Jaunas mājas savainotam zvirbulēnam

”VAI mums tiešām vēl ir par maz rūpju?” Tāda bija mana pirmā reakcija, kad sieva pārnesa mājās no ligzdas izkritušu zvirbulēnu. Taču, kad tuvāk aplūkoju trīsošo putnēnu, man sirds atmaiga. Tomēr es raizējos, kā gan šī vārgā radībiņa izdzīvos.a

Sākumā mums bija krietni jānopūlas, lai piedabūtu savu ciemiņu ieēst mazliet sīki sasmalcinātas barības, bet jau nākamajā dienā zvirbulēns ik pēc brīža skaļi čiepstēja, prasīdams ēst. Mazuļa balss bija tik skaļa, ka to varēja sadzirdēt pat uz kāpnēm, par spīti mūsu dzīvokļa dubultdurvīm.

Pēc apspalvojuma raksta mēs sapratām, ka mūsu putnēns ir mājas zvirbuļu mātīte. Pamazām zvirbulēns atguva spēkus un bija spējīgs lidot. Bet visas mūsu pūles palaist to laukā izrādījās veltīgas. ”Varbūt putnam vienkārši trūkst drosmes, lai atstātu mājas,” mēs prātojām. Galu galā mēs nopirkām būrīti un paturējām zvirbuli pavisam. Mēs to nosaucām par Špaci — tā ir pamazināmā forma no vācu vārda, kas nozīmē ”zvirbulis”.

Kādu dienu mēs izvārījām rīsus, kas Špaci sevišķi garšo, bet, tā kā rīsi vēl bija karsti, sieva tos nolika malā un izkaisīja Špaci priekšā mazliet sēkliņu. Kā jūs domājat, ko Špaci darīja? Viņa piešķieba galvu un tad ar knābīti rūpīgi nostūma sēkliņas pāri galda malai. Mēs ar sievu pārsteigti saskatījāmies un tad abi reizē sākām smieties. Ilgāk vairs nekavēdamies, mēs pasniedzām Špaci padzisušos rīsus, un šoreiz viņa izskatījās itin apmierināta.

Rūpes par jauko putnēnu mums lika atcerēties vārdus, ko Jēzus teica saviem mācekļiem: ”Vai nepārdod divi zvirbuļus par vienu artavu? Un neviens no tiem nekrīt zemē bez jūsu Tēva.” Pēc tam viņš tos iedrošināja: ”Tāpēc nebīstieties, jūs esat labāki nekā daudzi zvirbuļi.” (Mateja 10:29—31.)

Ir bezgala mierinoši zināt, ka Jehova redz visas mūsu bēdas un neaizmirst mūsu izturību. (Jesajas 63:9; Ebrejiem 6:10.) Mūsu sirsnība un līdzjūtība pret putniņu ir tikai niecīgs atspulgs no tās mīlestības, kādu Dievs Jehova jūt pret tiem, kas viņam kalpo. (Atsūtīts.)

[Zemsvītras piezīme]