Dedzība par tīro Jehovas pielūgsmi
”Tas Kungs ir dedzīgs savu tiesību aizstāvis; tāds ir Viņa vārds.” (2. MOZUS 34:14)
1. Kāda ir Dieva galvenā īpašība, un kā tā ir saistīta ar viņa dedzīgumu?
JEHOVA sevi raksturo ar vārdiem ”dedzīgs savu tiesību aizstāvis”. Bībeles terminam, kas nozīmē ’dedzība’ vai ’skaudība’, var būt negatīva nokrāsa. Tomēr galvenā Dieva īpašība ir mīlestība. (1. Jāņa 4:8.) No tā izriet, ka viņa dedzīgums cilvēkiem vienmēr nāk par labu. Patiešām, mēs redzēsim, ka Dieva dedzīgums ir būtisks nosacījums mieram un saskaņai Visumā.
2. Mini dažus piemērus, kā var tulkot ebreju valodas vārdus, kas apzīmē dedzīgumu.
2 Savstarpēji saistītie ebreju valodas vārdi, kas apzīmē dedzīgumu vai skaudību, Ebreju rakstos parādās vairāk nekā 80 reižu. Gandrīz pusē gadījumu šie vārdi attiecas uz Dievu Jehovu. ”Kad runa ir par Dievu,” paskaidro Dž. H. Livingstons, ”dedzīgums nozīmē nevis izkropļotas jūtas, bet gan prasību pielūgt vienīgi Jehovu.” (The Pentateuch in Its Cultural Environment.) Tāpēc Bībeles izdevumā New World Translation attiecīgais ebreju valodas lietvārds dažreiz ir tulkots ar vārdiem ”prasība pēc nedalītas pielūgsmes”. (Ecēhiēla 5:13.) Tāpat ir pareizi to tulkot ”dedzīgums”. (Psalms 79:5, NW; Jesajas 9:6.)
3. Kā dedzīgums cilvēku var pamudināt uz kaut ko labu?
3 Cilvēks tika radīts ar spēju būt dedzīgam, bet grēks ir izkropļojis šo īpašību. Tomēr dedzība mūs var pamudināt uz kaut ko labu. Tās rosināts, kāds var aizsargāt sev mīļu cilvēku pret sliktu ietekmi. Tāpat mums var būt pareiza dedzība par Jehovu un viņa pielūgsmi. (1. Ķēniņu 19:10.) Lai būtu iespējams nekļūdīgi izprast šādu dedzību par Jehovu, minēto ebreju valodas lietvārdu var tulkot ’karsti degt par [”nepaciest nekādu sāncensību ar”, NW]’ Jehovu. (2. Ķēniņu 10:16.)
Zelta teļš
4. Kāda svarīga ar dedzīgumu saistīta pavēle bija iekļauta Izraēlam dotajā Dieva bauslībā?
4 Taisnīgs dedzīgums izpaudās pēc tam, kad izraēliešiem pie Sinaja kalna bija dota bauslība. Viņiem vairākkārt bija izteikts brīdinājums nepielūgt cilvēku darinātus dievus. Jehova viņiem bija teicis: ”Es, Jehova, tavs Dievs, esmu Dievs, kas pieprasa nedalītu pakļaušanos [vai ”Dievs, kas ir dedzīgs (kvēls); Dievs, kas nepacieš sāncensību”, zemsvītras piezīme].” (2. Mozus 20:5, NW; salīdzināt 2. Mozus 20:22, 23; 22:19; 23:13, 24, 32, 33.) Jehova bija noslēdzis derību ar izraēliešiem, apsolīdams viņus svētīt un ievest apsolītajā zemē. (2. Mozus 23:22, 31.) Un ļaudis bija teikuši: ”Visu, ko tas Kungs ir sacījis, mēs darīsim un pildīsim.” (2. Mozus 24:7.)
5., 6. a) Kā izraēlieši smagi grēkoja nometnē pie Sinaja kalna? b) Kā Jehova un viņa uzticamie kalpi parādīja dedzību pie Sinaja kalna?
5 Tomēr jau pēc neilga laika izraēlieši grēkoja pret Dievu. Tautas nometne vēl aizvien atradās Sinaja kalna piekājē. Mozus jau daudz dienu uzturējās kalnā, kur Dievs viņam deva jaunus norādījumus, un ļaudis uzstāja, lai Mozus brālis Ārons tiem izgatavo dievu. Ārons piekāpās un izveidoja teļu no cilvēku sagādātā zelta. Tika apgalvots, ka šis elks pārstāv Jehovu. (Psalms 106:20.) Nākamajā dienā tauta upurēja elkam un ’to pielūdza’. Pēc tam cilvēki ”cēlās līksmoties”. (2. Mozus 32:1, 4, 6, 8, 17—19.)
6 Izraēlieši joprojām līksmojās, kad Mozus nokāpa no kalna. Redzot cilvēku apkaunojošo uzvedību, viņš iesaucās: ”Kas grib piederēt tam Kungam?” (2. Mozus 32:25, 26.) Pie Mozus sapulcējās Levija dēli, un viņš tiem lika paņemt zobenus un nonāvēt elkdievībai nodevušos dzīrotājus. Savā dedzībā par Dieva tīro pielūgsmi levīti nogalināja ap 3000 noziegušos izraēliešu. Jehova padarīja sodu vēl smagāku, sūtīdams nelaimi tiem, kas bija palikuši dzīvi. (2. Mozus 32:28, 35.) Tad Dievs atkārtoja pavēli: ”Tev nebūs pielūgt citus dievus, jo tas Kungs ir dedzīgs savu tiesību aizstāvis; tāds ir Viņa vārds.” (2. Mozus 34:14.)
Baāls Peors
7., 8. a) Kā daudzi izraēlieši nodevās rupjai netikumībai, kas bija saistīta ar Baālu Peoru? b) Kāpēc Jehova pārtrauca soda izpildi?
7 Četrdesmit gadus vēlāk, kad Izraēla tautai pavisam drīz bija jāieiet apsolītajā zemē, pievilcīgās moābietes un midianietes vilināja daudzus izraēliešus nākt un baudīt viņu viesmīlību. Šiem vīriešiem būtu bijis jāizvairās dibināt tuvas attiecības ar jebkuru, kas pielūdza viltus dievus. (2. Mozus 34:12, 15.) Taču viņi rīkojās gluži kā ’vērši, ko ved uz kaušanu,’ — nodevās netikumībai ar sievietēm un kopā ar tām metās zemē Baāla Peora priekšā. (Salamana Pamācības 7:21, 22; 4. Mozus 25:1—3.)
8 Jehovas izraisīts posts piemeklēja izraēliešus, kas bija iesaistījušies šajā kaunpilnajā seksuālajā pielūgsmē, un viņi mira. Turklāt Dievs pavēlēja nevainīgajiem izraēliešiem nogalināt tos, kas bija noziegušies. Viens no izraēliešu virsaišiem, vārdā Simrijs, ar izaicinošu nekaunību atveda uz savu telti kādu dižciltīgu midianieti, lai stātos ar viņu dzimumattiecībās. To ieraudzījis, dievbijīgais priesteris Pinehass sodīja netikumīgo pāri ar nāvi. Tad Dievs pārtrauca sava soda izpildi un paziņoja: ”Pinehass.. ir novērsis manu dusmu kvēli no Israēla bērniem ar to, ka viņš iedegās savā dusmu kaislībā viņu vidū; tāpēc, neskatoties uz manu dusmu kvēli, Es neesmu pilnīgi iznīcinājis Israēla bērnus.” (4. Mozus 25:11.) Lai gan tauta kopumā paglābās no iznīcināšanas, vismaz 23 000 izraēliešu bija miruši. (1. Korintiešiem 10:8.) Viņu ilgi lolotā cerība ieiet apsolītajā zemē tā arī nepiepildījās.
Brīdinoša pamācība
9. Kas notika ar Izraēla un Jūdas iedzīvotājiem tāpēc, ka viņiem nebija dedzības par tīro Jehovas pielūgsmi?
9 Diemžēl izraēlieši ātri vien aizmirsa to, ko varēja mācīties no šiem notikumiem. Viņiem nebija dedzības par tīro Jehovas pielūgsmi. ”Viņi.. sadusmoja Viņu ar kalpošanu augstienēs saviem elku tēliem.” (Psalms 78:58.) Tāpēc 740. gadā p.m.ē. Jehova ļāva asīriešiem aizvest gūstā desmit Izraēla ciltis. Palikusī divu cilšu Jūdas ķēniņvalsts saņēma līdzīgu sodu 607. gadā p.m.ē., kad tika nopostīta tās galvaspilsēta Jeruzaleme. Daudzi gāja bojā, bet izdzīvojušie jūdi kļuva par gūstekņiem Babilonijā. Šie notikumi ir brīdinājums visiem kristiešiem mūsdienās! (1. Korintiešiem 10:6, 11.)
10. Kas notiks ar elku pielūdzējiem, kuri nenožēlos savu rīcību?
10 Šobrīd trešdaļa zemeslodes iedzīvotāju — aptuveni 1,9 miljardi cilvēku — sevi dēvē par kristiešiem (1994 Britannica Book of the Year). Lielākā daļa no viņiem pieder pie baznīcām, kas pielūgsmē lieto svētbildes, tēlus un krustus. Jehova nesaudzēja cilvēkus savā tautā, kad tie viņu sadusmoja, nododamies elkdievībai. Tāpat Dievs nesaudzēs cilvēkus, kas uzdodas par kristiešiem, bet pielūgsmē izmanto priekšmetus. ”Dievs ir Gars, un, kas viņu pielūdz, tiem to būs pielūgt garā un patiesībā,” teica Jēzus Kristus. (Jāņa 4:24.) Turklāt Bībelē kristiešiem ir izteikts brīdinājums sargāties no elkdievības. (1. Jāņa 5:21.) Elku pielūdzēji, kas nenožēlos savu rīcību, neiemantos Dieva Valstību. (Galatiešiem 5:20, 21.)
11. Kā kristietis varētu kļūt vainīgs elkdievībā, lai arī viņš nemetas zemē elka priekšā, bet kā ir iespējams izvairīties no šādas elkdievības? (Efeziešiem 5:5.)
11 Patiess kristietis nekad nemestos zemē elka priekšā, viņam jāizvairās arī no visa, ko Dievs uzskata par netīru, grēcīgu un saistītu ar elkdievību. Piemēram, Bībelē ir lasāms brīdinājums: ”Nonāvējiet sevī to, kas pieder zemei: netiklību, nešķīstību, kaisli, ļauno iekāri un mantkārību; tā ir elku kalpība. Viņu dēļ nāk Dieva dusmība.” (Kolosiešiem 3:5, 6.) Paklausīt šiem vārdiem nozīmē neuzvesties amorāli. Tāpēc jāizvairās no izklaidēšanās veidiem, kuru nolūks ir ierosināt netikumīgu dzimumtieksmi. Patiesie kristieši nevis apmierina šādu tieksmi, bet ir dedzīgi par Dieva tīro pielūgsmi.
Dievam patīkamas dedzības piemēri vēlākos laikos
12., 13. Kādā veidā Jēzus rādīja izcilu priekšzīmi, kā būt dedzīgam par Dieva tīro pielūgsmi?
12 Visizcilākais cilvēks, kas bija dedzīgs par Dieva tīro pielūgsmi, bija Jēzus Kristus. Savā pirmajā kalpošanas gadā viņš redzēja mantkārīgos naudas mijējus un tirgotājus tempļa pagalmos. Ebrejiem, kas bija ieradušies no citurienes, iespējams, bija nepieciešami naudas mijēju pakalpojumi, lai apmainītu svešzemju monētas pret naudu, kas derēja tempļa nodokļa nomaksai. Tāpat viņiem bija jāpērk dzīvnieki un putni, ko upurēt saskaņā ar Dieva bauslību. Taču šādi darījumi bija jākārto ārpus tempļa pagalmiem. Vēl sliktāk bija tas, ka tirgotāji noteikti iedzīvojās uz savu brāļu reliģisko vajadzību rēķina, pieprasot pārmērīgu maksu. Jēzus, ko bija pārņēmusi dedzība par Dieva tīro pielūgsmi, ar pātagu izdzina no tempļa aitas un liellopus. Viņš apgāza naudas mijēju galdus, sacīdams: ”Nepadarait mana Tēva namu par tirgus namu!” (Jāņa 2:14—16.) Tā Jēzus piepildīja Psalmā 69:10 teiktos vārdus: ”Dedzība Tava nama labad mani ir ēdusi.”
13 Trīs gadus vēlāk Jēzus atkal redzēja alkatīgos tirgotājus rīkojamies Jehovas templī. Vai viņš iztīrīja templi vēlreiz? Viņa dedzība par Dieva tīro pielūgsmi bija tikpat stipra kā tad, kad viņš sāka kalpošanu. Jēzus izdzina no tempļa gan pārdevējus, gan pircējus. Un viņš minēja vēl nopietnāku savas rīcības iemeslu: ”Vai nav rakstīts: Mans nams taps nosaukts lūgšanas nams visām tautām? Bet jūs to esat padarījuši par slepkavu bedri.” (Marka 11:17.) Cik brīnišķīgs piemērs, kā pastāvīgi paust Dievam tīkamu dedzību!
14. Kā Jēzus dedzībai par tīro pielūgsmi būtu jāietekmē mūs?
14 Kungs Jēzus Kristus, kas tagad celts godā, nav pārvērties. (Ebrējiem 13:8.) Pašreiz, 20. gadsimtā, viņš ir tikpat dedzīgs par sava Tēva tīro pielūgsmi kā tad, kad dzīvoja uz Zemes. To var redzēt no Atklāsmes grāmatā pierakstītajiem Jēzus vēstījumiem septiņām draudzēm. Šo vēstījumu galvenais piepildījums ir mūsdienās, kad dzīvojam ”tā Kunga dienā”. (Atklāsmes 1:10; 2:1—3:22.) Apustulis Jānis parādībā skatīja godā celto Jēzu Kristu, kura ”acis [bija] kā uguns liesmas”. (Atklāsmes 1:14.) Tātad Kristum nekas nepaliek nepamanīts, kad viņš pārbauda draudzes, pārliecinoties, vai tās joprojām ir tīras un derīgas, lai kalpotu Jehovam. Mūsdienu kristiešiem jāpatur prātā Jēzus brīdinājums, ka nav jāmēģina kalpot diviem kungiem — Dievam un mantai. (Mateja 6:24.) Materiālistiski noskaņotajiem Laodiķejas draudzes locekļiem Jēzus teica: ”Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, es tevi izspļaušu no savas mutes. [..] Iekarsies un atgriezies!” (Atklāsmes 3:14—19.) Draudzē ieceltajiem vecākajiem ar vārdiem un ar savu priekšzīmi būtu jāpalīdz ticības biedriem izvairīties no materiālisma lamatām. Vecākajiem tāpat jāaizsargā ganāmpulks no tikumiskā pagrimuma, kas vērojams šajā uz seksu virzītajā pasaulē. Turklāt Dieva tautā nav pieļaujama iecietība ne pret kādu Jezabeles iespaidam līdzīgu ietekmi. (Ebrējiem 12:14, 15; Atklāsmes 2:20.)
15. Kā apustulis Pāvils atdarināja Jēzus dedzību par Jehovas pielūgsmi?
15 Apustulis Pāvils atdarināja Kristu. Lai aizsargātu nesen kristītus brāļus un māsas no nevēlamas garīgas ietekmes, viņš sacīja: ”Es esmu iededzies par jums ar dievišķu karstumu.” (2. Korintiešiem 11:2.) Pirms tam Pāvila dedzība par tīro pielūgsmi viņu bija pamudinājusi dot šiem pašiem kristiešiem norādījumu izslēgt no draudzes kādu netikumīgu cilvēku, kas nenožēloja grēkus un kaitīgi ietekmēja draudzi. Toreiz dotie Dieva iedvesmotie norādījumi ļoti ir palīdzējuši daudziem vecākajiem mūsdienās viņu centienos saglabāt garīgu tīrību Jehovas liecinieku draudzēs, kuru skaits pārsniedz 75 500. (1. Korintiešiem 5:1, 9—13.)
Dieva dedzīgums nāk par labu viņa tautai
16., 17. a) Kāda bija tautu attieksme pret to, ka Dievs sodīja seno Jūdu? b) Kā pēc 70 gadiem, ko Jūdas iedzīvotāji pavadīja gūstā, kļuva redzama Jehovas dedzība par Jeruzalemi?
16 Kad Dievs sodīja Jūdas iedzīvotājus un ļāva viņus aizvest gūstā uz Babiloniju, viņi tika apsmieti. (Psalms 137:3, NW.) Ēdomieši, skaudības un naida dzīti, pat palīdzēja babiloniešiem nodarīt postu Dieva tautai, bet Jehova to neatstāja bez ievērības. (Ecēhiēla 35:11; 36:15.) Dzīvi palikušie ebreji gūstā nožēloja grēkus, un pēc 70 gadiem Jehova viņus atveda atpakaļ uz viņu zemi.
17 Sākumā Jūdas ļaudis atradās nožēlojamā stāvoklī. Jeruzaleme un tās templis gulēja drupās. Apkārtējās tautas pretojās jebkādiem centieniem no jauna uzcelt templi. (Ezras 4:4, 23, 24.) Kāda bija Jehovas attieksme pret to? Iedvesmotajos Rakstos ir teikts: ””Tā saka tas Kungs Cebaots: Es esmu pilns lielas sirdsdedzes par Jeruzālemi un Ciānu, un Es esmu ļoti dusmīgs uz lepnajiem un bezrūpības pilnajiem pagāniem; Es biju tikai drusciņ dusmīgs, viņi turpretī no savas puses palīdzēja izraisīt jo lielāku ļaunumu.” Tāpēc tā saka tas Kungs: ”Es piešķiršu Jeruzālemei atkal savu žēlastību, un tajā uzcels manu namu,” — saka tas Kungs Cebaots.” (Cakarijas 1:14—16.) Šis solījums bija patiess: templis un Jeruzaleme sekmīgi tika atjaunoti.
18. Ko patiesie kristieši pieredzēja pirmā pasaules kara laikā?
18 Patieso kristiešu draudze 20. gadsimtā piedzīvoja kaut ko līdzīgu. Pirmā pasaules kara laikā Jehova sodīja savu tautu, jo tā nebija ievērojusi stingru neitralitāti šajā pasaulīgajā konfliktā. (Jāņa 17:16.) Dievs pieļāva, ka politiskās varas apspiež viņa tautu, un kristīgās pasaules garīdznieki līksmoja par tās nelaimi. Patiesībā garīdzniekiem bija izšķirīga nozīme tajā, ka politiķi aizliedza Bībeles pētnieku — tagadējo Jehovas liecinieku — darbu. (Atklāsmes 11:7, 10.)
19. Kā kopš 1919. gada ir redzama Jehovas dedzība par viņa pielūgsmi?
19 Tomēr Jehova bija dedzīgs tīrās pielūgsmes dēļ un pēc kara, 1919. gadā, atkal kļuva labvēlīgs pret savu grēkus nožēlojušo tautu. (Atklāsmes 11:11, 12.) Tāpēc Jehovas cildinātāju skaits ir pieaudzis no mazāk nekā četriem tūkstošiem 1918. gadā līdz aptuveni pieciem miljoniem patlaban. (Jesajas 60:22.) Drīzumā Jehovas dedzīgums viņa tīrās pielūgsmes dēļ kļūs redzams vēl iespaidīgāk.
Kā Dieva dedzīgums izpaudīsies nākotnē
20. Kā Dievs drīz rīkosies, pauzdams savu dedzību par tīro pielūgsmi?
20 Gadsimtiem ilgi kristīgās pasaules baznīcas ir rīkojušās līdzīgi atkritušajiem jūdiem, kas sadusmoja Jehovu. (Ecēhiēla 8:3, 17, 18.) Drīz Dievs Jehova rīkosies — viņš liks rasties pārsteidzošai domai ANO locekļu sirdīs. Šīs domas ietekmē politiskās varas izpostīs kristīgo pasauli, kā arī pārējo viltus reliģijas daļu. (Atklāsmes 17:16, 17.) Patiesie kalpotāji pārdzīvos Dieva sprieduma biedējošo izpildi. Viņi atsauksies uz debesu būtņu teikto: ”Allelūja! [..] [Jehova] ir tiesājis lielo netikli [viltus reliģiju], kas samaitāja visu zemi ar savu netiklību [savām nepatiesajām mācībām un izvirtušajai politikai sniegto atbalstu], viņš atprasījis no viņas rokas savu kalpu asinis.” (Atklāsmes 19:1, 2.)
21. a) Ko darīs Sātans un viņa sistēma, kad viltus reliģija būs iznīcināta? b) Kāda būs Dieva atbilde?
21 Kas notiks pēc tam, kad viltus reliģijas pasaules lielvalsts būs iznīcināta? Sātans sakūdīs politiskās varas uz globālu uzbrukumu Jehovas tautai. Kāda būs Dieva atbilde uz Sātana mēģinājumu noslaucīt patieso pielūgsmi no zemes virsas? Ecēhiēla grāmatā 38:19—23 mēs lasām: ”Savu dusmu [vai dedzīguma] un savas bardzības karstumā Es to saku. [..] Es sodīšu viņu [Sātanu] ar mēri un asins izliešanu, ar lietus gāzēm un ar smagu krusu. Uguns un sērs kritīs uz viņu un viņa kaŗapulkiem un uz visām tām tautām, kas ir pie viņa. Tā Es parādīšos savā varenībā un svētumā daudzu tautu priekšā, lai tās atzīst, ka Es esmu tas Kungs.” (Skatīt arī Cefanjas 1:18; 3:8.)
22. Kā mēs varam apliecināt, ka esam dedzīgi par tīro Jehovas pielūgsmi?
22 Cik mierinoši ir zināt, ka Visuma Pavēlnieks dedzīgi rūpējas par saviem patiesajiem kalpiem! Būsim dedzīgi par tīro Dieva Jehovas pielūgsmi, ļoti augstu novērtēdami viņa nepelnīto laipnību. Joprojām ar dedzību sludināsim labo vēsti un paļāvīgi gaidīsim nozīmīgo dienu, kad Jehova pagodinās un svētīs savu izcilo vārdu. (Mateja 24:14.)
Jautājumi pārdomām
◻ Ko nozīmē būt dedzīgam par Jehovu?
◻ Ko mēs varam mācīties no seno izraēliešu piemēra?
◻ Kā mums jārīkojas, lai nesadusmotu Jehovu?
◻ Kā ir izpaudusies Dieva un Kristus dedzība par tīro pielūgsmi?
[Papildmateriāls 22. lpp.]
Mīlestība nav skaudīga
BĪBELES pētnieks Alberts Bārnss, kas dzīvoja 19. gadsimtā, rakstīja šādus vārdus par skaudību: ”Tā ir viena no parastākajām ļaunuma izpausmēm, un tā liek skaidri saprast, cik ļoti cilvēks ir pagrimis.” Viņš turpināja: ”Ja kāds varētu izpētīt, kur īstenībā sakņojas visi kari, ķildas un pasaulīgi plāni, pat tā dēvēto kristiešu ieceres un nodomi, kas tik lielā mērā kaitē viņu reliģijai un noskaņo viņus pašus pasaulīgi, — tāds cilvēks būtu pārsteigts, cik daudz no visa minētā izraisa skaudība. Mūs sarūgtina tas, ka citiem sokas labāk nekā mums, un mēs kārojam iegūt to, kas pieder citiem, kaut arī mums uz to nav tiesību; tāpēc mēs lietojam dažādus nosodāmus paņēmienus, lai mazinātu viņu prieku, lai paši iegūtu viņu īpašumu vai arī lai parādītu, ka viņiem nebūt nepieder tik daudz, kā parasti tiek uzskatīts. ..jo tā mēs apmierinām skaudības garu mūsos.” (Romiešiem 1:29; Jēkaba 4:5.)
Bārnss ir teicis arī interesantus vārdus par mīlestību, kas ”neskauž”. (1. Korintiešiem 13:4.) Viņš rakstīja: ”Cilvēki, kas mīl, neapskauž tos, kuri ir laimīgi, — viņi priecājas par šo ļaužu labklājību, un, kad citu laime palielinās.., cilvēki, ko ietekmē mīlestība, ..nemazina šādu laimi; viņi neliek citiem justies neērti, ja tiem kaut kas pieder, viņi nelaupa neko no citu laimes, viņi nekurn un nesūrojas, ka viņiem pašiem neveicas tik labi. [..] Ja mēs mīlētu citus un priecātos līdzi, kad viņi jūtas laimīgi, tad mēs viņus neapskaustu.”
[Attēls 20. lpp.]
Pinehass bija dedzīgs par tīro Jehovas pielūgsmi