilvēkiem arvien lielākas grūtības, mēģinādams tos atturēt no kalpošanas Jehovam. Bet jo sevišķi šis ’rūcošais lauva’ ir ieinteresēts ”medīt” Jehovas kalpus. (Atklāsmes 12:12, 17.) Sātana medību paņēmieni atgādina tos, ko izmanto viņa līdzinieks dzīvnieku valstī. Kādā ziņā?

3., 4. a) Kādus paņēmienus Sātans izmanto, medījot Jehovas kalpus? b) Kādi jautājumi rodas tāpēc, ka pašreiz ir ”grūti laiki”?

³ Dažkārt Sātans uzbrūk no slēpņa, liekot lietā vajāšanu vai pretestību ar mērķi salauzt mūsu nevainojamību, tā ka mēs pārstātu kalpot Jehovam. (2. Timotejam 3:12.) Bet, tāpat kā lauva, citreiz Velns vienkārši izmanto situāciju. Viņš nogaida, līdz mēs zaudējam drosmi vai pagurstam, un tad mēģina gūt labumu no mūsu nospiestības un likt mums padoties. Mums nav jākļūst par viegli iegūstamu upuri!

⁴ Taču mēs dzīvojam vissarežģītākajā cilvēces vēstures posmā. Šie ir ”grūti laiki”, un daudzi no mums varbūt reizēm zaudē drosmi vai jūtas nomākti. (2. Timotejam 3:1.) Kā gan mums izsargāties no tik liela noguruma, ka mēs viegli varētu krist par Velna upuri? Jā, kā mēs varam uzklausīt Dieva iedvesmoto apustuļa Pāvila padomu: ”Nepiekusīsim labu darīdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja nepagursim.”? (Galatiešiem 6:9.)

Kad mūs sarūgtina citi

5. Kāds bija Dāvida paguruma iemesls, bet ko viņš nedarīja?

⁵ Bībeles laikos pat uzticamākie Jehovas kalpi varēja izjust nomāktību. ”Esmu paguris savās nopūtās, nav miera manai sirdij,” psalmā rakstīja Dāvids. ”Ar asarām naktī es slacinu savu gultu, mana guļamā vieta pludo asarās. Mana acs ir noģindusi aiz skumības.” Kāpēc Dāvids tā jutās? ”Daudzo ienaidnieku priekšā [”dēļ”, NW],” viņš paskaidroja. Citu cilvēku ļaunā rīcība Dāvidam lika izjust tādas sirdssāpes, ka viņam asaras plūda aumaļām. Tomēr tas, ko Dāvidam bija nodarījuši citi, viņu nepamudināja novērsties no Jehovas. (Psalms 6:7—10.)

6. a) Kā mūs varētu ietekmēt citu cilvēku vārdi vai rīcība? b) Kā daži sevi padara par viegli iegūstamu laupījumu Velnam?

⁶ Citu cilvēku vārdi vai rīcība arī mums var laupīt spēkus un sagādāt lielas sirdssāpes. ”Kas paradis neapdomīgi runāt un vienkārši muti palaist, nereti ieduŗ kā ar zobenu,” teikts Salamana Pamācībās 12:18. Kad neapdomīgais runātājs ir mūsu kristīgais brālis vai māsa, ’zobena ievainojums’ var būt dziļš. Cilvēkiem mēdz būt nosliece apvainoties un, iespējams, paturēt sevī aizvainojumu. Īpaši tā var notikt, ja mums liekas, ka pret mums kāds ir izturējies nelaipni vai netaisnīgi. Mēs varam atklāt, ka mums ir grūti sarunāties ar apvainotāju, un varbūt mēs pat tīšām izvairāmies no šī cilvēka. Aizvainojuma nomākti, daži ir padevušies un pārstājuši apmeklēt kristiešu sapulces. Diemžēl tā viņi ’dod vietu velnam’ un kļūst tam par viegli iegūstamu laupījumu. (Efeziešiem 4:27.)

7. a) Kā mēs varam izvairīties no Velna plāna sekmēšanas, kad citi mūs sarūgtina vai sāpina? b) Kāpēc mums nebūtu jāpatur sevī aizvainojums?

⁷ Kā mums izvairīties no Velna plāna sekmēšanas, kad citi mūs sarūgtina vai sāpina? Mums jāmēģina nepaturēt sevī aizvainojumu. Tieši pretēji, pats pacenties nodibināt mieru vai nokārtot jautājumu cik vien iespējams drīz. (Efeziešiem 4:26.) Kolosiešiem 3:13 lasāms pamudinājums: ”Cits citam piedod[ie]t, ja vienam ir ko sūdzēties par otru.” Sevišķi labi ir piedot, ja cilvēks, kas tevi ir apvainojis, atzīst savu kļūdu un patiesi to nožēlo. (Salīdzināt Psalms 32:3—5 un Salamana Pamācības 28:13.) Mums palīdzēs tas, ja atcerēsimies: piedot nav tas pats, kas ignorēt citu nodarīto ļaunumu vai uzskatīt to par nenozīmīgu. Piedot nozīmē atbrīvoties no aizvainojuma. Aizvainojums ir smaga nasta, kas jānes. Tas var pārņemt mūsu domas un laupīt mums laimi. Tas var pat ietekmēt mūsu veselību. Turpretī piedošana, kad tā ir vietā, mums pašiem nāk par labu. Tāpat kā Dāvids, nekad nepadosimies un nenovērsīsimies no Jehovas citu cilvēku vārdu vai rīcības dēļ!

Kad mēs kļūdāmies

8. a) Kāpēc daži reizēm izjūt spēcīgu vainas apziņu? b) Kāpēc ir bīstami, ja mūs tik ļoti caurstrāvo vainas apziņa, ka nolaižam rokas?

⁸ ”Mēs visi daudzējādi klūpam,” teikts Jēkaba 3:2. Kad tā notiek, ir pavisam dabiski justies vainīgam. (Psalms 38:4—9.) Vainas apziņa var būt īpaši spēcīga, ja mēs mēģinām tikt galā ar kādu vājību un laiku pa laikam tai atkal padodamies.a Kāda kristiete, kas šādi cīnījās, stāstīja: ”Es vairs negribēju dzīvot, nezinādama, vai esmu izdarījusi nepiedodamu grēku vai ne. Man likās, es varu arī nepūlēties kalpošanā Jehovam, jo droši vien tik un tā ir par vēlu.” Kad mūs tik ļoti caurstrāvo vainas apziņa, ka nolaižam rokas, mēs dodam Velnam iespēju — un viņš tūlīt pat to var izmantot! (2. Korintiešiem 2:5—7, 10b, 11.) Iespējams, mums vajadzīgs līdzsvarotāks viedoklis par vainu.

9. Kāpēc mums būtu jāpaļaujas uz Dieva žēlsirdību?

⁹ Kad esam sagrēkojuši, ir pareizi kādā mērā justies vainīgiem. Bet dažreiz vainas sajūta nemazinās, jo kristietis domā, ka viņš nekad nebūs Dieva žēlsirdības cienīgs. Taču Bībele mums sirsnīgi apliecina: ”Ja atzīstamies savos grēkos, tad viņš ir uzticīgs un taisns, ka viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (1. Jāņa 1:9.) Vai ir kāds pamatots iemesls domāt, ka šoreiz Dievs to nedarīs? Atceries, Svētajos rakstos Jehova dara zināmu, ka viņš ’piedod labprāt’. (Psalms 86:5; 130:3, 4.) Tā kā Dievs nevar melot, viņš rīkosies, kā solījis savos Rakstos, ja vien nākam pie viņa ar grēku nožēlu sirdī. (Titam 1:2.)

10. Kāds sirsnīgs apliecinājums par pretošanos vājībām lasāms kādā no agrākajiem Sargtorņa numuriem?

¹⁰ Kas tev būtu jādara, ja tu cīnies ar kādu vājību un atkārtoti tai ļaujies? Nepadodies! Ja tu atkārtoti ļaujies vājībai, tas vēl nenozīmē, ka viss iepriekš sasniegtais ir pagalam. Šī žurnāla 1954. gada 15. februāra numurā (angļu val.) bija lasāms sirsnīgs apliecinājums: ”Mēs [varbūt] daudzkārt klūpam un krītam kāda slikta ieraduma dēļ, jo tas mūsu agrākajā dzīves veidā bija iesakņojies dziļāk, nekā to apzinājāmies. [..] Nekrīti izmisumā. Nesecini, ka tu esi izdarījis nepiedodamu grēku. Sātans gribētu, lai tu spriestu tieši tā. Jau tas, ka tu esi noskumis un sāpināts, pats par sevi pierāda: tu neesi aizgājis par tālu. Nekad nepagursti pazemīgi un dedzīgi vērsties pie Dieva, meklēdams piedošanu, attīrīšanu un palīdzību. Ej pie viņa kā bērns, kas nonācis nepatikšanās, iet pie tēva, lai cik reižu atkārtotos tā pati vājība, — Jehova tev žēlīgi palīdzēs nepelnītās laipnības dēļ, un, ja tu būsi rīkojies neliekuļoti, viņš piešķirs tev attīrītu sirdsapziņu.”

Ja mums šķiet, ka nedarām pietiekami daudz

11. a) Kādām būtu jābūt mūsu domām par piedalīšanos Ķēniņvalsts sludināšanā? b) Ar kādām izjūtām, kas saistītas ar līdzdalību kalpošanā, daži kristieši cīnās?

¹¹ Ķēniņvalsts sludināšanai ir liela nozīme kristiešu dzīvē, un piedalīšanās tajā sagādā prieku. (Psalms 40:9.) Tomēr daži kristieši jūtas ļoti vainīgi par to, ka nespēj kalpošanā darīt vairāk. Šāda vainas apziņa var pat laupīt prieku un likt mums padoties — mēs varētu iztēloties, ka, pēc Jehovas domām, nekad nedarām diezgan. Apdomā, ar kādām sajūtām dažiem jācīnās.

”Vai jūs zināt, cik daudz laika jāpatērē nabadzības dēļ?” rakstīja kāda kristiete, kas kopā ar vīru audzina trīs bērnus. ”Man jātaupa, kur vien iespējams. Tas nozīmē, ka es pavadu laiku, apmeklējot lietotu preču veikalus un apskatot izpārdošanu stendus vai pat šujot drēbes. Tāpat paiet divas vai trīs stundas nedēļā, kamēr es darbojos ar [nocenotas pārtikas] taloniem — tos izgriežu, sakārtoju un iepērkos. To darot, dažreiz es jūtos ļoti vainīga un domāju, ka man būtu jāpavada šis laiks tīruma kalpošanā.”

”Man likās, ka es patiesībā droši vien pietiekami nemīlu Jehovu,” paskaidroja kāda māsa, kam ir četri bērni un neticīgs vīrs. ”Tāpēc man bija ļoti grūti kalpot Jehovam. Es patiešām ārkārtīgi pūlējos, bet nekad man nelikās, ka ar to būtu gana. Saprotiet, es jutos pilnīgi nevērtīga un nevarēju iedomāties, ka Jehova jebkad varētu pieņemt manu kalpošanu.”

Cita kristiete, kam nācās pārtraukt pilnas slodzes kalpošanu, sacīja: ”Doma, ka neesmu izpildījusi savas saistības kalpot Jehovam pilnu slodzi, man šķita nepanesama. Jūs nevarat iedomāties, kāds bija mans sarūgtinājums! Vēl tagad man jāraud, kad to atceros.”

12. Kāpēc daži kristieši jūtas ļoti vainīgi, ka nespēj kalpošanā darīt vairāk?

¹² Vēlēšanās kalpot Jehovam tik lielā mērā, cik vien iespējams, ir pilnīgi dabiska. (Psalms 86:12.) Taču kāpēc daži jūtas ļoti vainīgi par to, ka nejaudā darīt vairāk? Ir cilvēki, kam šāda vainas apziņa, domājams, ir saistīta ar vispārēju nevērtīguma sajūtu, kuru varbūt izraisījuši nepatīkami notikumi dzīvē. Citos gadījumos nepamatotas vainas apziņas cēlonis var būt nereālistisks viedoklis par to, ko Jehova no mums gaida. ”Es uzskatīju, ka tad, ja tu neesi pārpūlējies, tu nedari pietiekami daudz,” atzinās kāda kristiete. Iznākumā viņa sev izvirzīja pārāk augstas prasības — un jutās vēl vainīgāka, kad viņai nebija pa spēkam tās izpildīt.

13. Ko Jehova no mums gaida?

¹³ Ko Jehova no mums gaida? Runājot vienkārši, Jehova gaida, lai mēs viņam kalpotu ar visu sirdi un darītu to, ko mūsu apstākļi atļauj. (Kolosiešiem 3:23.) Tomēr mēdz būt liela atšķirība starp to, ko mēs vēlētos darīt, un to, ko mēs reāli varam darīt. Ierobežojumu cēlonis var būt tādi faktori kā vecums, veselība, fiziskā izturība vai ģimenes pienākumi. Bet, ja darām visu, ko varam, tad mums nav iemesla šaubīties, ka mēs kalpojam Jehovam ar visu sirdi — ne vairāk un ne mazāk dedzīgi kā tas, kuram veselība un citi apstākļi ļauj kalpot pilnu slodzi. (Mateja 13:18—23.)

14. Kā tu varētu rīkoties, ja tev vajadzīga palīdzība, lai noskaidrotu, ko tu reāli vari no sevis prasīt?

¹⁴ Bet kā lai nosaka, ko tu vari reāli prasīt no sevis? Iespējams, tu vēlēsies apspriest šo jautājumu ar kādu uzticamu un nobriedušu draugu kristieti, varbūt vecāko vai pieredzējušu māsu, kas zina tavas spējas, ierobežojumus un ģimenes pienākumus. (Salamana Pamācības 15:22.) Atceries: Dievs tevi kā cilvēku nevērtē pēc tā, cik daudz tu paveic tīruma kalpošanā. Jehovam ir dārgi visi viņa kalpi. (Hagaja 2:7; Maleahija 3:16, 17.) Tavs veikums sludināšanā var būt lielāks vai mazāks par citu padarīto, taču tikmēr, kamēr tas ir pats labākais, ko tu vari dot, Jehova ir apmierināts un tev nav jājūtas vainīgam. (Galatiešiem 6:4.)

Kad no mums daudz tiek prasīts

15. Kādā ziņā no draudzes vecākajiem tiek daudz prasīts?

¹⁵ ”No katra, kam daudz dots,” teica Jēzus, ”daudz prasīs.” (Lūkas 12:48.) Noteikti ’daudz tiek prasīts’ no tiem, kas draudzē kalpo par vecākajiem. Līdzīgi Pāvilam, viņi sevi ziedo draudzes labā. (2. Korintiešiem 12:15.) Viņiem jāgatavo runas, jāveic ganu apmeklējumi, jāizskata tiesiskie jautājumi, turklāt jāveltī uzmanība arī pašu ģimenei. (1. Timotejam 3:4, 5.) Ir vecākie, kas ir aizņemti, arī palīdzot būvēt Ķēniņvalsts zāles, kalpojot Komitejās saziņai ar slimnīcām un brīvprātīgi strādājot kopsanāksmēs. Kā šiem čaklajiem, uzticīgajiem vīriešiem izsargāties no paguruma, kas varētu rasties minēto pienākumu dēļ?

16. a) Kādu praktisku atrisinājumu Jetrus piedāvāja Mozum? b) Kāda īpašība vecākajiem ļaus uzticēt pienākumus citiem?

¹⁶ Kad Mozus, pieticīgs un pazemīgs cilvēks, sevi nokausēja, rūpēdamies par citiem, viņa sievastēvs Jetrus piedāvāja praktisku risinājumu: uzticēt daļu pienākumu citiem sagatavotiem vīriešiem. (2. Mozus 18:17—26; 4. Mozus 12:3.) ”Īstenā atziņa mīt pazemīgajos [”pieticīgajos,” NW],” teikts Salamana Pamācībās 11:2. Būt pieticīgam nozīmē apzināties savu spēju robežas un būt ar tām mierā. Pieticīgs cilvēks labprāt nodod pilnvaras citiem un nebaidās, ka viņš varētu zaudēt savu ietekmi, ja arī citiem sagatavotiem vīriešiem tiktu uzticēti tiem atbilstoši pienākumi.b (4. Mozus 11:16, 17, 26—29.) Gluži otrādi, viņš tiem dedzīgi palīdz arvien vairāk tuvoties briedumam. (1. Timotejam 4:15.)

17. a) Kā draudzes locekļi var atvieglot vecāko nastu? b) Kādus upurus nes vecāko sievas, un kā mēs varam parādīt, ka neuzskatām šos upurus par pašsaprotamiem?

¹⁷ Draudzes locekļi var ievērojami atvieglot vecāko nastu. Saprazdami, ka vecākajiem pašiem ir ģimenes, par kurām jāgādā, pārējie neprasīs, lai vecākie viņiem veltītu nesaprātīgi daudz laika un uzmanības. Tāpat viņi neuzskatīs par pašsaprotamiem upurus, ko labprātīgi nes vecāko sievas, nesavtīgi ļaudamas vīriem darboties draudzes labā. Kāda trīs bērnu māte, kuras vīrs kalpo par vecāko, paskaidroja: ”Es nekad nežēlojos par papildu nastu, ko es labprāt nesu, veicot mājas soli, jo tā mans vīrs var kalpot par vecāko. Es zinu, ka Jehova bagātīgi svētī mūsu ģimeni viņa kalpošanas dēļ, un man neskauž tas, ko viņš iegulda kalpošanā. Taču, ja skatāmies patiesībai acīs, man bieži nākas vairāk grābt lapas dārzā un vairāk nodarboties ar bērnu audzināšanu, nekā man tas būtu jādara tad, ja vīrs nebūtu tik aizņemts.” Diemžēl šī māsa atklāja, ka daži nevis novērtē viņas papildu nastu, bet izsaka bezjūtīgas piezīmes, piemēram: ”Kāpēc tu neesi pioniere?” (Salamana Pamācības 12:18.) Cik gan daudz labāk ir citus uzslavēt par to, ko viņi dara, nevis kritizēt par to, ko viņi nespēj darīt! (Salamana Pamācības 16:24; 25:11.)

Tāpēc ka vēl nav pienācis gals

18., 19. a) Kāpēc tagad nav īstais laiks pārtraukt skrējienu pēc mūžīgas dzīves? b) Kādu padomu apustulis Pāvils tieši laikā deva kristiešiem Jeruzalemē?

¹⁸ Kad skrējējs zina, ka viņš tuvojas garas distances beigām, viņš nepadodas. Sportista ķermenis varbūt ir pie pašas izturības robežas — tas ir novārdzināts, pārkarsis un zaudējis ūdeni —, taču netālu no finiša nav īstais laiks apstāties. Arī mēs, kristieši, esam skrējienā par dzīvības balvu, un mēs atrodamies pavisam tuvu finiša līnijai. Tagad nav īstais laiks pārtraukt skrējienu! (Salīdzināt 1. Korintiešiem 9:24; Filipiešiem 2:16; 3:13, 14.)

¹⁹ Pirmā gadsimta kristieši bija līdzīgā situācijā. Ap mūsu ēras 61. gadu apustulis Pāvils rakstīja kristiešiem Jeruzalemē. Laika bija atlicis maz — ļaunā ”paaudze”, atkritusī jūdu sistēma, bija uz ’izzušanas’ sliekšņa. Īpaši kristiešiem Jeruzalemē bija jābūt modriem un uzticīgiem: viņiem būtu jābēg no pilsētas, kad viņi to redzētu karaspēka ielenktu. (Lūkas 21:20—24, 32, NW.) Tāpēc tieši laikā bija Dieva iedvesmotais Pāvila padoms: ”Nepiekūst[ie]t, savās dvēselēs pagurdami.” (Ebrejiem 12:3.) Apustulis Pāvils šeit lietoja divus izteiksmīgus darbības vārdus, kas iztulkoti ar vārdiem piekust (kamnō) un pagurt (ekliō). Kā rakstīja kāds Bībeles pētnieks, šos grieķu valodas vārdus ”lietoja Aristotelis, runādams par skrējējiem, kas pēc finiša līnijas šķērsošanas atslābinās un saļimst. [Pāvila vēstules] lasītāji joprojām atradās skrējienā. Viņiem nebija priekšlaikus jāpadodas. Nebija pieļaujams, ka viņi paģībtu vai saļimtu aiz noguruma. Tas bija vēl viens aicinājums būt izturīgiem grūtībās.”

20. Kāpēc Pāvila padoms ir noderīgs mūsdienās?

²⁰ Cik noderīgs Pāvila padoms ir mūsdienās! Tā kā spiediens kļūst arvien lielāks, dažreiz mēs varam justies kā spēkus zaudējis skrējējs, kura kājas pēc mirkļa atteiksies klausīt. Tomēr mums nav jāpadodas — finišs ir pavisam tuvu! (2. Laiku 29:11.) To, lai mēs padotos, vēlas mūsu pretinieks, ’rūcošais lauva’. Par laimi, Jehova ”nogurušajiem dod spēku”. (Jesajas 40:29.) Kā Dievs to dara un kā viņa pasākumi mums nāk par labu, mēs apspriedīsim nākamajā rakstā.

[Zemsvītras piezīmes]

Kā tu atbildēsi?

◻ Kā mēs varam nepadoties, kad citi cilvēki mūs sarūgtina vai sāpina?

◻ Kāds līdzsvarots viedoklis par vainu mūs pasargās no padošanās?

◻ Ko Jehova no mums gaida?

◻ Kā pieticība draudžu vecākajiem palīdz nepagurt?

◻ Kāpēc Ebrejiem 12:3 dotais Pāvila padoms ir noderīgs mūsdienās?