Migels Servets — vientuļais patiesības ceļa gājējs

NO MŪSU KORESPONDENTA SPĀNIJĀ

1553. gada 27. oktobrī Ženēvā (Šveice) Migels Servets tika sadedzināts sārtā. Žana Kalvina vikārs Gijoms Farels, kas vadīja Serveta nāvessoda izpildi, sanākušos ļaudis brīdināja: ”[Servets] bija gudrs vīrs, kas bija pilnīgi pārliecināts, ka māca patiesību, taču viņš bija kritis Sātana valgā.. Pielūkojiet, ka tas pats nenotiek ar jums!” Par kādiem nodarījumiem Servets bija izpelnījies tik briesmīgu sodu?

MIGELS SERVETS piedzima 1511. gadā Spānijā, Viljanuevas de Sihenas ciematā. Jau agrā bērnībā viņš bija spējīgs skolnieks. Kā raksta kāds biogrāfs, ”līdz 14 gadu vecumam viņš jau bija apguvis grieķu, latīņu un senebreju valodu un bija uzkrājis plašas zināšanas filozofijā, matemātikā un teoloģijā”.

Kad Servets vēl bija pusaudzis, Spānijas karaļa un Svētās Romas impērijas imperatora Kārļa V personiskais biktstēvs Huans de Kintana pieņēma viņu par pāžu. Ceļodams kopā ar de Kintanu, Servets varēja novērot dziļās reliģiskās nesaskaņas, kādas valdīja Spānijā, kur jūdaisti un musulmaņi tika vai nu izsūtīti, vai ar varu pievērsti katolicismam.a

Sešpadsmit gadu vecumā Servets devās uz Franciju, lai Tulūzas universitātē studētu jurisprudenci. Tur viņš pirmo reizi mūžā ieraudzīja Bībeli. Lai gan lasīt šo grāmatu bija stingri aizliegts, Servets to darīja slepenībā, un, kad pirmo reizi bija izlasījis Bībeli no sākuma līdz beigām, apņēmās to izdarīt ”vēl tūkstoš reižu”. Bībele, ko Servets Tulūzā lasīja, varēja būt Komplutas poliglota — Svēto Rakstu teksts oriģinālvalodās (senebreju un grieķu) ar tulkojumu latīņu valodā.b Iegūtās Bībeles zināšanas un garīdzniecības morālais pagrimums, ko viņš bija novērojis Spānijā, iedragāja Serveta ticību katoļu reliģijai.

Serveta šaubas par katolicismu vēl vairāk padziļinājās, kad viņš bija klāt Spānijas karaļa kronēšanā par Svētās Romas imperatoru. Pāvests Klements VII, pieņemdams karali, sēdēja savā pārnēsājamajā tronī, un karalis skūpstīja viņa kājas. Servets vēlāk rakstīja: ”Es pats savām acīm redzēju, ar kādu pompozitāti pāvestu nesa uz pleciem augstmaņi un kā cilvēki ielās viņu pielūdza.” Servetam šī tieksme uz greznību un ārišķību šķita nesavienojama ar evaņģēlija vienkāršību.

Reliģiskās patiesības meklējumi

Galu galā Servets atstāja dienestu pie de Kintanas un vienatnē uzsāka patiesības meklējumus. Viņš bija pārliecināts, ka Kristus sludinātā vēsts ir domāta nevis teologiem un filozofiem, bet vienkāršiem cilvēkiem, kuriem tā jāsaprot un atbilstoši jārīkojas. Tāpēc viņš nolēma pētīt Bībeles tekstu oriģinālvalodās un atteikties no jebkuras mācības, kurai viņš neatradīs pamatojumu Svētajos Rakstos. Interesanti, ka Serveta darbos neviens cits vārds nav tik bieži lietots kā vārds ”patiesība” un tā atvasinājumi.

Pētīdams vēsturi un Bībeli, Servets nonāca pie secinājuma, ka mūsu ēras pirmajos trīs gadsimtos kristietība ir sagrozīta. Viņš noskaidroja, ka Romas imperators Konstantīns un viņa pēcteči bija atbalstījuši viltus mācības un viņu ietekmē trīsvienības mācība bija kļuvusi par oficiālu baznīcas doktrīnu. Divdesmit gadu vecumā Servets publicēja grāmatu De Trinitatis Erroribus (Par trīsvienības maldiem), kuras dēļ viņu sāka vajāt inkvizīcija.

Serveta spriedumi bija skaidri. Viņš rakstīja: ”Bībelē trīsvienība nav pat pieminēta. [..] Dievu mēs varam iepazīt nevis caur mūsu augstprātīgajiem filozofiskajiem priekšstatiem, bet caur Kristu.”c Tāpat viņš secināja, ka svētais gars ir nevis persona, bet Dieva spēks darbībā.

Bija daži, kas Serveta teiktajā ieklausījās. Piemēram, protestants reformators Sebastiāns Franks rakstīja: ”Spānis Servets savā traktātā apgalvo, ka Dievs ir tikai viena persona, savukārt Romas katoļu baznīca turas pie uzskata, ka dievišķajā būtībā ir trīs personas. Es vairāk sliecos piekrist spānim.” Tomēr ne Romas katoļu baznīca, ne arī protestantu baznīca nepiedeva Servetam viņu galvenās doktrīnas apšaubīšanu.

Turpinot pētīt Svētos Rakstus, Servets atmeta arī citas baznīcas mācības un saprata, ka tēlu izmantošana Dieva pielūgsmē nav saskaņā ar Rakstiem. Tāpēc pusotru gadu pēc grāmatas De Trinitatis Erroribus izdošanas Servets par katoļiem un protestantiem rakstīja: ”Es nevaru visā piekrist ne vieniem, ne otriem un nevaru arī visā nepiekrist. Manuprāt, gan vieniem, gan otriem ir sava patiesība un savas kļūdas, bet problēma ir tā, ka otru kļūdas viņi labi redz, bet savējās ne.” Patiesības ceļš, kuru Servets bija uzsācis iet, viņam bija jāiet vienam.d

Lai gan Servets dedzīgi tiecās noskaidrot patiesību, viņš nebija pasargāts no dažiem aplamiem spriedumiem. Piemēram, pēc viņa aprēķiniem, Armagedonam un Kristus tūkstošgadu valdīšanai vajadzēja sākties viņa dzīves laikā.

Sasniegumi zinātnes jomā

Lai izbēgtu no saviem vajātājiem, Servets pieņēma vārdu Viljanovanuss un pārcēlās uz Parīzi, kur ieguva zinātniskos grādus mākslā un medicīnā. Vēlēdamies paplašināt savas zināšanas par cilvēka organismu, viņš veica sekcijas, un, iespējams, viņš bija pirmais eiropietis, kas aprakstīja mazo asinsrites loku. Ziņas par savu atklājumu viņš iekļāva darbā Christianismi Restitutio (Kristietības restitūcija). Zīmīgi, ka par šo atklājumu viņš rakstīja 75 gadus pirms tam, kad Viljams Hārvijs aprakstīja visu asinsrites mehānismu kopumā.

Servets arī sagatavoja jaunu Ptolemaja Ģeogrāfijas izdevumu. Šis darbs bija tik labs, ka daži Servetu ir nodēvējuši par salīdzinošās ģeogrāfijas un etnogrāfijas tēvu. Vēlāk, kad Servets Ženēvā tika tiesāts, viņu apsūdzēja par to, ka viņš bija raksturojis Palestīnu kā maz apstrādātu un neauglīgu zemi. Servets aizstāvējās, sakot, ka šis raksturojums attiecas uz toreizējo situāciju, nevis Mozus laikiem, kad tā neapšaubāmi bija zeme, kur piens un medus tek.

Vēl Servets uzrakstīja darbu Syruporum universa ratio (Universālais traktāts par sīrupiem), paužot jaunu, līdzsvarotāku pieeju vienā no medicīnas jomām. Šī grāmata, kurā bija ietvertas plašas medicīniskas zināšanas, viņu padarīja par pionieri farmakoloģijā un vitamīnu izmantošanā. Ņemot vērā Serveta kompetenci tik daudzās nozarēs, kāds vēsturnieks viņu raksturoja kā ”vienu no spožākajiem prātiem cilvēces vēsturē, kurš ir devis nozīmīgu ieguldījumu pasaules kultūrā”.

Ietekmīgs pretinieks

Tiem, kas ir centušies nonākt līdz patiesībai, visos laikos ir bijis daudz pretinieku. (Lūkas 21:15.) Viens no Serveta daudzajiem pretiniekiem bija Žans Kalvins, kas Ženēvā bija nodibinājis kaut ko līdzīgu autoritārai protestantiskai valstij. Kā rakstīja vēsturnieks Vills Djūrents, Kalvina ”diktatūras pamatā bija nevis likums vai vara, bet griba un raksturs”, un Kalvins, ”gluži tāpat kā pāvesti, ticības jautājumos necieta nekādu individuālismu”.

Iespējams, Servets un Kalvins iepazinās Parīzē tad, kad abi vēl bija jauni. Jau no paša sākuma viņi juta savstarpējas antipātijas, un Kalvins kļuva par Serveta nesamierināmāko ienaidnieku. Kaut arī Kalvins bija viens no reformācijas vadītājiem, viņš galu galā ziņoja par Servetu katoļu inkvizīcijai. Francijā, no kuras Servetam tik tikko izdevās aizbēgt, Serveta vietā sadedzināja viņa lelli. Taču Ženēvā, kas atradās netālu no Francijas robežas un kur Kalvina vārds bija likums, viņu atpazina un ieslodzīja cietumā.

Pēc Kalvina rīkojuma cietumā pret Servetu izturējās ļoti nežēlīgi, tomēr tiesas laikā, diskutējot ar Kalvinu, Servets teica, ka būtu ar mieru mainīt savus uzskatus, ja viņa pretinieks viņam sniegtu pārliecinošus pierādījumus no Rakstiem. Kalvins to nespēja izdarīt, un Servetam tika piespriests nāvessods — sadedzināšana sārtā. Daļa vēsturnieku uzskata, ka viņš ir vienīgais reliģiskais disidents, kuru katoļi ir sodījuši, sadedzinot viņa lelli, un kuru protestanti ir sodījuši, sadedzinot viņu pašu.

Reliģiskās brīvības vēsmas

Lai gan Kalvins atbrīvojās no sava pretinieka, šis gadījums nopietni iedragāja viņa autoritāti. Serveta nepamatotā sodīšana ar nāvi izraisīja sašutumu visā Eiropā un kļuva par spēcīgu argumentu cilvēktiesību aizstāvju rokās, kuri pastāvēja uz to, ka nevienu nedrīkst nonāvēt viņa reliģisko uzskatu dēļ. Viņu apņēmība cīnīties par reliģisko brīvību kļuva stiprāka nekā jebkad agrāk.

Itāliešu dzejnieks Kamillo Renato izteica savu protestu ar vārdiem: ”Ne Dievs, ne viņa gars nav licis šādi rīkoties. Kristus tā neizturējās pret tiem, kas viņu noliedza.” Un franču humānists Sebastjēns Šateijons rakstīja: ”Nogalināt cilvēku nozīmē nogalināt cilvēku, nevis aizstāvēt doktrīnu.” Servets pats bija teicis: ”Sodīt ar nāvi cilvēkus tāpēc vien, ka viņi kļūdaini interpretē kādu no Rakstu mācībām, manuprāt, ir ļoti nopietns lēmums, jo, kā mēs zinām, pat izredzētie var tikt maldināti.”

Par plašo rezonansi, kādu izraisīja Serveta sodīšana ar nāvi, grāmatā Michael Servetus—Intellectual Giant, Humanist, and Martyr (Migels Servets — izcils domātājs, humānists un moceklis) teikts: ”Serveta nāve kļuva par pagrieziena punktu ideoloģijā, kāda bija valdījusi kopš ceturtā gadsimta.” ”Atskatoties pagātnē, var teikt, ka Servets atdeva savu dzīvību par to, lai cilvēkam mūsdienu sabiedrībā būtu tiesības uz sirdsapziņas brīvību,” piebilsts grāmatā.

1908. gadā Francijas pilsētā Anmasā, kas atrodas aptuveni piecus kilometrus no soda izpildes vietas, Servetam tika atklāts piemineklis. Uzraksts uz tā vēstī: ”Migels Servets, ..ģeogrāfs, ārsts un fiziologs, kas devis ieguldījumu cilvēces attīstībā ar zinātniskiem atklājumiem, ziedošanos slimajiem un nabadzīgajiem un ar savu neatkarīgo domāšanu un nesatricināmo uzticību sirdsapziņas brīvībai. ..Viņa pārliecība bija nelokāma. Viņš atdeva dzīvību, lai aizstāvētu patiesību.”

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls/Attēli 21. lpp.]

Servets un Jehovas vārds

Savos patiesības meklējumos Servets nonāca arī līdz Jehovas vārdam. Dažus mēnešus pēc tam, kad Viljams Tindals izdeva Pentateihu, kura tulkojumā viņš bija izmantojis Dieva vārdu, Servets publicēja De Trinitatis Erroribus, un arī šajā darbā Jehovas vārds bija lietots ļoti plaši. Servets paskaidroja: ”Šo vārdu, svētāko no visiem, יהוה, ..var tulkot.. ”viņš liek būt”, ”tas, kurš rada”, ”esamības cēlonis”.” Viņš norādīja, ka ”vārdu Jehova var attiecināt vienīgi uz Tēvu”.

1542. gadā Servets sagatavoja atkārtotai izdošanai slaveno Santesa Panjini Bībeles tulkojumu latīņu valodā (skat. attēlu lappuses apakšā). Plašajās piezīmēs lappušu malās Servets atkal pievērsa uzmanību Dieva vārdam. Viņš iekļāva Jehovas vārdu komentāros pie tādiem svarīgiem pantiem kā, piemēram, 83. psalma 19. pants, kur pamattekstā bija lietots vārds ”Kungs”.

Savā pēdējā darbā Christianismi Restitutio Servets par Dieva vārdu Jehova rakstīja: ”Nav šaubu, ..ka senatnē bija daudz cilvēku, kas lietoja šo vārdu.”

[Attēls]

Serveta piemineklis Anmasā (Francija)

[Attēls 18. lpp.]

15. gadsimta gravīra, kurā attēlota Spānijā dzīvojošo musulmaņu piespiedu kristīšana

[Norāde par autortiesībām]

Capilla Real, Granada

[Attēls 19. lpp.]

Grāmatas ”De Trinitatis Erroribus” pirmā lapa

[Norāde par autortiesībām]

No Migela Serveta grāmatas De Trinitatis Erroribus, 1531. gads

[Attēls 20. lpp.]

Servets aprakstīja mazo asinsrites loku

[Norāde par autortiesībām]

Anatomie descriptive et physiologique, Paris, 1866-7, L. Guérin, Editor

[Attēls 20. lpp.]

Serveta darbs ”Syruporum universa ratio” ietvēra progresīvas idejas farmakoloģijas jomā

[Attēls 21. lpp.]

Žans Kalvins kļuva par Serveta niknāko ienaidnieku

[Norāde par autortiesībām]

Biblioteca Nacional, Madrid

[Norāde par attēla autortiesībām 18. lpp.]

Biblioteca Nacional, Madrid