Auduma sitēji no Bamako

BAMAKO, Rietumāfrikas valsts Mali galvaspilsētā, cauru dienu ir dzirdami nepārtraukti, ritmiski sitieni. Taču tos nerada kāds mūzikas instruments — bungu rīboņai līdzīgais troksnis atskan no nelielajām auduma sitēju būdiņām. Bet kāpēc gan kādam būtu jāsit audums?

Auduma sitēji paveic pēdējo darbu neparastajā audumu apstrādes procesā. Viss sākas ar baltu drānu vai apģērba gabalu. To parasti krāso un rotā ar kādu rakstu — krāsas un raksti var būt ļoti dažādi. Pēc tam audumu iemērc biezā šķidrumā, kas pagatavots no pulverī saberztas maniokas saknes vai atsevišķu koku sulas. Pēc tam kad audums ir izžuvis saulē, tas ir kļuvis tik stīvs kā dēlis. Nu tas ir gatavs pēdējam apstrādes posmam auduma sitēju rokās.

Auduma sitēju galvenais darbs ir dauzīt stīvo materiālu, līdz tas kļūst mīksts. Viņu mazajās būdiņās jūs parasti ieraudzīsiet divus jaunus vīriešus sēžam vienu otram pretī un starp viņiem novietotu karites koka bluķi. Vīrieši viegli ievasko audumu un izklāj to uz bluķa. Tad ar lieliem, arī no karites koka darinātiem āmuriem viņi dauza audumu. Viņi darbojas ļoti saskaņoti, pārmaiņus izdarot katrs pa vienam sitienam.

Kāpēc gan vienkārši neizmantot gludekli? Viens iemesls ir tas, ka gludekļa radītais karstums izraisītu auduma krāsas ātrāku noplukšanu. Tāpat arī ar gludekli nav iespējams iegūt tik spilgtu krāsu, kādu iegūst, sitot audumu. Tas ir tāpēc, ka katrs koka āmura sitiens piešķir audumam spīdumu, kas krāsu padara spilgtāku. Kad audums ir kārtīgi izdauzīts, tas var izskatīties tik spilgts kā nupat krāsots.

Ja jūs, pastaigādamies pa šīs pilsētas ielām, dzirdat kaut ko līdzīgu nepārtrauktai bungu rīboņai, uzmanīgāk pavērojiet būdiņas sev apkārt. Var gadīties, ka dzirdamās skaņas rada nevis bungas, bet gan Bamako auduma sitēji.