Pielikums
Asinis. Kura izvēle un kura sirdsapziņa?
Dž. Louels Diksons, Dr.med.
Pārpublicēts ar New York State Journal of Medicine (1988; 88:463-464) atļauju; autortiesības: Medical Society of the State of New York.
ĀRSTI visiem spēkiem cenšas izmantot savas zināšanas, iemaņas un pieredzi cīņā ar slimībām un nāvi. Bet ja nu pacients atsakās no piedāvātās ārstēšanas? Tā droši vien notiks, ja pacients būs Jehovas liecinieks un viņam tiks piedāvāts izmantot asinis, eritrocītu masu, asins plazmu vai trombocītu masu.
Ja runa ir par asins lietošanu, ārstam var rasties sajūta, ka pacienta izvēle par labu bezasins ārstēšanai medicīniskajam personālam sasaistīs rokas. Tomēr nevajadzētu aizmirst, ka arī pacienti, kas nav Jehovas liecinieki, bieži vien nevēlas pieņemt ārsta ieteikumus. Apelbaums un Rots1 raksta, ka 19% pacientu klīniskajās slimnīcās ir atteikušies no viena vai vairākiem ārstēšanas veidiem vai procedūrām, kaut gan 15% gadījumu šāda atteikšanās ”bija potenciāli bīstama dzīvībai”.
Izplatītais uzskats, ka ”ārsts zina labāk”, lielākajai daļai pacientu liek pilnībā paļauties uz sava ārsta prasmi un zināšanām. Bet vai nemanot nerastos bīstama situācija, ja ārsts rīkotos tā, it kā šī frāze būtu zinātnisks fakts, un attiecīgi ārstētu savus pacientus? Tiesa, medicīniskā izglītība, sertificēšana un pieredze mums dod ievērojamas privilēģijas medicīnas jomā. Bet mūsu pacientiem ir savas tiesības. Un, kā mēs visi labi zinām, likums (arī pati konstitūcija) lielāku uzsvaru liek uz tiesībām.
Gandrīz visās slimnīcās pie sienas ir lasāmas ”Pacienta tiesības”. Tajās minētas arī tiesības uz apzinātu piekrišanu, ko precīzāk varētu nosaukt par apzinātu izvēli. Kad pacients ir informēts par dažādu ārstēšanas paņēmienu (vai neārstēšanas) iespējamo iznākumu, viņš pats izvēlas, ko darīt. Alberta Einšteina slimnīcas (Bronksa, Ņujorka) vispārējos norādījumos par asins pārliešanu un Jehovas lieciniekiem ir atzīts: ”Ikvienam pieaugušam, rīkoties spējīgam pacientam ir tiesības atteikties no ārstēšanas, lai arī cik kaitīga viņa veselībai varētu izrādīties šāda atteikšanās.”2
Ārsti var izteikt bažas par ētikas vai atbildības principiem, taču tiesas lēmumos tiek uzsvērts, ka pacienta izvēlei jādod priekšroka.3 Ņujorkas Apelācijas tiesa ir paziņojusi, ka ”pacienta tiesības noteikt viņa ārstēšanas gaitu [ir] pats galvenais.. Ārstam nevar pārmest likumīgo un profesionālo pienākumu nepildīšanu, ja viņš ciena kompetenta, pieauguša cilvēka tiesības atteikties no ārstēšanas veida.”4 Tāpat šī tiesa norādīja, ka ”mediķu ētiskā apziņa, lai gan ir būtiska, tomēr nevar būt svarīgāka par šeit atzītajām cilvēka pamattiesībām. Pats galvenais ir cilvēka vajadzības un vēlmes, nevis iestādes prasības.”5
Kad Jehovas liecinieks atsakās no asins lietošanas, ārstu sirdsapziņa, iespējams, ir nemierīga, jo viņi domā, ka nevarēs padarīt maksimāli iespējamo. Bet būtībā Jehovas liecinieks no apzinīgiem ārstiem prasa tikai to, lai viņi nodrošinātu vislabāko alternatīvo aprūpi, kāda ir iespējama attiecīgajos apstākļos. Mums bieži nākas mainīt ārstēšanas veidu, lai pielāgotos apstākļiem, piemēram, tad, ja ir hipertensija vai spēcīga alerģija pret antibiotikām vai ja nav pieejama dārga aparatūra, kas būtu nepieciešama. Gadījumā, kad pacients ir Jehovas liecinieks, ārstiem tiek lūgts atrisināt medicīnisko vai ķirurģisko problēmu saskaņā ar pacienta izvēli un sirdsapziņu, viņa morālo/reliģisko apņemšanos atturēties no asinīm.
Vairāki ziņojumi par nopietnām operācijām, kas veiktas pacientiem Jehovas lieciniekiem, apstiprina, ka daudzi ārsti ar tīru sirdsapziņu un labām sekmēm var ievērot lūgumu neizmantot asinis. Piemēram, 1981. gadā Kūlijs deva pārskatu par 1026 sirds un asinsvadu operācijām, no tām 22% bija veiktas nepilngadīgajiem. Viņš bija noteicis, ”ka riska pakāpe operētajiem pacientiem no Jehovas liecinieku grupas nav bijusi ievērojami lielāka kā pārējiem pacientiem”.6 Kamburis7 ziņoja par nopietnām operācijām, kas veiktas Jehovas lieciniekiem, no kuriem dažiem bijusi ”liegta steidzami nepieciešamā ķirurģiskā palīdzība tāpēc, ka viņi ir atteikušies no asins izmantošanas”. Viņš atzīmēja: ”Visiem pacientiem pirms operācijas tika apliecināts, ka viņu reliģiskie uzskati tiks respektēti neatkarīgi no apstākļiem operāciju zālē. Šādai rīcībai nebija nekādu nelabvēlīgu seku.”
Ja pacients ir Jehovas liecinieks, jāņem vērā ne tikai izvēles, bet arī sirdsapziņas jautājums. Mēs nevaram domāt par ārsta sirdsapziņu vien. Vai tad pacientam nav sirdsapziņas? Jehovas liecinieki uzskata, ka dzīvība ir Dieva dāvana un to simbolizē asinis. Viņi tic Bībelē dotajai pavēlei, kurā teikts, ka kristiešiem ”jāsargās no asinīm”. (Apustuļu darbi 15:28, 29.)8 Ja ārsts uzņemtos aizbildņa lomu un rīkotos pretēji šo pacientu dziļajai, ilgi veidotajai reliģiskajai pārliecībai, iznākums varētu būt traģisks. Pāvests Jānis Pāvils II norādīja, ka mēģinājums piespiest kādu rīkoties pretēji savai sirdsapziņai ”ir vissāpīgākais trieciens cilvēka pašcieņai. Savā ziņā tas ir ļaunāks nekā fiziskās nāves izraisīšana jeb nogalināšana.”9
Jehovas liecinieki nevēlas lietot asinis reliģisku iemeslu dēļ, bet arvien vairāk pacientu, kas nav Jehovas liecinieki, cenšas izvairīties no asins lietošanas AIDS, hepatīta C, imunoloģisku reakciju un citu riska faktoru dēļ. Mēs varam izteikt šiem cilvēkiem savu viedokli par to, vai risks šķiet neliels salīdzinājumā ar ieguvumu. Bet, kā norāda Amerikas Mediķu asociācija, pacientam ir ”galavārds, kad jāizlemj: izmantot ārsta ieteikto terapiju vai operāciju vai arī uzņemties risku dzīvot bez ieteiktā ārstēšanas veida. Tās ir dabiskas cilvēka tiesības, kas tiek atzītas likumā.”10
Runājot par šo tēmu, Maklins11 minēja riska/ieguvuma faktoru gadījumā ar kādu Jehovas liecinieku, ”kurš, atteikdamies no asins pārliešanas, riskēja mirt noasiņošanas dēļ”. Kāds medicīnas students teica: ”Viņš domāja pilnīgi skaidri. Ko lai iesāk, ja reliģiskie uzskati ir pretēji vienīgajam ārstēšanas paņēmienam?” Maklins izteica šādu spriedumu: ”Mums var būt ļoti stipra pārliecība, ka šis cilvēks pieļauj kļūdu. Bet Jehovas liecinieki uzskata, ka asins pārliešana.. var sagādāt mūžīgu nosodījumu. Mēs tiekam mācīti veikt riska/ieguvuma analīzi medicīniskos jautājumos, bet, ja mūžīgu nosodījumu salīdzina ar iespēju turpināt dzīvi uz zemes, analīze iegūst citādu aspektu.”11
Versilo un Djūprijs12 šajā žurnāla numurā atsaucas uz Osborna lietu, lai uzsvērtu nepieciešamību parūpēties par apgādājamo drošību; taču kā atrisinājās šī lieta? Lieta bija saistīta ar divu nepilngadīgu bērnu tēvu, kuram bija nopietni miesas bojājumi. Tiesa izlēma, ka nāves gadījumā par viņa bērniem materiāli un garīgi rūpēsies radinieki. Tāpēc, līdzīgi citām pēdējā laikā iztiesātajām lietām,13 tiesa neatklāja nekādas ārkārtīgi svarīgas valsts intereses, kas attaisnotu pacienta izvēlētā ārstēšanas veida neievērošanu; tiesas iejaukšanās, lai sankcionētu viņam pilnīgi nepieņemamu ārstēšanas veidu, tika atzīta par neiespējamu.14 Pēc alternatīvu ārstēšanas līdzekļu izmantošanas pacients izveseļojās un turpināja gādāt par savu ģimeni.
Vai nav tiesa, ka lielum lielajā vairākumā gadījumu, ar kuriem ir bijis vai droši vien vēl būs jāsaskaras ārstiem, ir iespējams neizmantot asinis? Tas, ko mēs esam mācījušies un zinām vislabāk, ir saistīts ar medicīniskām problēmām, tomēr pacienti ir cilvēki, kuru vērtības un mērķus nevar ignorēt. Viņi vislabāk zina savas prioritātes, viņiem ir savas morāles normas un sirdsapziņa, un tas viss viņu dzīvei piešķir jēgu.
Nepieciešamība respektēt pacientu Jehovas liecinieku sirdsapziņu reliģiskos jautājumos var būt izaicinājums mūsu prasmei. Bet, pieņemot šo izaicinājumu, mēs uzsveram nozīmīgos brīvības principus, kas mums visiem ir ļoti dārgi. Džons Stjuarts Mills ir uzrakstījis ļoti trāpīgus vārdus: ”Neviena sabiedrība, kurā šīs brīvības kopumā netiek respektētas, nav brīva, lai kāda būtu tās pārvaldes forma.. Katrs pats ir pilnībā atbildīgs par savu veselību — gan miesisko, gan arī psihisko un garīgo veselību. Ja cilvēki pacieš, ka visi dzīvo, kā paši to uzskata sev par labu, viņi iegūst daudz vairāk nekā tad, ja mēģina ikvienu piespiest dzīvot tā, kā labi šķiet pārējiem.”15
[AVOTI]
1. Appelbaum PS, Roth LH: Patients who refuse treatment in medical hospitals. JAMA 1983; 250:1296-1301.
2. Macklin R: The inner workings of an ethics committee: Latest battle over Jehovah’s Witnesses. Hastings Cent Rep 1988; 18(1):15-20.
3. Bouvia v Superior Court, 179 Cal App 3d 1127, 225 Cal Rptr 297 (1986); In re Brown, 478 So 2d 1033 (Miss 1985).
4. In re Storar, 438 NYS 2d 266, 273, 420 NE 2d 64, 71 (NY 1981).
5. Rivers v Katz, 504 NYS 2d 74, 80 n 6, 495 NE 2d 337, 343 n 6 (NY 1986).
6. Dixon JL, Smalley MG: Jehovah’s Witnesses. The surgical/ethical challenge. JAMA 1981; 246:2471-2472.
7. Kambouris AA: Major abdominal operations on Jehovah’s Witnesses. Am Surg 1987; 53:350-356.
8. Jehovah’s Witnesses and the Question of Blood. Brooklyn, NY, Watchtower Bible and Tract Society, 1977, pp 1-64.
9. Pope denounces Polish crackdown. NY Times, January 11, 1982, p A9.
10. Office of the General Counsel: Medicolegal Forms with Legal Analysis. Chicago, American Medical Association, 1973, p 24.
11. Kleiman D: Hospital philosopher confronts decisions of life. NY Times, January 23, 1984, pp B1, B3.
12. Vercillo AP, Duprey SV: Jehovah’s Witnesses and the transfusion of blood products. NY State J Med 1988; 88:493-494.
13. Wons v Public Health Trust, 500 So 2d 679 (Fla Dist Ct App) (1987); Randolph v City of New York, 117 AD 2d 44, 501 NYS 2d 837 (1986); Taft v Taft, 383 Mass 331, 446 NE 2d 395 (1983).
14. In re Osborne, 294 A 2d 372 (DC Ct App 1972).
15. Mill JS: On liberty, in Adler MJ (ed): Great Books of the Western World. Chicago, Encyclopaedia Britannica, Inc, 1952, vol 43, p 273.