Nemitīgā cīņa ar ūdeņiem

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA NĪDERLANDĒ

”Varenie okeāna viļņi divreiz dienā pārplūdina milzīgas platības, tā ka ir grūti noteikt, vai šī zeme pieder sauszemei vai jūrai. Nelaimīgie cilvēki, kas šeit dzīvo, ceļ augstus pakalnus un apmetas to virsotnēs, kur ūdens viņus nevar sasniegt.”

TĀ PIRMĀ gadsimta romiešu rakstnieks Plīnijs Vecākais aprakstīja cīņu ar jūru, ko izcīnīja Ziemeļjūras piekrastes zemienes iedzīvotāji. Šī cīņa nav galā arī mūsu dienās. Aptuveni puse no vairāk nekā 16 miljoniem Nīderlandes iedzīvotāju dzīvo un strādā uz zemes, kas atrodas zem jūras līmeņa.

Kaut gan cīņa ar jūru vēl aizvien turpinās, šīs ”zemās zemes” (tā burtiski tulkojams Nīderlandes nosaukums) iedzīvotāji nebūt nejūtas nelaimīgi. Lai arī viņu valsts ir mazaa un atrodas ļoti zemu, tā ir viena no bagātākajām pasaulē. Tas var likties pārsteidzoši, taču pārticību Nīderlandei lielā mērā nodrošina tieši ūdens, ar kuru notiek nemitīga cīņa.

Kāds svarīgs iemesls, kāpēc Nīderlandes iedzīvotāji izlēma apmesties šajā zemē, ir tās auglīgā augsne. Tā ir ļoti piemērota zemkopībai, dārzkopībai un lopkopībai. Turklāt valsts ekonomikas attīstību veicina vairākas lielas upes, kas ietek jūrā Nīderlandes teritorijā. Nav nekāds brīnums, ka Nīderlande un tās pilsēta Roterdama, kur atrodas lielākā osta pasaulē, tiek dēvētas par Eiropas vārtiem.

Dambju sistēmas būvniecība

Tomēr šī labklājība nav nākusi pati no sevis. Gandrīz 900 gadus Nīderlandes iedzīvotāji ir būvējuši dambjus, kas aizsargā viņus no ūdens līmeņa celšanās jūrā un upēs. Mūsdienās šo ”zemo zemi” no pārplūšanas sargā iespaidīga aizsprostu sistēma, kas stiepjas tūkstošiem kilometru garumā.

Dambjus būvē arī citās zemēs. Taču valsts, kur liela teritorijas daļa atrodas zem jūras līmeņa, bez tiem vispār nevarētu iztikt. Grāmatas Dambji (Dijken) līdzautors Koss Hrūns ir sacījis: ”Ja visi Šveices iedzīvotāji izlems pavadīt kādu gadu atvaļinājumā ārzemēs, kad viņi atgriezīsies, viņu zeme stāvēs, kā stāvējusi. Ja to pašu izdarīs holandieši, pēc viņu atgriešanās no atvaļinājuma puse valsts teritorijas un 75 procenti māju būs pazudušas zem ūdensb.”

Mūsdienās vairākiem miljoniem iedzīvotāju, kuru mājas atrodas zem jūras līmeņa, nav jābaidās no plūdiem un naktīs viņi var gulēt mierīgi, jo ar ūdeņiem notiek nemitīga cīņa. Piemēram, ievērojamus pūliņus prasa pludmaļu un kāpu saglabāšana.

Nostiprinot pludmales un kāpas

Dabiska barjera no pludmalēm un kāpām, kas ir veidojusies tūkstošiem gadu gaitā, aizsargā Nīderlandes teritoriju no jūras. Taču šo barjeru pastāvīgi apdraud viļņu ārdošā darbība. Lai atjaunotu ūdens nodarītos zaudējumus, speciāli kuģi smeļ smiltis jūras dibenā 9 līdz 20 kilometrus no krasta un nogādā tās pludmalē vai jūrā netālu no krasta. Nostiprinot kāpu joslu, kopš 1970. gada krastā ir pārvietoti vairāk nekā 85 miljoni kubikmetru smilšu.

No kāpu atjaunošanas gūst labumu ne tikai cilvēki vien. ”Kaut gan kāpas aizņem tikai vienu procentu Nīderlandes teritorijas,” bija teikts laikrakstā NRC Handelsblad, ”tajās mājo trīs ceturtdaļas putnu sugu un aug divas trešdaļas augstāko augu sugu, kas ir sastopamas valstī.”

Aizsardzības līnija tiek saīsināta

1932. gadā tika uzbūvēts 32 kilometrus garais Afsleitdeiks jeb Aizslēgdambis. Pēc dambja uzcelšanas Ziemeļjūras Zeiderzē līcī izveidojās iekšzemes ezers, Eiselmērs. Piekrastes garums līdz ar to saruka no 1900 līdz 1300 kilometriem.

1953. gadā, kad briesmīgos plūdos gāja bojā 1835 cilvēki, dambju būvētāji aizsāka vēl iespaidīgāku projektu. Viņu mērķis bija noslēgt visus līčus valsts dienvidrietumu daļā, izņemot tos, kas nodrošina ūdens satiksmi ar Roterdamas un Antverpenes ostām. Kad šis projekts, ko nosauca par plānu ”Delta”, tika īstenots, valsts piekrastes līnijas garums saruka līdz 622 kilometriem.

Aizsardzība no upēm

Nīderlandes zemienes apdraud ne tikai jūras ūdeņi, bet arī upes, kas plūst cauri valstij un ietek jūrā. Ziemas beigās parasti sākas ilgas lietavas un kalnos sāk kust sniegs, tāpēc Šveices, Vācijas, Francijas un Beļģijas teritorijā upēs ieplūst milzum daudz ūdens, kas beigu beigās aizplūst uz Nīderlandi.

Šāds milzīgs ūdens daudzums ir ļoti bīstams. 1995. gada februārī valsts vidienē ūdens līmenis upēs bija pacēlies tik augstu, ka daudzi sāka bažīties, vai dambji izturēs spiedienu. Ja tie tiktu pārrauti, sāktos spēcīgi plūdi. ”Tikai daži cilvēki pilnībā apzinājās, kas būtu noticis, ja upju dambji tiktu pārrauti,” atzina K. Hrūns.

”Vanna” bez jumta

Nīderlande pasaulē ir plaši pazīstama ar saviem polderiem — ”jauniem” zemes gabaliem, kas atrodas zem jūras līmeņa un ko ieskauj dambji. Līdz 19. gadsimta beigām ūdens līmeni polderos regulēja vējdzirnavas, bet mūsu dienās to dara datorizētas sūkņu stacijas. Kā darbojas šāda stacija, pastāstīja Pēters Novaks, kas strādā sūkņu stacijā netālu no Amsterdamas.

”Polderi var salīdzināt ar vannu,” skaidroja P. Novaks. ”Parasti tas atrodas vairākus metrus zem jūras līmeņa. Apkārt izbūvētie dambji neļauj polderim applūst. Tomēr dambis nav gluži tas pats, kas jumts. Kārtīga lietusgāze var piepildīt polderi tāpat kā krāna ūdens vannu. Lai tas nenotiktu, liekais ūdens ir jāizsūknē.” Bet kur lai šo ūdeni novada?

Katrā polderī ir izveidots grāvju tīkls, pa kuru aizplūst sūkņu stacijas izsūknētais ūdens. Lai grāvji neaizsērētu, tie ir jātīra zemniekiem, kuru zemē tie atrodas. Sūkņu stacijas lieko ūdeni novada dīķu un kanālu sistēmā, kur tas uzkrājas un pēc tam bēguma laikā tiek novadīts jūrā.

”Uzturēt optimālu ūdens līmeni polderos ir ļoti svarīgi — no tā ir atkarīga mūsu labklājība,” turpina P. Novaks. ”Sausajās vasarās ūdeni no grāvjiem nevar sūknēt prom, jo zemkopjiem tas ir vajadzīgs, lai apūdeņotu zemi. Dažos polderos tiek audzētas puķes — viena no mūsu valsts slavenākajām eksporta precēm.”

Kur kādreiz skalojās jūra

20. gadsimtā ūdeņiem atkarotās platības sāka izmantot ne tikai lauksaimniecības vajadzībām, bet arī mājokļu būvniecībai. Pirms 50 gadiem, kad polderos plānoja būvēt pirmās pilsētas, arhitektiem nebija gandrīz nekādas pieredzes jaunu apdzīvoto vietu iekārtošanā. Taču tagad vietās, kur kādreiz skalojās jūra, ir uzceltas jaukas pilsētiņas. Arhitekti un celtnieki savu darbu ir padarījuši godam, tāpēc, ja vien ir laiks un iespējas, ir vērts tur iegriezties un pašam visu apskatīt.

Bet ja nu jums mazliet bail no pastaigas pa zemi, kas atrodas zem jūras līmeņa? Šīs bažas ir saprotamas. Tomēr, iespējams, jūs to jau esat darījis, pašam to nemaz nenojaušot. Piemēram, ja jūs kādreiz esat ielidojis Shipholas lidostā netālu no Amsterdamas, vai jūs zinājāt, ka jūsu lidmašīna nosēdās nosusināta ezera dibenā? Un droši vien jūs nemaz nenojautāt, ka atrodaties 4 metrus zem jūras līmeņa. Vai tas nav pierādījums tam, ka dambju sistēma Nīderlandē lieliski tiek galā ar savām aizsardzības funkcijām?

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls/Attēli 18. lpp.]

Kongresi, kas notiek ZEM JŪRAS LĪMEŅA

Nīderlandē ir divi Jehovas liecinieku kongresu nami, un viens no tiem atrodas 5 metrus zem jūras līmeņa. ”Braukdami uz kongresiem,” stāstīja kāds Jehovas liecinieks, ”mēs bieži atceramies vārdus no Ījaba grāmatas 38. nodaļas 8. panta: ”Kas noslēdza jūŗu ar stipriem vārtiem?” un 11. panta, kur ir teikts: ”Līdz šai vietai tu plūdīsi, bet ne tālāk, un šeit lai norimst tavi lepnie viļņi!” Šie Bībeles vārdi mums atgādina, ka Jehovas spējas kontrolēt milzīgās ūdens masas ir nesalīdzināmi pārākas par to, ko šajā jomā ir panākuši cilvēki, hidrotehnikas inženieri, lai cik iespaidīgi arī būtu viņu sasniegumi.”

[Papildmateriāls 19. lpp.]

Kas remontē un uztur kārtībā DAMBJUS?

Dambju un ūdens izsūknēšanas sistēma ir jāuztur kārtībā un ik pa laikam jāremontē. Jau kopš viduslaikiem ar to nodarbojas vietējās un reģionālās ūdens resursu apsaimniekošanas iestādes, ko dēvē par ūdens valdēm. Šo valžu darbības pamatā ir trīs galvenie principi — ieinteresētība, iemaksas un balsstiesības. Tie, kam ir svarīgi, lai dambji būtu droši, maksā par to apsaimniekošanu un remontu. Bet līdz ar to viņi iegūst balsstiesības valdē, kas rūpējas par dambju uzturēšanu, un tiesības ietekmēt līdzekļu izlietojumu.

Ūdens valdes Nīderlandē darbojas kopš 12. gadsimta. Patlaban valstī pastāv vairāk nekā 30 šādu valžu. Ūdens valžu dibināšana, likvidēšana un to darbības pārraudzība ir pašvaldību ziņā. Tās arī nosaka, cik daudz cilvēku rūpēsies par dambjiem; šie savdabīgās ”dambju armijas” locekļi dzīvo tur, kur atrodas viņu aizgādībā nodotie aizsprosti. Viņi ir ļoti čakli, un kā gan citādi — viņi taču rūpējas par savu ģimeņu un kaimiņu drošību. Ja ūdens līmenis ceļas, viņi patrulē dambjus, būdami vienmēr gatavi nostiprināt to sienas ar smilšu maisiem un citiem materiāliem, lai ūdens tos nepārrautu. Ūdens valdes darbojas jau gadsimtiem ilgi, un ar to pūlēm dambji allaž tiek uzturēti labā kārtībā.

[Kartes 16. lpp.]

(Skatīt publikācijā)

Ja nebūtu kāpu un dambju, zilā krāsā iekrāsotā teritorija gandrīz visu laiku būtu applūdusi

[Attēls 16., 17. lpp.]

Iespaidīga piejūras dambju sistēma pasargā no applūšanas aiz tiem esošās zemienes

[Attēls 17. lpp.]

Katru gadu, lai nostiprinātu kāpas, ir nepieciešams pārvietot miljoniem kubikmetru zemes

[Attēls 18. lpp.]

Nīderlandē tas nav nekas neparasts: automašīnas pārvietojas zemāk nekā kuģi

[Attēls 18. lpp.]

1953. gadā dambji tika pārrauti un sākās plūdi

[Norāde par attēla autortiesībām 17. lpp.]

Abi fotoattēli: Met vriendelijke toestemming van het Nederlandse Ministerie van Verkeer en Waterstaat

[Norāde par attēla autortiesībām 18. lpp.]

Divi augšējie fotoattēli: Met vriendelijke toestemming van het Nederlandse Ministerie van Verkeer en Waterstaat