Jēzus nāk kā ķēniņš

NEILGI pēc abu ubagu izdziedināšanas Jēzus ierodas ciematā, kas atrodas netālu no Jeruzalemes. Viņš saka diviem no saviem mācekļiem: ”Ejiet uz ciematu, tur jūs atradīsiet ēzeļa kumeļu. Atsieniet to un vediet pie manis.”

Kad ēzelis ir atvests, Jēzus sēžas tam mugurā. Tad viņš jāj uz Jeruzalemi, kas atrodas pavisam netālu. Kad Jēzus jau tuvojas pilsētai, liels ļaužu pūlis iznāk viņu sagaidīt. Ļoti daudzi cilvēki novelk savus mēteļus un liek tos uz ceļa. Citi nogriež palmu zarus. Viņi liek arī tos uz ceļa un sauc: ”Lai Dievs svētī ķēniņu, kas nāk Jehovas vārdā!”

Senos laikos Izraēlā jaunie ķēniņi mēdza iejāt Jeruzalemē uz ēzeļa kumeļa, lai parādītu sevi tautai. To dara arī Jēzus. Un šie cilvēki parāda, ka viņi grib, lai Jēzus būtu viņu ķēniņš. Taču ne visi cilvēki grib, lai viņš būtu ķēniņš. To mēs redzam tad, kad Jēzus ierodas templī.

Templī Jēzus dziedina cilvēkus, kas ir akli un kropli. Mazi bērni, to redzēdami, skaļā balsī slavē Jēzu. Priesteri par to sadusmojas un saka Jēzum: ”Vai tu dzirdi, ko bērni runā?”

”Dzirdu gan,” atbild Jēzus. ”Vai tad jūs neesat lasījuši Bībelē to vietu, kur ir teikts, ka no mazu bērnu mutes Dievs ir sagādājis slavu?” Un bērni turpina slavēt Dieva ķēniņu.

Arī mēs gribam būt tādi paši kā šie bērni, vai ne? Daži cilvēki varbūt cenšas panākt, lai mēs vairs nerunātu par Dieva valstību. Bet mēs tik un tā stāstīsim citiem par visu brīnišķīgo, ko Jēzus izdarīs cilvēku labā.

Kad Jēzus bija uz zemes, viņam vēl nebija pienācis laiks sākt valdīt. Kad pienāks šis laiks? Jēzus mācekļi grib uzzināt. Par to mēs lasīsim tālāk.