Sargieties no paštaisnuma!

PIRMAJĀ gadsimtā farizejiem bija laba reputācija — viņi tika uzskatīti par taisnīgiem Dieva kalpotājiem. Viņi cītīgi studēja Svētos rakstus un bieži lūdza Dievu. Daži viņus uzskatīja par laipniem un saprātīgiem cilvēkiem. Jūdu vēsturnieks Josefs rakstīja: ”Farizeji cits pret citu ir sirsnīgi un veido draudzīgas attiecības ar sabiedrību.” Nav jābrīnās, ka tajā laikā viņi, iespējams, bija viscienījamākie cilvēki jūdu sabiedrībā un bija ieguvuši vispārēju ievērību!

Turpretī mūsdienās vārdam farizejisks un tam radniecīgiem vārdiem ir nicinoša nozīme, tie ir sinonīmi tādiem vārdiem kā svētulīgs, paštaisns, liekulīgs, ārēji dievbijīgs un tāds, kas tikai teicas kalpojam Dievam. Bet kāpēc farizeji zaudēja savu labo slavu?

Tas notika tāpēc, ka farizeju ārišķība, kas maldīgi bija iespaidojusi lielāko daļu jūdu, neietekmēja Jēzu Kristu. Viņš farizejus salīdzināja ar ”nobaltētiem kapiem, kas no ārienes izskatās jauki, bet no iekšienes ir pilni ar miroņu kauliem un visādu netīrību”. (Mateja 23:27.)

Stāvēdami publiskās vietās, viņi teica garas lūgšanas, taču, kā paskaidroja Jēzus, viņi to darīja tikai tamdēļ, lai citi viņus redzētu. Viņu pielūgsme bija tikai tukša ieraža. Mielastos viņiem patika sēdēt goda vietās un sinagogās — pirmajos krēslos. Kaut gan apģērbs ar bārkstīm bija jāvalkā visiem jūdiem, farizeji ģērbās drēbēs ar jo sevišķi garām bārkstīm, tā cenzdamies iespaidot cilvēkus. Lai izrādītos, viņi kā amuletus lepni nēsāja kastītes ar izvilkumiem no Svētajiem rakstiem, kuras bija lielākas nekā parasti. (Mateja 6:5; 23:5—8.) Savas liekulības, alkatības un augstprātības dēļ viņi beigu beigās tika pazemoti.

Jēzus paziņoja, ka Dievs ir noraidījis farizejus: ”Jūs liekuļi! Jesaja ir pareizi par jums sludinājis, sacīdams: Šī tauta godā mani ar savām lūpām, bet viņu sirds ir tālu nost no manis. Bet velti tie mani godā, sludinādami mācības, kas ir cilvēku likumi.” (Mateja 15:7—9.) Viņu taisnīgums patiesībā bija paštaisnums. Ir skaidrs, kāpēc Jēzus savus mācekļus brīdināja: ”Sargaities no farizēju rauga.” (Lūkas 12:1.) Šajās dienās arī mums ’jāsargājas’ no paštaisnuma, citiem vārdiem, jāizvairās no tā, ka mēs kļūtu reliģiozi liekuļi.

Izsargājoties no paštaisnuma, mums jāsaprot, ka cilvēks nekļūst paštaisns pēkšņi. Šī tieksme attīstās pakāpeniski ilgākā laika posmā. Cilvēks pat netīši var iegūt nevēlamās farizeju īpašības.

Pārākuma apziņa

No kādām dažām iezīmēm mums ’jāsargājas’? Paštaisni cilvēki parasti ”runā, izturas un raugās tā, it kā viņi nekad nebūtu rīkojušies nepareizi”, paskaidro Encyclopædia of Religion and Ethics (Reliģijas un ētikas enciklopēdija). Paštaisnie ir arī lielīgi un paši sevi paaugstina — tas bija galvenais farizeju trūkums.

Jēzus šo farizejisko izturēšanos raksturoja ar līdzību: ”Divi cilvēki aizgāja uz dievnamu Dievu lūgt. Viens bija farizējs, bet otrs — muitnieks. Farizējs nostājās un lūdza pie sevis: Es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki — laupītāji, ļaundaŗi, laulības pārkāpēji, vai arī kā šis muitnieks. Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem.” Taču muitnieks rīkojās pretēji — viņš pazemīgi izsūdzēja savus pārkāpumus un izrādījās taisnīgāks par lielīgo farizeju. Jēzus šo līdzību attiecināja uz tiem, ”kas paši bija pārliecināti, ka viņi ir taisni un ar nicināšanu skatījās uz visiem citiem”. (Lūkas 18:9—14.)

Būdami nepilnīgi, mēs palaikam varētu domāt, ka esam labāki nekā citi cilvēki mums piemītošo spēju vai arī priekšrocību dēļ. Taču kristiešiem nekavējoties jānoraida šādas domas. Varbūt tev ir ilggadēja kristīgas dzīves pieredze. Varbūt tu esi prasmīgs Bībeles skolotājs. Tu, iespējams, apliecini, ka esi svaidīts, lai valdītu kopā ar Kristu debesīs. Dažiem draudzē ir īpašas privilēģijas: viņi ir pilnas slodzes kalpotāji, draudzes vecākie vai kalpošanas palīgi. Pajautā sev: ”Kā justos Jehova, ja to, ko viņš man ir devis, es izmantotu, lai sevi uzskatītu pārāku par citiem?” Tas viņu noteikti sarūgtinātu. (Filipiešiem 2:3, 4.)

Ja kristietis jūtas pārāks par citiem tāpēc, ka Dievs viņam ir devis kādas spējas, priekšrocības vai varu, viņš īstenībā piesavinās slavu un godu, kas pienākas tikai Dievam. Bībelē kristietis tiek skaidri brīdināts ”nedomāt par sevi vairāk, kā būtu jādomā”. Bībele mūs mudina: ”Turiet vienādu prātu cits pret citu, neesiet iedomīgi, bet sniedziet roku zemajiem! Neliecieties paši gudri esam.” (Romiešiem 12:3, NW, 16.)

’Beidz tiesāt’

Saskaņā ar kādā Bībeles enciklopēdijā teikto, paštaisns cilvēks ”sevi uzskata vai nu par morāli tikumīgu, vai arī par taisnīgu Dieva acīs, tāpēc ka viņš cieši pieturas pie likuma prasību burta, neievērojot to būtību”. Citā izdevumā paštaisnie ir raksturoti kā ”pārmērīgi reliģiozi cilvēki, kas visu savu laiku pavada, meklēdami citos ļaunumu”.

Farizeji bija vainīgi šādā rīcībā. Pašu izveidotie noteikumi viņiem beigu beigās likās svarīgāki par Dieva likumiem un principiem. (Mateja 23:23; Lūkas 11:41—44.) Farizeji sevi iecēla par soģiem un bija gatavi nosodīt ikkatru, kas neatbilda viņu paštaisnajām prasībām. Pārākuma apziņas un pārspīlētās pašcieņas dēļ viņos radās nepieciešamība kontrolēt citus cilvēkus. Tā kā farizeji nespēja kontrolēt Jēzu, viņi bija saniknoti un tāpēc slepeni plānoja, kā to nogalināt. (Jāņa 11:47—53.)

Cik nepatīkami ir atrasties tāda cilvēka sabiedrībā, kas sevi padara par tiesnesi, vienmēr meklējot citos kļūdas, nopētot un kontrolējot visus apkārtējos! Nevienam draudzes loceklim nav tiesību uzspiest citiem savus uzskatus vai arī pašizdomātus noteikumus. (Romiešiem 14:10—13.) Līdzsvaroti kristieši saprot, ka ikdienas dzīvē daudzās situācijās katram pašam jāpieņem lēmums. Tiem, kam ir tendence pieprasīt pilnību no sevis un citiem, it īpaši jāizvairās tiesāt citus.

Tiesa, tas ir pareizi, ka kristiešu draudzē ir doti vispārēji norādījumi, kas sekmē saskanīgu Jehovas zemes organizācijas darbību. (Ebrejiem 13:17.) Tomēr daži šos norādījumus ir sagrozījuši vai arī ir pievienojuši tiem savus noteikumus. Kādā apvidū visiem Teokrātiskās kalpošanas skolas skolniekiem, kad viņi teica runas, bija jābūt uzvalkā un ar aizpogātu žaketi. Skolniekam, kas to neievēroja, turpmāk vairs neļāva teikt runas. Vai gan nebūtu daudz saprātīgāk un saskaņā ar Dieva Rakstiem laipni dot personiskus norādījumus, ja tie ir nepieciešami, nevis izveidot šādus negrozāmus noteikumus? (Jēkaba 3:17.)

Turklāt paštaisnums var vedināt uz domām, ka tad, ja kristietim ir daudz personisku grūtību, viņš noteikti ir garīgi vājš. Tieši tā par uzticīgo Ījabu domāja paštaisnais Ēlifass, Bildads un Cofars. Viņi konkrēto situāciju neizprata kopumā, tāpēc no viņu puses bija nekaunīgi apsūdzēt Ījabu ļaundarībā. Tā kā viņi bija nepareizi novērtējuši Ījaba pārbaudījumus, Jehova viņus pārmācīja. (Skatīt Ījaba 4., 5., 8., 11., 18., 20. nodaļu.)

Maldīga dedzība

Paštaisnums un dedzība bieži vien ir savstarpēji saistīti. Apustulis Pāvils par reliģiski noskaņotiem jūdiem teica, ka viņi ”deg par Dievu, bet bez izpratnes. Jo, aplam saprazdami dievišķo taisnību, viņi centušies celt savējo un tādā kārtā Dieva taisnībai nav pakļāvušies.” (Romiešiem 10:2, 3.) Būdams farizejs, Pāvils pats bija bijis ārkārtīgi dedzīgs, taču tad viņa dedzība bija maldīga, tā nepamatojās uz Jehovas taisnīgumu. (Galatiešiem 1:13, 14; Filipiešiem 3:6.)

Bībele nopietni brīdina: ”Neesi pārliecīgi taisns un neturi pats sevi par pārliecīgi gudru, jo kāpēc tu gribi pats sev kaitēt?” (Salamans Mācītājs 7:16.) Kāds kristietis draudzē varētu apzinīgi sākt savu kalpošanu, bet viņa apzinīgums un dedzība var pārvērsties par paštaisnumu. Reliģiozs dedzīgums, ja uz to mudina cilvēku gudrība, nevis Jehovas taisnīgums, var sagādāt citiem sāpes. Kādā veidā?

Piemēram, vecāki varētu kļūt pārāk aizņemti, rūpēdamies par citu garīgajām vajadzībām, un laika gaitā viņi varētu atstāt novārtā savas ģimenes vajadzības. Varbūt vecāki ir pārmērīgi dedzīgi, pieprasīdami no saviem bērniem vairāk nekā tie, iespējams, var paveikt. (Efeziešiem 6:4; Kolosiešiem 3:21.) Daži bērni, nespēdami izpildīt šādas pārmērīgas prasības, sāk dzīvot divējādu dzīvi. Saprātīgs tēvs vai māte ņems vērā ģimenes locekļu iespējas un atbilstoši pielāgosies. (Salīdzināt 1. Mozus 33:12—14.)

Pārmērīgas dedzības dēļ mēs varam arī zaudēt takta izjūtu, spēju saprast otru un maigumu — īpašības, kas ir ļoti svarīgas attiecībās ar citiem cilvēkiem. Kāds kristietis varbūt ļoti smagi nopūlas, lai sekmētu Ķēniņvalsts darbu. Tomēr viņa pārmērīgais dedzīgums tajā pašā laikā var ievainot apkārtējos. Pāvils rakstīja: ”Ja man būtu pravieša dāvanas, un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. Un ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka.” (1. Korintiešiem 13:2, 3.)

Dievs ir labvēlīgs pret pazemīgiem

Mums, kristiešiem, vēl pirms tam, kad paštaisnums mūsos ir sācis laist savas saknes, ir jāsaprot, cik tas ir bīstams. Mums jāizvairās pacelt sevi pāri par citiem, jāizvairās no ieraduma tiesāt citus un no aklas dedzības, uz ko mudina cilvēku gudrība.

’Sargādamies’ no farizejiskās domāšanas, netiesāsim citus, uzskatot viņus par paštaisniem, bet gan pievērsīsim uzmanību savām tieksmēm. Tas tiesa, Jēzus nosodīja farizejus, teikdams, ka viņi ir ”odžu dzimums” un ir pelnījuši mūžīgu iznīcību. Taču Jēzus varēja redzēt, kas ir cilvēka sirdī. Mēs to nevaram. (Mateja 23:33.)

Meklēsim Dieva taisnīgumu, nevis savējo! (Mateja 6:33.) Tikai tad mēs varēsim iegūt Jehovas labvēlību, jo Bībele mūs visus brīdina: ”Visi savstarpējā satiksmē apjozieties ar pazemību. Jo Dievs stāv pretim lepniem, bet pazemīgiem viņš dod žēlastību.” (1. Pētera 5:5.)