Atkārtošana uzsvaram

PIE labām mācīšanas metodēm noteikti pieder atkārtošana. Ja runātājs atkārto to, kas ir svarīgs, klausītāji to labāk atceras. Turklāt reizēm klausītājiem ir vieglāk saprast domu, ja tā tiek izteikta vēlreiz, tikai mazliet citādi.

Ja klausītāji neatceras, ko tu esi teicis, tavi vārdi nevar ietekmēt viņu uzskatus un dzīvesveidu. Bet, lai panāktu, ka viņi turpina domāt par taviem vārdiem, tev galvenais noteikti jāuzsver.

No Jehovas, mūsu Diženā Skolotāja, var mācīties, ko nozīmē atkārtošana uzsvaram. Viņš deva Izraēla tautai desmit baušļus. Eņģelis Jehovas uzdevumā pavēstīja šos baušļus, kad tauta bija sapulcējusies pie Sīnāja kalna. Pēc tam Mozus saņēma baušļus rakstveidā. (2. Moz. 20:1—17; 31:18; 5. Moz. 5:22.) Pirms tauta iegāja Apsolītajā zemē, Jehova lika Mozum vēlreiz atgādināt tautai desmit baušļus, turklāt Mozus, svētā gara vadīts, tos pierakstīja, kā var lasīt 5. Mozus 5:6—21. Bauslībā, ko saņēma izraēlieši, bija ietverta prasība mīlēt Jehovu un kalpot viņam no visas sirds, dvēseles un spēka. Arī šī prasība tika atkārtota vairākkārt. (5. Moz. 6:5; 10:12; 11:13; 30:6.) Šis likums tika atkārtots tāpēc, ka tas, kā vēlāk teica Jēzus, bija ”augstākais un pirmais bauslis”. (Mat. 22:34—38.) Ar pravieša Jeremijas starpniecību Jehova vairāk nekā 20 reizes atgādināja Jūdejas iedzīvotājiem, cik svarīgi ir paklausīt visām viņa pavēlēm. (Jer. 7:23; 11:4; 12:17; 19:15.) Savukārt ar Ecēhiēla starpniecību Dievs vairāk nekā 60 reizes paziņoja — tautām būs jāatzīst, ka viņš ir Jehova. (Ecēh. 6:10; 38:23.)

Arī lasot par Jēzus kalpošanu, mēs redzam, cik labi var izmantot atkārtošanu. Piemēram, par daudziem notikumiem ir stāstīts vairākos evaņģēlijos, bet katrā evaņģēlijā tas darīts mazliet citādi. Kad Jēzus mācīja cilvēkus, viņš mēdza atkārtot to, ko bija teicis kādā citā reizē, taču stāstīja to nedaudz atšķirīgi. (Marka 9:34—37; 10:35—45; Jāņa 13:2—17.) Atrazdamies uz Eļļas kalna dažas dienas pirms savas nāves, Jēzus uzsvēra kādu svarīgu padomu, atkārtoti sacīdams: ”Esiet modrīgi, jo jūs nezināt, kuŗā stundā jūsu Kungs nāk.” (Mat. 24:42; 25:13.)

Sludināšanā. Sludinātāja mērķis ir panākt, lai cilvēkam paliktu atmiņā tas, kas viņam ir pastāstīts, un atkārtošana palīdz sasniegt šo mērķi.

Cilvēkam ir vieglāk atcerēties to informāciju, kas sarunas laikā tiek atkārtota. Tāpēc, piemēram, pēc kāda panta nolasīšanas tu varētu norādīt uz galvenajiem vārdiem šajā pantā un jautāt: ”Vai ievērojāt, kas te sacīts?”

Piemērots brīdis atkārtošanai ir sarunas nobeigums. Piemēram, tu varētu sacīt: ”Galvenais, ko es jums vēlējos pateikt, ir tas, ka..” Pēc tam vienkāršos vārdos atkārto būtiskāko, par ko jūs runājāt. Tu varētu teikt: ”Dieva nodoms ir izveidot uz zemes paradīzi, un tas noteikti īstenosies.” Vai arī: ”Bībele skaidri apliecina, ka mēs dzīvojam pašreizējās sistēmas beigu laikā. Ja mēs vēlamies palikt dzīvi, kad šai sistēmai pienāks gals, mums jāuzzina Dieva prasības.” Vai arī: ”Kā jūs redzat, Bībelē var atrast labus padomus, kas noder ģimenes problēmu risināšanā.” Reizēm varbūt pietiek ar to, ka tu atkārto sarunas gaitā citētu Bībeles pantu, lai cilvēkam būtu vieglāk to atcerēties. Protams, lai šāda atkārtošana cilvēkam nāktu par labu, tev viss iepriekš labi jāpārdomā.

Bībeles nodarbībās un citos atkārtotos apmeklējumos atkārtošanai var izmantot jautājumus.

Ja cilvēks nesaprot vai neņem vērā Bībeles padomus, varbūt ir nepieciešams runāt par tiem vairākkārt. Kad tu to dari, centies apskatīt jautājumus no dažādiem viedokļiem. Nav nepieciešams katru reizi runāt par šo jautājumu gari, galvenais ir mudināt cilvēku arī turpmāk to pārdomāt. Jēzus šādu metodi izmantoja, kad gribēja palīdzēt saviem mācekļiem atbrīvoties no sāncensības gara. (Mat. 18:1—6; 20:20—28; Lūk. 22:24—27.)

Runas laikā. Kad orators saka draudzei runu, sniegt informāciju nav viņa vienīgais uzdevums. Viņam jāpanāk, lai klausītāji to saprastu, atcerētos un izmantotu. Arī šos mērķus palīdz sasniegt atkārtošana.

Tomēr jāatceras, ka pārāk bieža atkārtošanās padara runu grūti uztveramu. Tāpēc tev uzmanīgi jāizvēlas, kuras domas tu uzsvērsi. Parasti ir nepieciešams uzsvērt galvenās domas, kas ir runas pamatā, taču tas nenozīmē, ka nevar uzsvērt arī citas domas, kas varētu noderēt taviem klausītājiem.

Atkārtot galvenās domas ļoti labi izdodas tad, ja tās tiek pieminētas jau ievadā. Uz galvenajām domām tu vari norādīt, izsakot tās īsos teikumos, uzdodot vairākus jautājumus vai minot piemērus, kuros redzamas problēmas, kas jāatrisina. Tu vari minēt, cik galveno jautājumu tiks apskatīts tavā runā, un nosaukt tos visus pēc kārtas, un pēc tam runas galvenajā daļā tos pakāpeniski iztirzāt. Atkārtojot katru galveno domu, pirms tu pārej pie nākamās, tu to vari uzsvērt vēl vairāk. Uzsvaram var noderēt arī kāds piemērs, kas paskaidro galveno domu. Runas nobeigumā tev rodas vēl viena iespēja uzsvērt galvenās domas: tu vari tās atkārtot, paskaidrot ar pretstatu palīdzību, atbildēt uz ievadā uzdotajiem jautājumiem vai norādīt uz ievadā minēto problēmu risinājumu.

Pieredzējis orators uzmanīgi vēro auditoriju un pamana, ja kāds no klausītājiem kaut ko nav sapratis. Ja orators ir skaidrojis kādu svarīgu jautājumu, viņš to apskata vēlreiz. Tomēr parasti nepietiek vārds vārdā atkārtot iepriekš teikto. Atkārtot to pašu vēl nenozīmē mācīt. Oratoram jāspēj pielāgoties dažādām situācijām. No tā, cik labi tu iemācīsies ņemt vērā klausītāju vajadzības un pielāgoties viņiem, lielā mērā būs atkarīgs tas, cik iedarbīgas būs tavas pamācības.