Saglabā nevainojamību un dzīvo!
”ATSAKI Dievam un mirsti!” Uz mūsu žurnāla vāka ir attēlota Ījaba sieva, kas viņam uzbruka ar šādiem vārdiem. Tas notika pirms apmēram 3600 gadiem. Taču šis vārdiskais uzbrukums Dieva uzticīgajam kalpam izgaismo jautājumu, ar ko cilvēce saskaras līdz pat šim laikam. Uzticīgais Ījabs bija cietis drausmīgus zaudējumus: viņš bija zaudējis savus mājlopus, māju un savus desmit bērnus. Pēc tam viņa ķermeni mocīja hroniska slimība, kas pārbaudīja viņu līdz izturības robežai. Kāpēc? Dieva un cilvēku galvenais ienaidnieks, Sātans Velns, centās pierādīt savu izaicinošo apgalvojumu, ka cilvēks nevarot palikt uzticīgs Dievam smagos pārbaudījumos. (Ījaba 1:11, 12; 2:4, 5, 9, 10.)
Mūsdienās, tāpat kā Ījaba laikā, ”visa pasaule ir grimusi ļaunumā [”paša ļaunā varā”, NW]” — Sātana Velna varā. (1. Jāņa 5:19.) Tiešām, mūsu laikos tas ir redzams vēl skaidrāk, jo tagad ’tas, ko sauc par velnu un sātanu, kas pieviļ visu pasauli,’ ir nomests no debesīm uz Zemi. (Atklāsmes 12:9.) Šis fakts izskaidro tās lielās nelaimes, kas nāk pār cilvēci mūsu dienās. Pirmais pasaules karš, kas uzliesmoja 1914. gadā, iezīmēja ”ciešanu konvulsiju” sākumu, kuras turpinās visu 20. gadsimtu. (Mateja 24:7, 8, NW.)
Vai tev kādreiz šajā ļaunajā un degradētajā pasaulē nerodas izjūta, ka tu esi nonācis pie cilvēka izturības robežas? Vai tu kādreiz esi domājis par to, vai dzīvei vispār ir kāda jēga? Ījabam varbūt uznāca tādas domas, bet viņš nekad nezaudēja ticību Dievam, lai gan pats dažreiz kļūdījās. Savu apņēmību viņš izteica ar šādiem vārdiem: ”Līdz savam pēdējam elpas vilcienam es nenoliegšu pats sev savu nevainību!” Viņš bija pārliecināts, ka Dievs ’atzīs viņa nenoziedzību’. (Ījaba 27:5; 31:6.)
Jēzum Kristum, Dieva Dēlam, arī bija jāiztur pārbaudījumi, kad viņš bija šeit — uz Zemes. Sātans uzbruka Jēzum dažādos veidos. Viņš spekulēja uz Jēzus fiziskajām vajadzībām un pārbaudīja viņa paļaušanos uz Dieva Rakstiem, kā tas bija, kad Sātans kārdināja Jēzu kalnā. (Mateja 4:1—11.) Viņš panāca, lai Jēzus ciestu no tā, ka atkritušie rakstu mācītāji un farizeji un cilvēki, ko viņi bija pievīluši, Jēzu vajātu, apsūdzētu zaimošanā un apvienotos sazvērestībā, lai viņu nogalinātu. (Lūkas 5:21; Jāņa 5:16—18; 10:36—39; 11:57.) Viņi Jēzum nodarīja daudz vairāk ļauna, nekā trīs viltus mierinātāji Ījabam. (Ījaba 16:2; 19:1, 2.)
Ģetzemanes dārzā, kad tuvojās Jēzus pārbaudījumu kulminācija, viņš teica saviem mācekļiem: ”Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei.” Tad ”viņš krita uz savu vaigu pie zemes, lūdza Dievu un sacīja: ”Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis kauss iet man gaŗām, tomēr ne kā es gribu, bet kā Tu gribi.”” Beigās, kad Jēzus bija pie mocību staba, tad, piepildīdams pravietiskos vārdus no Psalma 22:2, viņš izsaucās: ”Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu esi mani atstājis?” Bet galu galā Dievs neatstāja Jēzu, jo Jēzus saglabāja pilnīgu nevainojamību un uzticību Dievam, tā rādīdams paraugu, kam jāseko visiem patiesajiem kristiešiem. Jehova atalgoja Jēzus nevainojamību, viņu augšāmceldams un paaugstinādams visaugstāk debesīs. (Mateja 26:38, 39; 27:46; Apustuļu darbi 2:32—36; 5:30; 1. Pētera 2:21.) Dievs atalgos visus pārējos, kas līdzīgi Jēzum būs saglabājuši nevainojamību un uzticību Dievam.
Jēzus ar savu nevainojamību ne tikai sniedza galīgu atbildi uz Sātana izaicinošo apgalvojumu, bet arī ar savu pilnīga cilvēka dzīvības upuri deva izpirkuma maksu, un tāpēc cilvēki, kas saglabā nevainojamību, var iegūt mūžīgo dzīvi. (Mateja 20:28.) Pirmām kārtām Jēzus savāca svaidīto ’mazo ganāmo pulciņu’, kura locekļi būs viņa līdzvaldnieki debesu Ķēniņvalstī. (Lūkas 12:32.) Pēc tam tiek vākts ’lielais pulks’, lai tas pārdzīvotu ’lielās bēdas’ un pēc tam iemantotu mūžīgo dzīvi tajā Dieva Ķēniņvalsts daļā, kas būs uz Zemes. (Atklāsmes 7:9, 14—17.)
Ījabs, cilvēks, kas saglabāja savu nevainojamību, būs to miljardu mirušo vidū, kas tiks celti augšā, lai kļūtu par mierīgās ’jaunās zemes’ sabiedrības locekļiem. (2. Pētera 3:13; Jāņa 5:28, 29.) Kā ir attēlots uz šī žurnāla pēdējā vāka, nevainojamība tika atalgota arī laikā, kad dzīvoja Ījabs, — Jehova ”svētīja Ījaba beidzamās mūža dienas vairāk nekā viņa dzīves sākumu”. Viņš ieguva garīgo spēku, būdams cilvēks, kas ”ar savām lūpām tomēr nenogrēkojās”. Dievs paildzināja viņa dzīvi vēl par 140 gadiem. Materiālā ziņā viņš deva Ījabam visu divreiz vairāk, nekā viņam bija bijis pirms tam; turklāt Ījabam ”dzima no jauna septiņi dēli un trīs meitas”, un viņa meitas tika uzskatītas par pašām skaistākajām visā zemē. (Ījaba 2:10; 42:12—17.) Bet visa šī labklājība ir tikai neliela daļiņa salīdzinājumā ar tām svētībām, ko ’jaunās zemes’ paradīzē baudīs cilvēki, kas būs saglabājuši nevainojamību. Tev arī ir iespēja baudīt šo prieku, un par to tiks paskaidrots nākamajās lappusēs.
[Attēls 4. lpp.]
Jēzus rādīja teicamu priekšzīmi, kā saglabāt nevainojamību