Vai reformas atrisina problēmas?
NEGODĪGI darījumi, neobjektīva likumu piemērošana, sociālā netaisnība, nekvalitatīva veselības aprūpe, nepilnības izglītības sistēmā, finansiālas afēras reliģijas aizsegā un vides postīšana — šīs un citas netaisnības daudzos no mums izraisa sašutumu. Šīs problēmas ir arī tās, kas mudina cilvēkus cīnīties par reformām.
Gandrīz jebkurā sabiedrībā ir kāds, kas cenšas īstenot reformas saskaņā ar konstitucionālajām normām. Lielākoties šie reformu aizstāvji nav ne anarhisti, ne revolucionāri, jo pamatā viņi rīkojas likumu ietvaros un neizmanto spēku. Dažkārt viņi paši atrodas augstos amatos un uzņemas iniciatīvu, lai panāktu pārmaiņas. Savukārt citi cenšas ietekmēt varas pārstāvjus un mudina viņus izvērst dažādas reformas.
Reformisti mēģina panākt, lai sabiedrība mainītu savu nostāju dažādos jautājumos. Viņi ne vien norāda uz sabiedrībā pastāvošajām problēmām, bet arī piedāvā risinājumus. Lai pievērstu ļaužu uzmanību kādai sfērai, kas viņus uztrauc, reformu piekritēji mēdz rīkot demonstrācijas vai informēt sabiedrību ar plašsaziņas līdzekļu palīdzību. Ļaunākais, ko viņi var sagaidīt no sabiedrības, ir vienaldzība.
Agrāko laiku reformas
Cilvēces vēsturē ir notikušas neskaitāmas reformas. Bībelē stāstīts, ka aptuveni pirms 2000 gadiem kāds orators, slavinādams Romas provinces Jūdejas pārvaldnieku Fēliksu, teica: ”Ar tavu gādību notikušas teicamas pārgrozības šīs tautas dzīvē.” (Apustuļu darbi 24:3.) Apmēram 500 gadus pirms tam grieķu likumdevējs Solons ar reformu palīdzību panāca, ka tika atvieglota trūcīgo cilvēku dzīve. Kā teikts Britu enciklopēdijā, Solons senajās Atēnās ”darīja galu lielākajām netaisnībām, kas bija jāpieredz nabadzīgajiem iedzīvotājiem”.
Arī domājot par reliģiju vēsturi, var redzēt, ka par reformām ir cīnījušies daudzi. Piemēram, Mārtiņš Luters centās reformēt Romas katoļu baznīcu, un viņš bija viens no tiem cilvēkiem, kura reformas lika pamatu protestantismam.
Reformu mērogs
Reizēm cilvēki tiecas pārveidot kaut ko ikdienas dzīves sfērā. Daži aicina pašos pamatos mainīt ierasto dzīvesveidu. Piemēram, 20. gadsimta sākumā Vācijā izveidojās kustība Lebensreform. Pasaulē plašumā vēršoties industrializācijas procesam, daudzi nevarēja samierināties ar to, ka dzīve ir kļuvusi mehāniska un bezpersoniska. Šie cilvēki mudināja atgriezties pie dabiskā dzīvesveida. Viņi aicināja saglabāt labu fizisko formu, pavadīt daudz laika dabā, izmantot dabiskos ārstniecības līdzekļus un lietot veģetāru uzturu.
Turpretī citi reformisti ceļ gaismā dažādas netaisnības un cenšas panākt, lai valdība risinātu attiecīgo problēmu. Kopš septiņdesmito gadu sākuma dabas aizsardzības piekritēju grupas rīko protesta akcijas, lai cīnītos pret vides postīšanu. Vairākas no šīm grupām ar laiku ir izveidojušās par pasaules mēroga organizācijām. Šo organizāciju aktīvisti ne vien rīko demonstrācijas un protestē pret vides postīšanu, bet arī iesaka, kā varētu risināt dažādas problēmas. Viņi ir palīdzējuši mainīt likumdošanu, piemēram, jautājumā par toksisko atkritumu izgāšanu jūrā un vaļu medībām.
Sešdesmitajos gados Otrajā Vatikāna koncilā tika ierosināts ieviest reformas Romas katoļu baznīcā. Deviņdesmitajos gados pārveidot katoļu baznīcu centās cilvēki no laju vidus. Viņi, piemēram, ierosināja atcelt noteikumu, ka celibāts ir obligāts. Savukārt anglikāņu baznīcas locekļi, kas ir iestājušies par reformām savā baznīcā, ir panākuši, ka viņu baznīca atļauj sieviešu ordināciju.
Ne vienmēr reformas visiem nāk par labu
Vēsture liecina, ka ir bijušas tādas reformas, kas devušas ārkārtīgi lielu labumu. Piemēram, Bībelē ir stāstīts par daudziem tautas vadītājiem un citiem cilvēkiem, kas īstenoja ļoti vērtīgas reformas. Šie cilvēki sekmēja garīgu un sociālu atdzimšanu, kā arī palīdzēja tautai atgūt Dieva labvēlību. (2. Ķēniņu 22:3—20; 2. Laiku 33:14—17; Nehemijas 8. un 9. nodaļa.) Domājot par nesenāku pagātni, var redzēt, ka arvien vairāk uzmanības ir bijis pievērsts cilvēku galvenajām brīvībām, pilsoniskajām tiesībām un cilvēktiesībām, un rezultātā ir daudz paveikts, lai aizstāvētu un aizsargātu minoritātes un cilvēkus, kas tiek vajāti.
Tomēr bieži vien reformas izraisa neparedzētas sekas. Džons Gārdners, bijušais Lielbritānijas valdības loceklis, reiz izteicās: ”Viens no vēstures paradoksiem ir tas, ka reformistu spriedumi par viņu reformu iznākumu bieži vien ir diezgan aplami.” Pievērsīsim uzmanību dažiem piemēriem.
Astoņdesmito gadu sākumā Eiropas Kopiena ierosināja veikt lauksaimniecības reformas, kuru mērķis bija aizsargāt tādus biotopus kā zālāju un virsāju. Jauno reformu ietvaros Vācijā un Itālijā vairāk nekā 300 tūkstoši hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes bija paredzēts pārvērst par zālāju. Lai arī nodomi bija ļoti labi, lauksaimniecības reformas izraisīja neparedzētas sekas. Kādā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vides aizsardzības programmas ziņojumā bija sacīts: ”Kaut gan sākumā pasākumi, kas bija paredzēti, lai vairotu attiecīgās teritorijas ekoloģisko vērtību, izpelnījās ļoti labvēlīgas atsauksmes, īstenojot šīs reformas, bija jārēķinās arī ar negatīvām sekām: iedzīvotājiem bija jāatsakās no tradicionālajām lauksaimniecības metodēm un jāpievēršas mežkopības un apmežošanas projektiem, kas ne vienmēr bija piemēroti vietējiem apstākļiem.”
Runājot par centieniem atvieglot nabadzīgo cilvēku dzīvi, Starptautiskais lauksaimniecības attīstības fonds ziņo: ”Visi pūliņi palīdzēt nabadzīgajiem institūciju reformu ceļā atduras pret kādu nopietnu problēmu. Institūcijas parasti tiek veidotas un darbojas ietekmīgu spēku interesēs.. ”Lielie vīri” mēdz izmantot vietējās institūcijas savās interesēs.”
Vēl viens piemērs ir feminisma kustība, kas ir mainījusi rietumu pasaules sieviešu dzīvi, nodrošinot viņām vēlēšanu tiesības un lielākas iespējas iegūt augstāko izglītību un veidot karjeru. Tomēr pat sieviešu tiesību aizstāvju vidū ir cilvēki, kas atzīst, ka feminisma kustība dažas problēmas ir atrisinājusi, bet citas saasinājusi. Psiholoģe Sūzana van Skojoka uzdeva jautājumu: ”Vai mēs patiešām esam padarījuši sieviešu dzīvi laimīgāku, vai arī gluži pretēji — gaidot no viņām darbavietā to pašu, ko no vīriešiem, bet neatvieglinot viņu mājas soli, esam nolēmuši sievietes īstai ellei?”
Neefektīvās reformas
Dažiem reformistiem tiek pārmests, ka viņu ierosinātās pārmaiņas ir tikai reformas reformu dēļ. Frederiks Hess, kas ir pētījis skolu reformas, runājot par neefektīvām reformām, atzīmēja: ”Iemesls, kāpēc vērienīgām reformām ir nožēlojami rezultāti, slēpjas pašā reformu būtībā. Netiek risinātas reālās problēmas, bet spēki tiek izšķiesti nepareizā virzienā,” — un līdz ar to problēmas, kuras bija paredzēts atrisināt, ”patiesībā tikai saasinās”. Tālāk viņš turpināja: ”Tā kā katra valdība cenšas ieviest jaunas reformas, šis process atkārtojas ik pēc pāris gadiem.”
Gadās arī tā, ka reformas pēc kāda laika tiek izmantotas gluži citiem mērķiem, nekā sākumā paredzēts, un dažkārt šie mērķi ir visai ļauni. Piemēram, Vācijā Lebensreform kustība sekmēja eigēnikas teorijas attīstību. Eigēnika ir mācība par to, kā uzlabot cilvēci, izraugoties piemērotus pārus, kas varētu radīt pēcnācējus ar vēlamām īpašībām. Radikāli noskaņoti cilvēki, atsaukdamies uz eigēniku, atbalstīja nacionālsociālistus viņu ideoloģiskajos centienos izveidot ”kungu rasi”.
Pat dedzīgiem reformu aizstāvjiem laiku pa laikam nolaižas rokas, redzot, ka reformām nav panākumu. ANO ģenerālsekretārs Kofi Annans izteicās: ”Manuprāt, visskumjākais ir tas, ka mēs visi zinām, kas nav kārtībā un kas būtu jādara, bet bieži vien to paveikt nav mūsu spēkos. Dažkārt kādam sekretariātam ģenerālsekretāra vadībā ir uzdots risināt kādu problēmu, bet pietrūkst līdzekļu, kas ļautu šo uzdevumu izpildīt. Mēdz gadīties, ka tad, kad notiek neiedomājamas netaisnības un mēs vēlamies atmodināt pasaules sirdsapziņu, agrāko neveiksmju dēļ neviens nevēlas pat pirkstu pakustināt lietas labā.”
Cilvēki, kas cenšas īstenot reformas, nevar cerēt uz popularitāti, jo daudziem traucē tas, ka viņi vērš uzmanību uz problēmām. ”Reformisti vienmēr kādam ir bijuši kā dadzis acī,” sacīja mūsdienu vēstures profesors, speciālists reformu vēsturē Jirgens Roileke, kura vārdi bija citēti laikrakstā Die Zeit. Turklāt, kaut arī lielākoties reformu atbalstītāji darbojas saskaņā ar likumu un neizmanto spēku, daži kļūst neiecietīgi, ja reformas tikpat kā nevirzās uz priekšu. Šādos apstākļos reformisti dažkārt kļūst par nemierniekiem, kas ir gatavi nerēķināties ar likumu.
Vai neskaitāmās pēdējo gadu reformas ir ienesušas cilvēku dzīvē lielāku gandarījumu? Pēc visa spriežot, tā nav noticis. Piemēram, Vācijā veiktās aptaujas liecina, ka pēdējo 35 gadu laikā cilvēki kopumā tā arī nav kļuvuši apmierinātāki ar dzīvi. Bet ko var sacīt par reliģijām? Vai reliģiskās reformas ir piesaistījušas baznīcām vairāk ļaužu? Vai cilvēku apmierinātība ar reliģiju ir augusi? Nebūt nē, kā to apstiprina fakts, ka rietumu pasaule aizvien vairāk sekularizējas un cilvēkus arvien mazāk piesaista organizētā reliģija.
Vai Jēzus Kristus bija reformists?
Tomēr daži apgalvo, ka pats Jēzus Kristus ir bijis reformists. Vai tā tiešām bija? Par to būtu jāinteresējas ikvienam, kas vēlas kalpot Dievam, jo patiesajiem Dieva kalpiem ir cieši jāseko Kristus priekšzīmei. (1. Pētera 2:21.)
Jēzus spēkos nenoliedzami bija kaut ko mainīt sabiedrībā. Tā kā Jēzus bija pilnīgs cilvēks, viņš būtu varējis kļūt par celmlauzi, kas realizētu dzīvē vēl nebijuša vēriena pārmaiņas un ieviestu pārsteidzošus jauninājumus. Taču Kristus nemēģināja izvērst kampaņas par pasaules atbrīvošanu no korumpētiem varas pārstāvjiem un negodīgiem tirgotājiem. Viņš neorganizēja demonstrācijas, lai protestētu pret netaisnību, kaut gan pēc kāda laika viņš pats kļuva par kliedzošas netaisnības upuri. Brīžiem Jēzum ”nebija kur galvu nolikt”. Tomēr viņš neorganizēja kustību, kas pievērstu uzmanību bezpajumtnieku problēmām. ”Nabagi ir arvien pie jums,” Jēzus norādīja, kad dzirdēja cilvēkus raizējamies par nabadzīgajiem. Viņš neiesaistījās pasaules konfliktos. (Mateja 8:20; 20:28; 26:11; Lūkas 12:13, 14; Jāņa 6:14, 15; 18:36.)
Tas, protams, nenozīmē, ka tādas problēmas kā nabadzība, korupcija un netaisnība Kristu atstāja vienaldzīgu. Bībelē stāstīts, ka viņam bija sāpīgi redzēt cilvēku bēdīgo stāvokli. (Marka 1:40, 41; 6:33, 34; 8:1, 2; Lūkas 7:13.) Tomēr viņš neierosināja izvērst reformas. Viņa piedāvātais risinājums bija unikāls — pašā saknē mainīt veidu, kā ir organizēta cilvēku sabiedrības dzīve. Šīs pārmaiņas tiks īstenotas ar debesu Valstības palīdzību, kuru ir izveidojis cilvēces Radītājs Dievs Jehova un kurā par Ķēniņu ir iecelts Jēzus Kristus. Vairāk par to ir stāstīts nākamajā rakstā.
[Izceltais teksts 6. lpp.]
”Viens no vēstures paradoksiem ir tas, ka reformistu spriedumi par viņu reformu iznākumu bieži vien ir diezgan aplami.” (Džons Gārdners.)
[Izceltais teksts 7. lpp.]
”Manuprāt, visskumjākais ir tas, ka mēs visi zinām, kas nav kārtībā un kas būtu jādara, bet bieži vien to paveikt nav mūsu spēkos.” (ANO ģenerālsekretārs Kofi Annans.)
[Papildmateriāls/Attēli 8. lpp.]
”Es riskēju ar dzīvību, lai aizsargātu vidi”
Hanss bija jūrnieks 48 gadus, no kuriem vairāk nekā 35 gadus viņš bija kuģa kapteinis. Pēdējos gados, kamēr Hanss vēl brauca jūrā, viņš strādāja par kādas vides aizsardzības organizācijas kuģa kapteini.
Viņš stāsta: ”Es vienmēr esmu uzskatījis, ka cilvēkiem ir jāsaudzē daba un jāizturas pret to ar cieņu. Tāpēc es nevilcinoties pieņēmu piedāvājumu strādāt par kapteini uz kuģa, kas piederēja vides aizsardzības organizācijai. Mūsu mērķis bija informēt sabiedrību par vides problēmām. Kad mēs plānojām rīkot jūrā kādu kampaņu, mēs vērsāmies pēc palīdzības pie masu saziņas līdzekļiem, lai tie plaši atspoguļotu attiecīgo problēmu. Mēs mēģinājām nepieļaut radioaktīvo atkritumu un indīgu vielu izgāšanu jūrā. Citā reizē mēs centāmies apturēt roņu un roņu mazuļu slaktiņus.
Mans darbs prasīja drosmi. Es riskēju ar dzīvību, lai aizsargātu vidi. Reiz kādas protesta akcijas laikā es ar roku dzelžiem pieķēdējos pie kuģa enkura, bet mani ar visu enkuru nolaida jūras dzelmē. Prātā ir palicis arī gadījums, kad mēs gumijas motorlaivā braucām līdzās kādam kuģim un kāds no kuģa iemeta mūsu laivā smagu metāla tvertni, tā ka mūsu laiva apgāzās. Tajā reizē es guvu smagus ievainojumus.”
Kaut gan Hanss zināja, ka viņš piederēja pie vides aizsardzības organizācijas, kuras nolūki bija ļoti labi, tomēr galu galā viņš saprata, ka ir pakļāvis savu dzīvību briesmām tikpat kā bez izredzēm panākt kaut ko paliekošu vides aizsardzības jomā. (Salamans Mācītājs 1:9.) Neilgi pēc tam, kad Hanss bija atstājis vides aizsardzības organizāciju, viņš ar Jehovas liecinieku palīdzību sāka mācīties Bībeli un ar laiku pats kļuva par Jehovas liecinieku. Tagad viņš ir pilnas slodzes sludinātājs. ”Kā es pārliecinājos, iepazīstot Bībeli, vienīgi Dieva Valstība ir reāls pamats cerībai, ka vide kādreiz tiks pienācīgi saudzēta.”
[Papildmateriāls/Attēls 9. lpp.]
Viņa cīnījās par reformām
Sāra (kā mēs viņu sauksim) ir dzimusi sešdesmito gadu vidū kādā Āzijas valstī. Kad viņa bija pusaudze, valstī notika revolūcija un pie varas nāca jauna valdība, kas solīja īstenot politiskas un sociālas reformas. Sākumā šīs valsts iedzīvotāji pārmaiņas uzņēma ar prieku, bet nepagāja ne gads, kad valdība sāka vajāt jaunā režīma pretiniekus tieši tāpat, kā to bija darījusi iepriekšējā valdība. Daudzi cilvēki jutās ļoti vīlušies, un Sāra iestājās pretošanās kustībā, kas vērsās pret jauno valdību.
Viņa stāsta: ”Mēs rīkojām mītiņus un atklāti protestējām pret pastāvošo kārtību. Reiz, kad es galvaspilsētas ielās līmēju plakātus un dalīju aģitācijas lapiņas, mani arestēja. Par laimi, mani vēlāk palaida vaļā, bet ne visiem no mūsu grupas paveicās tāpat kā man. Divas manas draudzenes arestēja un vēlāk sodīja ar nāvi. Tā kā mana dzīvība bija briesmās, tēvs mani mudināja braukt projām no valsts.”
Eiropā Sāra sāka mācīties Bībeli un pēc kāda laika kļuva par Jehovas liecinieci. Tagad viņa ir pilnas slodzes kalpotāja. Atskatoties pagātnē, Sāra saka:
”Es biju ilgojusies pēc taisnības un mūsu zemes sociālo problēmu risinājuma. Bet es pieredzēju to, ka mūsu jaunā valdība, kas sākumā tiecās pēc tā paša, pēc kāda laika ķērās pie tik radikālām metodēm, ka par saviem sākotnējiem mērķiem aizmirsa un sāka apspiest tautu. Turklāt es arī sapratu, ka pretošanās kustība, pie kuras es piederēju, nespēja atrisināt mūsu valsts problēmas. (Psalms 146:3, 4.) Tagad es zinu, ka vienīgi Dieva Valstība atrisinās visas cilvēces problēmas.”
[Attēls 7. lpp.]
Berlīnes mūra nojaukšana 1989. gadā
[Attēls 8. lpp.]
Vai reliģiskās reformas ir piesaistījušas reliģijai vairāk cilvēku?
[Norāde par attēla autortiesībām 5. lpp.]
Augšā pa labi: U.S. Information Agency photo
[Norādes par attēlu autortiesībām 7. lpp.]
Kofi Annans: UN/DPI photo by Evan Schneider (Feb97); fonā: WHO/OXFAM