Brīnums pie Sarkanās jūras

Līdzko faraons uzzināja, ka izraēlieši ir pametuši Ēģipti, viņš sāka nožēlot, ka bija ļāvis tiem doties prom. Viņš pavēlēja saviem karavīriem: ”Sagatavojiet visus kaujas ratus, un dzīsimies tiem pakaļ! Mums nevajadzēja ļaut tiem aiziet.” Un faraons ar savu karaspēku dzinās pakaļ izraēliešiem.

Jehova savu tautu vadīja, dienas laikā izmantojot mākoni, bet naktī — uguni. Viņš tos aizveda līdz Sarkanajai jūrai un lika tur uzcelt nometni.

Tad izraēlieši ieraudzīja, ka viņiem dzenas pakaļ faraona karaspēks. Viņi bija slazdā — vienā pusē jūra, bet otrā ēģiptiešu armija. Viņi pārmeta Mozum: ”Mēs visi mirsim! Tev vajadzēja ļaut mums palikt Ēģiptē.” Bet Mozus sacīja: ”Nebaidieties! Gaidiet un skatieties, kā Jehova mūs izglābs.” Mozus patiešām paļāvās uz Jehovu, vai ne?

Jehova pavēlēja izraēliešiem nojaukt nometni. Tajā naktī Jehova lika mākonim nostāties starp ēģiptiešiem un izraēliešiem. Ēģiptiešu pusē valdīja tumsa, bet izraēliešu pusē bija gaišs.

Jehova sacīja, lai Mozus izstiepj roku pār jūru. Tad Jehova visu nakti lika pūst stipram vējam. Jūras ūdeņi pašķīrās, un vidū izveidojās ceļš, pa kuru varēja iet. Vairākus miljonus lielais izraēliešu pulks devās uz otru krastu pa sausu zemi, bet abās pusēs slējās ūdens sienas.

Faraona armija sekoja izraēliešiem pa sauso jūras gultni. Tad Jehova sēja apjukumu karavīru vidū. Ratiem sāka krist nost riteņi. Karavīri kliedza: ”Bēgam prom no šejienes! Jehova karo viņu labā!”

Jehova sacīja Mozum: ”Izstiep savu roku pār jūru!” Un tūlīt pat ūdens sienas sagāzās pār ēģiptiešu armiju. Faraons un visi viņa karavīri gāja bojā. Neviens pats neizglābās.

Otrā jūras krastā liels ļaužu pulks dziesmā slavēja Dievu: ”Dziediet Jehovam, viņš ir augstu cildināms! Zirgus un jātniekus viņš ir iegāzis jūrā!” Visi dziedāja, un sievietes dejoja un spēlēja tamburīnus. Izraēlieši bija ļoti priecīgi, jo nu viņi patiešām bija brīvi.