Ziemassvētki — vai tie ir kristiešu svētki?
SASKAŅĀ ar izdevumu The World Book Encyclopedia, ”Ziemassvētki ir diena, kad kristieši atzīmē Jēzus Kristus dzimšanas dienu”. Taču tai pašā enciklopēdijā ir lasāmi arī šādi vārdi: ”Agrīnie kristieši nesvinēja [Jēzus] dzimšanu, jo uzskatīja jebkādas dzimšanas dienu svinības par pagānisku ieražu.”
Līdzīgi ir rakstīts Golbija un Perdū grāmatā The Making of the Modern Christmas (Kas ir mūsdienu Ziemassvētki): ”Agrīnie kristieši nesvinēja Kristus dzimšanu. Dzimšanas dienas vispār tika saistītas ar pagānu ieradumiem; evaņģēlijos nekas nav teikts par Kristus piedzimšanas īsto datumu.”
Bet kā tad Kristus dzimšanas diena kļuva par tik ievērojamiem ”kristīgiem” svētkiem, ja reiz dzimšanas dienu svinēšanai nav kristīgas izcelsmes?
Ziemassvētku pagāniskā izcelsme
”Ikviens dzīroja un līksmojās, uz laiku bija apstājušies visi darbi un nenotika nekādi darījumi, mājas tika izgreznotas ar lauru zariem un mūžzaļiem augiem, draugi apciemoja cits citu un apmainījās dāvanām, un klienti deva dāvanas saviem patroniem. Visu šo laiku valdīja līksmība un labvēlība, un cilvēki nodevās visdažādākajām izpriecām,” stāstīts Dž. Vīlera grāmatā Paganism in Christian Festivals (Pagānisms kristīgajos svētkos).
Vai šis apraksts neatbilst tev zināmajiem Ziemassvētkiem? Tu varbūt brīnīsies, bet tajā nav runāts par Ziemassvētkiem! Minētajā citātā ir aprakstīti saturnāliji — nedēļu ilgi pagāniski svētki Romā, kas bija saistīti ar ziemas saulgriežiem (to norise attēlota iepriekšējā lappusē). Neuzvarētās saules dzimšanas diena tika atzīmēta 25. decembrī, Romas mitraisma galvenajā svinamajā dienā.
Enciklopēdijā The New Encyclopædia Britannica mēs lasām, ka ”25. decembris bija irāņu gaismas dieva Mitras dzimšanas diena un.. diena, kas bija veltīta neuzveicamajai saulei, kā arī diena, kas sekoja saturnālijiem; baznīca izraudzījās šo datumu, lai svinētu Ziemassvētkus — Kristus dzimšanas dienu — un tā pretotos minēto svētku ietekmei”. Tātad patiesībā turpinājās pagānisku dzimšanas dienu svinēšana — tikai Mitras vārdu bija aizstājis Kristus vārds!
Tomēr tu varbūt domā, ka Dieva Dēla Jēzus piedzimšana bija kaut kas īpašs un ka to būtu vērts atcerēties. Pievērs uzmanību šī notikuma atstāstījumam Bībelē, un tu iegūsi par to lielāku izpratni.
Priecīgs notikums
Lūkas evaņģēlija 2. nodaļa noskaidro situāciju. Lūka apraksta debesu eņģeļu, pazemīgo ganu, uzticīgo Dieva kalpu un pašas Marijas attieksmi pret šo ievērības cienīgo notikumu — Jēzus piedzimšanu.
Vispirms padomā par ganiem, kas bija ”laukā” un ”sargāja naktī savus lopus”, — viņi to nebūtu darījuši ziemas vidū. Sākumā, kad viņiem parādījās ”tā Kunga eņģelis” un atspīdēja Dieva godība, gani izbijās. Taču eņģelis viņus nomierināja: ”Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis.., kas ir Kristus, tas Kungs.” Kad pēkšņi parādījās ”debespulku draudze”, gani zināja, ka Jēzus dzimšana atšķiras no visām pārējām. Interesanti ir tas, ka eņģeļi nebija atnesuši nekādas dāvanas jaundzimušajam. Gluži otrādi, viņi cildināja Jehovu: ”Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.” (Lūkas 2:8—14.)
Gani, saprotams, vēlējās savām acīm redzēt mazuli, par kura dzimšanu bija pavēstījis pats Jehova. Atraduši silītē gulošo zīdaini, viņi pastāstīja tā vecākiem, ko bija teikuši eņģeļi. Pēc tam gani devās prom un ”godāja un teica Dievu”, bet nevis bērniņu. (Lūkas 2:15—18, 20.)
Marija, Jēzus māte, noteikti priecājās, ka veiksmīgi bija dzemdējusi savu pirmdzimto. Turklāt viņa notikušo ’pārdomāja savā sirdī’. Pēc tam, paklausot Mozus bauslībai, viņa sava vīra Jāzepa pavadībā devās uz Jeruzalemi. Tās nebija dzimšanas dienas svinības. Tas bija laiks, kad bērns bija jāatved Dieva priekšā ”pēc tā Kunga bauslības priekšraksta: Katrs vīriešu kārtas pirmdzimtais lai ir Dievam svētīts”. (Lūkas 2:19, 22—24.)
Jeruzalemes templī Marija un Jāzeps sastapa Sīmeanu, kas, pēc Lūkas vārdiem, bija ”taisns un dievbijīgs, gaidīdams uz Israēla iepriecināšanu”. Viņš bija saņēmis Dieva iedvesmotu vēsti, ka nemirs, iekams nebūs redzējis ”tā Kunga Svaidīto”. Sīmeans rīkojās, ”[Dieva] Svētā Gara skubināts”. Viņš paņēma bērniņu rokās, taču nevis tādēļ, lai tam kaut ko dāvinātu, bet gan lai pateiktos Dievam: ”Kungs, lai nu tavs kalps aiziet mierā, kā tu esi sacījis; jo manas acis ir redzējušas tavu pestīšanu, ko tu esi sataisījis visiem ļaudīm.” (Lūkas 2:25—32.)
Pēc tam pienāca padzīvojusī praviete Anna. Arī viņa ”slavēja to Kungu, par to runādama uz visiem, kas Jeruzālemē gaidīja uz pestīšanu”. (Lūkas 2:36—38.)
Marija, Sīmeans, Anna, gani un debesu eņģeļi — viņi visi priecājās par Jēzus piedzimšanu. Taču ievēro: neviens no viņiem nerīkoja trokšņainas dzimšanas dienas svinības un nedeva nekādas dāvanas. Viņi slavināja Jehovu — debesu Dievu, kas bija parūpējies par to, lai viņi varētu glābties.
Tomēr kāds varētu spriest: Ziemassvētku dāvanu došana noteikti nevar būt nekas slikts — vai tad ”trīs gudrie” nepagodināja Jēzu ar dāvanām?
Ziemassvētku dāvanas
Atkal pievērsīsimies aprakstam Bībelē. Tu to atradīsi Mateja evaņģēlijā, 2. nodaļā. Tur nav pieminēta nekāda dzimšanas dienas svinēšana un precīzi nav norādīts arī laiks, par ko ir runa, kaut arī ir skaidrs, ka aprakstītie notikumi risinās kādu laiku pēc Jēzus dzimšanas. Pirmajā pantā Matejs raksta, ka apmeklētāji bija ”gudri vīri [grieķiski magoi] no austrumu zemes” — tātad pagāni, kas neko nezināja par Dievu Jehovu. Zvaigzne, kam šie vīrieši sekoja, viņus aizveda nevis tieši uz Betlēmi, Jēzus dzimšanas vietu, bet uz Jeruzalemi, kur valdīja ķēniņš Hērods.
Kad šis ļaunais valdnieks izdzirdēja gudros prašņājam, kur atrodams ”jaunpiedzimušais jūdu ķēniņš”, viņš uzmeklēja priesterus, lai precīzi izdibinātu, ”kur Kristum būs piedzimt”, un varētu bērnu nogalināt. Priesteri atbildot citēja Mihas pravietojumu — tajā ir norādīts, ka Mesijam jāpiedzimst Betlēmē. (Mihas 5:1.) Hērods liekulīgi izrīkoja savus viesus: ”Eita un ievāciet rūpīgi ziņas par to bērnu, un kad jūs viņu atradīsit, tad paziņojiet to man, ka ir es aizeju un viņu pielūdzu.” Gudrie turpināja savu ceļu, un zvaigzne ”gāja tiem pa priekšu un nostājās pār namu, kuŗā bija [”mazais”, NW] bērns”. Ievēro, te ir teikts, ka Jēzus bija mazs bērns, nevis tikko dzimis zīdainis. (Mateja 2:1—10.)
Kā mēdza darīt austrumu dižciltīgie, kas apciemoja valdnieku, pagānu gudrie nometās ceļos un ”dāvāja [bērnam] zeltu, vīrāku un mirres”. Matejs piebilst: ”Un sapnī saņēmuši norādījumu pie Hēroda neatgriezties, tie aizgāja pa citu ceļu uz savu zemi.” (Mateja 2:11, 12.)
Šajā īsajā stāstījumā, kas lasāms Rakstos, daži cilvēki varbūt mēģina atrast pamatojumu Ziemassvētku dāvanu došanai. Taču grāmatā Discovering Christmas Customs and Folklore (Ziemassvētku paražu un folkloras izpēte) ir paskaidrots, ka plaši izplatītais ieradums dot dāvanas sakņojas saturnāliju svinībās, kuru laikā romieši apdāvināja savus trūcīgos kaimiņus. ”Agrīnā baznīca.. veikli izmainīja šī ieraduma jēgu un padarīja to par ieradumu pieminēt gudro vīru atnestās dāvanas.” Patiesie Dieva kalpi, piemēram, pazemīgie gani, rīkojās gluži pretēji — kad piedzima Jēzus, viņi vienkārši slavēja Dievu!
Godini Ķēniņu Kristu!
Patlaban Jēzus vairs nav mazulis. Viņš ir varens Valdnieks, Dieva debesu Valstības Ķēniņš, un tāpēc viņš pienācīgi jāgodina. (1. Timotejam 6:15, 16.)
Vai tu, ja esi pieaudzis, nekad neesi juties neērti, kad tavā klātbūtnē kāds ir parādījis citiem fotogrāfijas, kurās tu esi redzams pavisam mazs? Tiesa, šādi attēli taviem vecākiem atgādina prieku, ko viņi izjuta, tev piedzimstot. Bet vai tagad, kad tava personība ir izveidojusies, tu labāk negribi, lai citi tevi uzskatītu par to, kas tu tiešām esi? Tāpat padomā, kāda necieņa pret Jēzu Kristu atklājas, kad cilvēki, kas uzdodas par viņa sekotājiem, katru gadu tik ļoti aizraujas ar pagānisko Ziemassvētku svinēšanu un jaundzimušā godināšanu, ka negodina Jēzu — Ķēniņu. Jau pirmajā gadsimtā apustulis Pāvils norādīja, ka ir pareizi uzskatīt Kristu par debesu Ķēniņu — par to, kas viņš tagad arī ir. Pāvils rakstīja: ”Ja arī mēs Kristu esam pazinuši pēc miesas, tomēr tagad viņu vairs nepazīstam.” (2. Korintiešiem 5:16.)
Dieva Valstības Ķēniņš Kristus drīz izpildīs pravietisko solījumu novērst sāpes, ciešanas, slimības un nāvi. Viņš nodrošinās uz zemes paradīzes apstākļus un to, lai ikvienam būtu laba mājvieta un patīkams darbs. (Jesajas 65:21—23; Lūkas 23:43; 2. Korintiešiem 1:20; Atklāsmes 21:3, 4.) Tie patiešām ir pietiekami iemesli, lai pareizi godinātu Jēzu!
Patiesie kristieši seko paša Kristus priekšzīmei un cenšas dāvināt saviem tuvākajiem vienu no lielākajām veltēm, kāda vien ir iespējama, — Dieva nodoma izpratni, kas var dot mūžīgu dzīvi. (Jāņa 17:3.) Šāda dāvināšana viņiem sagādā lielu prieku, jo Jēzus teica: ”Svētīgāki ir dot nekā ņemt.” (Apustuļu darbi 20:35; Lūkas 11:27, 28.)
Kristiešiem, kas patiesi interesējas cits par citu, nav grūti labprāt izpaust savu mīlestību jebkurā gada laikā. (Filipiešiem 2:3, 4.) Vienkāršs piemērs: cik aizkustinoši būtu saņemt zīmējumu no kāda jauna kristieša, kas, noklausījies Bībeles runu, aiz pateicības kaut ko ir uzzīmējis! Tikpat jauks uzmundrinājums ir negaidīta dāvana no kāda tuvinieka — apliecinājums, ka viņš tevi mīl. Arī kristīgi vecāki gūst daudz prieka, ja visa gada laikā izvēlas iederīgus brīžus, lai kaut ko uzdāvinātu bērniem. Kristiešu devīgumu neaptumšo ne sajūta, ka tev noteikti jādod svētku dāvanas, ne arī kādas pagāniskas ieražas.
Tāpēc mūsdienās vairāk nekā četrarpus miljoni kristiešu no visām tautām nesvin Ziemassvētkus. Šie kristieši ir Jehovas liecinieki, kas pastāvīgi stāsta saviem tuvākajiem labo vēsti par Dieva Valstību. (Mateja 24:14.) Tu, iespējams, viņus satiksi, kad viņi apmeklēs tavu māju, un varbūt tas notiks visai drīz. Lai tava dzīvā atsaucība uz to, ko viņi tev piedāvā, sniedz tavai ģimenei lielu prieku, kāds gūstams, mācoties slavēt Jehovu katru dienu. (Psalms 145:1, 2.)
[Attēls 7. lpp.]
Kristieši sniedz saviem tuvākajiem vienu no lielākajām dāvanām — Dieva nodoma izpratni, kas var dot mūžīgu dzīvību
[Norāde par attēla autortiesībām 4. lpp.]
Culver Pictures